Ko nākamais gads tev nesīs? Tava astrologa prognoze pateiks! 
Rīga -11°C 
No citiem prasu to pašu, ko no sevis!
Lai gan pensijā, rīdziniece Ināra Valtere turpina strādāt – audzina, pieskata, uzmana, izglīto piecus sešus gadus vecus bērnus. Vaicāta, kādas ir sajūtas par nu jau aizvadīto šovu, Ināra saka: «Esmu gandarīta, ka devu sev vēl vienu iespēju gan parādīt sevi, gan iepazīt citus. Vispār esmu ļoti apmierināta, ka piedalījos. Protams, izveidot attiecības man neizdevās, un nekāda lielā draudzība arī neizveidojās. Bet man ļoti patika šovs un balle – mēs visi bijām tik skaisti un tā izdejojāmies! Ilgi šo atcerēšos! Ar šova meitenēm izveidojām čatiņu, kur apspriežam dažādus jautājumus. Man gribētos ar visiem tikties pēc kāda pusgada, izrunāties, kā gājis, kas mainījies, – tādu jauku kopā pasēdēšanu.»
Kamēr jauna, tikmēr varu
«Esmu tieša un arī prasīga – no citiem prasu to pašu, ko varu piedāvāt no sevis. Man patīk visur iesaistīties, patīk action. Strādājot ar bērniem, jābūt atbildīgai, gudrai un vienlaikus arī mazliet crazy. Ar bērniem sāku strādāt, aizejot pensijā, bet visu mūžu esmu pavadījusi šūšanas nozarē. Tad man apnika – nu, cik var pa to modes līniju! Man patīk modes lietas, patīk iepirkties, bet nomainīju profesiju un mierīgāku dzīvesveidu.
Aizgāju strādāt ar jauno paaudzi un varu droši teikt, ka tā ir ļoti forša! No viņiem ir jāmācās!
Arī no saviem mazbērniem mācos – viņi ir tik erudīti, tik zinoši, prot trīs valodas – latviešu, angļu, zviedru. Ar mazbērniem apgūstu daudz jauna un pati arī uzreiz kļūstu jaunāka.
Man ir sportisks dzīvesveids – uz sporta klubu neeju, bet katru dienu staigāju un noeju 10–12 kilometrus. Daudz lasu – žurnālus un grāmatas, skatos televizoru un filmas. Vakarā gultā ielienu nogurusi, bet tas ir tik patīkams nogurums, ka nākamajā dienā atkal gribas to atkārtot. Kamēr jauns – un sevi vēl uzskatu par jaunu –, tikmēr visu ko var darīt. Galvenais, ka ir veselība, un, paldies Dievam, man tā ir.»
Varbūt kāds ir gatavs uzrunāt?
«Šovā izveidot attiecības neizdevās, tāpēc esmu tām atvērta. Varbūt kāds mani šovā ieraudzīja? Varbūt ir gatavs uzrunāt? Kungam, kas piesaistītu manas simpātijas, vajadzētu būt erudītam, gudrākam par mani, ar stāju, elegantam, izveicīgam, sportiskam. Esmu tādu cilvēku dzīvē satikusi, un tādi piesaista manu uzmanību. Gribas līdzvērtīgu un vēl labāku partneri. Lai es mācītos no viņa, nevis viņš no manis – sieviete jau nav nekāda stūmēja, lai gan var visu ko. Man svarīgi, lai attiecībās esmu aizsargāta un saprasta. Lai varu būt es pati un mācīties no līdzcilvēka. Bet ziniet – jo viņi kļūst vecāki, jo mazāk grib.
Nezinu, varbūt man vajag kādus piecus gadus jaunāku?
Jā, un man izdosies kādu satikt, esmu par to pārliecināta!»
Mīlu sevi un mazmeitiņu!
Ar Andri Vītiņu (77) sarunājam sazvanīties pusdienlaikā, jo viņš, kā jau mākslinieks, nav rīta cilvēks.
«Kurš teātra darbinieks bijis rīta cilvēks! Es tādu nevienu nepazīstu. Bet, runājot par šovu, man mazliet jāatvainojas režisoriem, jo man šķiet, ka esmu sagādājis lielu vilšanos, bet aiz tīras neziņas. Jo man nebija ne mazākā priekšstata, kas ir šovs un kas tur notiks. Gāju ar domu, ka tā ir rotaļa, bet jau pēc pirmajām tikšanās reizēm sapratu, ka nekādas rotaļas šeit nav – kundzītes tevi vērtē ne pa knapu. Viss ir pa īstam! Galīgi apjuku, kā nu būs! Redzot, cik tie cilvēki noslēguma ballē bija priecīgi, domāju, ka tas šovam bija vajadzīgs. Ja visi ir apmierināti, ko tad es pret straumi iešu (smejas). Kundzītes šai lietai piegāja ļoti nopietni, bet es sev draudzeni nemeklēju. Piekritu piedalīties, jo domāju, ka būs jautrs šovs, bet man nebija pārāk jautri, biju saspringts kā pedere, jo drudžaini domāju, kā man tagad runāt, kā uzvesties (smejas).
Godīgi sakot, neviena dāma man sirdī arī neiekrita, un es tam nebiju ne gatavs, ne to gribēju.
Arī jaunu paziņu man nevajag, jo man to netrūkst. Negribēju aizvainot arī dāmas, kas nāca uz šovu ar domu: «Ja nu kas?» Bet pie manis ja nu kas nebūs. Tāpēc jūtos vainīgs, ka šovā biju kā nagla pakaļā.»
Zelta dzīve!
«Savā mūžā 16 gadus dejoju baletu operā, šobrīd arī piedalos dažās izrādēs, bet tiešām tikai pensionāra līmenī – man ir epizodiskas, statista lomiņas. Tūlīt 15. janvārī Turandotā man cirtīs galvu, izrādē Salome būšu vecais žīds, bet Toskā viens no cietumniekiem – tur daudzi izbijušie baletdejotāji piedalāmies un staigājam.
Ilgus gadus strādāju par fotogrāfu, jo tas bija vienīgais, ko bez baleta biju iemācījies. Sākumā strādāju bagātnieku kolhozā 9. maijs, tad aizgāju uz fotoklubu Rīga, man ir bijušas divas personālizstādes. Tā bija zelta dzīve! Pabildēju vecos zvejniekus, pataisīju mākslu. Kolhozu likvidēja, tad bija barikāžu laiks, arī tad bildēju.
Mazliet omonu pafotografēju, un tas varēja slikti beigties, ja vien viņi mani pamanītu.
Vēlāk par fotogrāfu strādāju Nacionālajā teātrī. Visu laiku esmu maigi pārgājis no viena darba uz otru. Šajā ziņā Dieviņš mani ir fantastiski lutinājis – kad šķiet, nu ir viss, nākamajā brīdī man ko piedāvā. Kad beidzās darbs teātrī, man jau zvanīja no operas. Vajadzēja arī kādu pamatdarbu, un tad Teātra fakultātē kādu laiku biju dežurants. Bet tā ir Teātra fakultāte, un tur satiku tik daudzus lieliskus cilvēkus – Māru Ķimeli, Annu Eižvertiņu, Pēteri Krilovu, topošos aktierus. Tagad gan jau esmu pensijā.»
Paskaties spogulī, Andrīt!
«Man nav garlaicīgi nevienu mirkli – pa kuru laiku! Man ir mazmeitiņa, man ir teātris. Otrkārt, izrādās, ka mājas tīrīšana arī aizņem laiku. Man ir jādomā, ko šodien darīšu un ko nepaspēšu izdarīt! Tā ka par garlaicību nesūdzos! Mazmeitiņai ir trīs gadi, es ciemojos pie viņiem, viņa brauc pie manis un nosaka, ko mēs darīsim. Opis var ko ieteikt, bet ir divi viedokļi: viņas un nepareizais (smejas). Kādreiz domāju, ko tās omītes un opīši uķinās ar mazbērniem. Tagad smejos: «Paskaties spogulī, Andrīt!» Bet es sapratu arī, kāpēc tā: mēs izpērkam savus grēkus pret bērniem. Jo meitai un dēlam manis tika pavisam maz, tā ka tagad tā ir grēku izpirkšana. Bet skaista. Man mājās visa siena ir ar mazmeitiņas bildēm. Es kūstu, un tas notika pats no sevis – tā ir nevaldāma stihija, pār kuru man nav varas.
Kopš esmu pensijā, esmu arī apzinājies, ka jāmīl sevi pašu! Tikai nesen sapratu – vienmēr akcentējam savu tuvāko, bet teikuma beigās taču ir teikts: kā sevi pašu. Latviešiem raksturīgi šo daļu aizmirst. Ja lutini sevi, lutināsi arī otru. Kad sāku sevi mīlēt, tad arī kļuva stipri optimistiskāks skats uz dzīvi, neraugoties uz nebūšanām – tad kovids, tad man bija divas gūžas operācijas, deviņus mēnešus biju uz kruķiem, kad pie mazākās kustības jau sāpēja. To nevienam nenovēlu. Guļot gultā sapratu – lai sāpētu mazāk, jāspēj smieties par jebko – kaut atcerēties vecu, stulbu anekdoti. Sāpes nepāriet, bet sāp mazāk.
Man bijušas divas laulības, un šis plāns man ir izpildīts. Pārāk ilgi esmu viens un vairs pat nestādos priekšā kopdzīvi. Nē, nē, tas nav man! Jaunajā gadā sev novēlu veselību! Tad smieties ir daudz vieglāk. Un vēl veiksmi, kaut gan veselība jau ir veiksme (smejas).»
Gribu satikt aktīvu sievieti!
Jāni Derumu (85) sazvanu brīdī, kad viņš iet pa ielu, taču Jānis ir gatavs nelielai sarunai.
«Iepriekš biju pieteicies citā šovā, bet tur nekas nesanāca, un tad man piezvanīja un piedāvāja piedalīties šajā šovā. Īpaši ieinteresēts nebiju, tomēr aizgāju. Uz randiņiem gan man nebija lemts aiziet. Neesmu nekāds jaunais, lai gan daudzi saka, ka izskatos jaunāks par saviem gadiem. Tas ir labi, bet no otras puses, tiklīdz dāmas uzzina vecumu, tā kļūst atturīgas. Kad iepazīstos, uzreiz jau nereklamēju, cik man gadu. Man bija vienas labas romantiskas attiecības, bet viņa reiz atzina, ja es uzreiz pa telefonu būtu pateicis, cik man ir gadu, viņa nebūtu ar mani satikusies. Arī no šī šova man nekāda lielā ieguvuma nebija.»
Deja daudz ko pasaka
«Šobrīd dzīvoju viens, joprojām strādāju Salaspils kodolreaktorā. Lai gan izklausās noslēpumaini, nekas briesmīgi slepens tas nav – es mēru radiāciju gaisā, augsnē, ūdeņos.
Radiācijas līmenis Salaspilī ir pilnīgi normāls, Rīgā ir lielāka radiācijas koncentrācija, taču cilvēkiem tā nav kaitīga.
Gribētu iepazīties ar kādu sievieti, esmu atvērts attiecībām. Kopš attiecības ar jaunākā dēla māti ir pajukušas – viņa pirms gadiem aizbrauca uz Angliju –, gribētu satikt kādu draudzeni. Kādai viņai jābūt? Kā lai saka… Esmu diezgan kalsns, nekāds dižais latvju ozols neesmu, tāpēc gribētu slaidu, augumā man piemērotu. Gribētu, lai viņa būtu kā draugs, ar kuru varu parunāties, lai mums būtu kopīgas intereses. Man patīk ceļot, joprojām strādāju, man ir arī pensija, tāpēc katra kapeika nav jāskaita. Šobrīd gan palīdzu jaunākajam dēlam, kurš vēl studē. Kopumā man ir trīs dēli un meita, kura ir māksliniece un šobrīd dzīvo Kanādā. Vispār jau sarežģīta man tā situācija. Bet esmu aktīvs, slēpoju, braucu ar riteni, 1500 kilometrus nobraucu – manā vecumā tas ir daudz. Gribētu satikt aktīvu sievieti. Parasti iepazīstos sarīkojumos, dejās, un deja arī daudz ko pasaka – ja labi sadejojas, ja sieviete ļaujas vadīt, ja tas abiem sakrīt, tas par daudz ko liecina.»
