Rīga +8°C 
Kad iznāca dāņu filma Vēl pa mēriņam, pēc kuras tapusi izrāde un kura 2021. gadā saņēma Oskaru, filmu toreiz nenoskatījos. Domāju – nu kāpēc man te kovidlaikā, kad tāpat nekā baigi optimistiska nav, jāskatās, kā dzīves vidusposma skarti dāņu vīrieši eksperimentē ar iedzeršanu? Bet filma tomēr ir redzēšanas vērta.
Ierakstot Google meklētājā Mads Mikkelsen dancing in «Another round», var noskatīties izteiksmīgu trīs minūšu garu filmas fragmentu. Ļoti uzrunāja. Kaut kas saslēdzās un atvēra tālu noslēptus, sen apputējušus izjūtu failus. Stāstus par pagātni, par tagadni, par draugiem, tuviniekiem, paziņām un svešiniekiem. Jo alkohols ir tāda substance, ar kuru dzīves laikā šādā vai tādā veidā sastopas katrs. Un kā nu katram ar to tālāk viss veidojas.
Mana mamma, piemēram, kopš vien viņu varu atcerēties, nedzēra, kā saka, ne piles. Vispār nekad. Jo viņai bija pieticis ar to vienu reizi jaunībā, kad palicis slikti no kāda mājas vīna. Bet pamēģinājusi viņa tomēr bija. Domāju, ka vajadzēja diezgan lielu rakstura stingrību, lai padomju laikos, kad uz atturībniekiem kompānijās mēdza skatīties kā uz dīvaiņiem un to pat neslēpa, šo līniju konsekventi izturētu.
Es jau arī vēl piedzimu tajos laikos, un nebija tā, ka Rīgas kafejnīcās kāds ļoti stingri ievērotu vecuma cenzu un skolnieciņiem alkoholiskos kokteiļus neizsniegtu. Jau devītajā klasē zinājām, no kā, piemēram, sastāv kokteilis Melnais samts, kuru varēja dabūt kafejnīcā Zilais putns pie Doma laukuma.
Kad vecākais dēls, jau tāds paliels pusaudzis, reiz posās uz ballīti, es, istabas durvīs stāvēdama, centos uzskaitīt visu, no kā tur vajadzētu izvairīties. Un viņš mani faktiski apklusināja ar frāzi: «Beidz, mammu! Nav jau tagad tā kā tavā jaunībā, kad visi dzēra…»
Tiešām – audzinot savus bērnus, bieži atmiņā nāca pašas un vienaudžu piedzīvotas situācijas vai vienkārši tā saucamās urbānās leģendas par visādiem atgadījumiem, kurās savus bērnus iedomājoties šausmās sažņaudzās sirds, un nebija ko domāt iemigt, kamēr viņi nebija pārnākuši mājās. Viņi, protams, uzskatīja, ka es pārcenšos.
Laikam jau, vēloties kādu pasargāt, ir diezgan viegli sākt moralizēt.
Jo, nujā, mēs arī kādreiz bijām jauni, traki un jūra (un putojoši dzērieni) bija, kā saka, līdz ceļiem. Varbūt tāpēc mani tā dejas epizode no filmas tik ļoti uzrunāja, ka tajā perfekti jūtama šī sajūta. Un tas, ka tobrīd ir pilnīgi vienalga, kas notiks pēc tam. Neviens, pilnīgi neviens, būdams atbrīvojoši patīkamā reibuma stāvoklī, taču nedomā par to, ka rīt, visticamāk, vairs nepavisam nebūs tik labi. Ko var zināt, kāda tā rītdiena pienāks? Un vai vispār pienāks?
Es, piemēram, ļoti labi apzinos, ka par to, ka esmu veiksmīgi tikusi līdz vecuma posmam, kurā varu smalki izteikties par pārmērīgas alkohola lietošanas kaitīgumu, visvairāk varu pateikties savam sargeņģelim. Nu un, iespējams, gēniem. Jo varēja būt visādi.
Tikai viens gadījums. Mācījos vienpadsmitajā klasē, kad mēs ar jautru draugu kompāniju aizbraucām slēpot uz Ukrainu. Pāris stundu brauciens ar elektrisko vilcienu no Ļvivas, un tu nonāc jaukā Karpatu ciematā, kur ziemā visa dzīve un faktiski arī iztikšana balstās uz slēpotājiem. Vienvakar nogājām no sava kalnu mitekļa lejā uz ciemata vienīgo restorānu. Tur satikām latviešu basketbolistes, galdā parādījās karafes ar balto. Līdz tam nekad dzīvē nebiju lietojusi tīru degvīnu (pēc tam gan arī vairs ne). Basketbolistes smuki cilāja glāzītes, un es viņām līdzi. Jautri! Līdz brīdim, kad izgāju ārā ieelpot svaigu gaisu un zeme ar debesīm sagriezās kopā. Ciemata centrā bija piemineklis dzejniekam Tarasam Sevčenko, apsēdos uz tā apsnigušajiem pakāpieniem.
Puišiem, kas bija nākuši mani meklēt, teicu, lai tik iet mājās, es te tagad drusku pasēdēšu, rīt tiksimies uz kalna. Ārā bija mīnus divdesmit.
Ja viņi būtu aizgājuši, nevis pa visiem aizstiepuši skuķi, kurai ļima kājas un kura pati nevarēja paiet, līdz tuvējai tūristu bāzei, kur līdzjūtīga dežurante mūs ielaida pārnakšņot, mana dzīve noteikti būtu pilnīgi citāda. Ja vispār turpinātos. Man toreiz paveicās. Tā jau mēdz teikt, ka sargeņģeļi kritiskos brīžos iemiesojas cilvēkos.
Bet vienu no tiem puišiem, kuri toreiz man neļāva nosalt pieminekļa pakājē, es pēc daudziem gadiem satiku pie ieejas Mežaparka estrādē. Jaunībā viņš bija īsts skaistulis, teicamnieks, dejotājs. Joprojām atceros, cik ļoti otrā rītā man bija kauns tieši no viņa, kurš vadīja visu to evakuācijas pasākumu. Kad viņš uzrunāja, sākumā neatpazinu. Iedevu prasīto piecīti un tikai vēlāk sapratu, kam. Jo tā šampanieša jūra līdz ceļiem tomēr ir ļoti viltīga. Vienam paveicas izkāpt krastā, citam ne. Par to ir stāsts tajā filmā, izrādē un arī dzīvē.
