Rīga +2°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
8
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Vienā no semināriem par seksa psiholoģiju jūs vairākkārt uzsvērāt, cik svarīgi ir domāt seksuālas domas. Kāpēc tas ir jāatgādina īpaši?
Džerija Kārtere: – Jo cilvēki ikdienā tādas nedomā. ASV sabiedrība joprojām ir ļoti puritāniska, valda priekšstats, ka bauda un jutekliskums – tas ir slikti, tas ir grēks. Pētījumi liecina, ka amerikāņiem trešajā daļā laulību nav seksa. To mēra pēc kritērija – ja laulātajam pārim ir mazāk nekā viens dzimumakts sešu mēnešu laikā, tad var runāt par aseksuālām attiecībām. Bet seksuālu domu aktivizēšana var palīdzēt risināt savas dzīves uzdevumus, īpaši tos, kas jāatrisina laulībā.
Seksuālas domas rosina iekāri, modina interesi par partneri, kas ir nepieciešama, lai pārim kopā būtu labi.
Ja partneri sāk seksa vai pāru terapiju, tā daudziem izrādās revolucionāri jauna pieredze – mēģināt domāt par seksu un visu, kas ar to saistīts, ar mīlošu, pieņemošu attieksmi.
Tims Evanss: – Kad pie manis kā laulību terapeita pēc palīdzības vēršas pāris, jautāju, kā viņi paši to redz – kāds ir bijis mērķis viņu laulībai, attiecībām. Atbildes mēdz būt dažādas, nebūt ne visiem laulību mērķis ir attiecības. Miljoniem cilvēku stājas laulībā, lai iegūtu kādus materiālos labumus. Ir pāri, kam nav seksa pat pēc viena, diviem laulības gadiem. Ja tāda ir viņu izvēle – es to respektēju. Bet, ja viņi atnākuši tāpēc, ka cieš seksa trūkumu attiecībās, bieži īstais iemesls izrādās tas, ka starp viņiem zudusi emocionālā tuvība. Ja tās nav, sieviete vairs nevēlas seksu. Vīriešiem sekss var būt, arī ja nav emocionāli tuvu attiecību, tā vīrieši ir uzbūvēti. Bet ko tad vēlas sievietes? Emocionālo tuvību, tātad interesantas sociālās aktivitātes, aizraujošus randiņus, radošu, romantisku seksuālo dzīvi.
Kad jautāju kādam vīrietim, kad viņš pēdējo reizi uzaicinājis sievu uz romantisku randiņu, saņēmu amerikāņu vīriešiem tipisku atbildi: viņš taču ved sievu uz kino un aicina pusdienās.
Tas nav tik radoši, kā vēlas sievietes. Ja gribas dzīvu, seksuāli piepildītu laulību, abiem jābūt radošiem. Un mēs kļūstam radošāki, domājot seksuālas domas. Savukārt kritiskas domas par sevi un citiem nogalina jebkādas radošuma izpausmes.
Domāt seksuālas domas patiesībā ir cilvēka dabā. Turklāt ir kāds interesants efekts – jo vairāk ļaujamies seksuālām domām, jo vairāk sastopam līdzīgi domājošus cilvēkus. Bet, ja ar seksu saistās tādas emocijas kā dusmas, bailes, vainas izjūta un kauns, tās aptur šīs domas. Agrāk cilvēkus kontrolēja ar kauna un vainas apziņas palīdzību. Rietumos sabiedrību vairāk vadīja, manipulējot ar vainas izjūtu, Austrumos – ar kaunu. Ir brīnišķīgi, ka tagad mums tas vairs nav jāpiedzīvo. Tomēr sekas puritāniskajai audzināšanai ir jūtamas. Arī psihoterapijā var paiet labs laiciņš, iekams cilvēks pieņem, ka sekss – tā ir daļa no viņa dzīves. Ja nebūtu seksa, mēs šeit nesēdētu un nesarunātos, jo sekss nodrošina to, ka cilvēce turpinās. Un – vai nav brīnišķīgi, ka vienlaikus sekss var sniegt tik daudz prieka un baudas?
– Tātad, ja vēlies, lai tev ir normāls sekss, sāc ar to, ka ikdienā domā seksuālas domas.
T. E.: – Mūsu smadzenes ir svarīgākais seksa orgāns, to darbības mērķis vispār ir attiecību veidošana. Un, lai tev būtu seksuālas attiecībās, jāļaujas domām, kas virza uz šādām attiecībām. Jāsāk eksperimentēt ar savām smadzenēm. Ja esi noformulējis, ka gribi seksu, bet vakarā, pārnākot mājās, domā par to, ka jāsakopj dārzs, jānomazgā trauki, jānomaina mašīnai riepas, seksa nav. Kamēr galvā nesarosās domas par seksu, nekas arī nenotiek. Nevienam nav jāstāsta, kādas ir šīs domas, bet tām jābūt.
Reiz rīkojām semināru sadarbībā ar intīmpreču veikaliem – cilvēki smējās, rādīja ar pirkstiem.
Varētu domāt, ka nevienu neinteresē ne sekss, ne tas, kas nopērkams intīmpreču veikalos. Viņi pārlieku izvairās no visa, kur varētu krist kārdinājumā.
DŽ. K.: – Bet tieši seksuāli kārdinājumi, jebkas, kas cilvēku uzbudina, var palīdzēt erotizēt domas. Vērts paskatīties erotiskas bildes, filmas, pieskarties sev seksuāli. Vēl viens tabu ir tas, ka cilvēki sev liedz pašapmierināšanos. Ja kāds atnācis pie manis uz seksa terapiju, viņam pamazām jāapgūst, ka domāt erotiski un pašapmierināties – tā ir daļa no normālas dzīves.
Turklāt nekad nav par vēlu sākt to darīt, jo patiesībā seksuālā dzīve ar gadiem tieši uzlabojas.
T. E.: – Tev tā patīk domāt, jo mēs nekļūstam jaunāki.
DŽ. K.: – (Smejas.) Gadiem ejot, tu labāk pazīsti gan savu, gan partnera ķermeni – ja ir ilgtermiņa attiecības. Kad saviem studentiem stāstu, ka sekss, kļūstot vecākiem, būs arvien labāks, neviens man netic. Amerikā vairākums domā, ka sekss domāts tikai jauniem cilvēkiem.
T. E.: – Domāju, ka tas saistīts ar pašapziņu, empātijas spējām. Jo vairāk tu spēj sevi pieņemt, jo brīvāks kļūsti. Jo vairāk patīc pats sev, jo labāk spēj pieņemt citus. Tomēr līdz tam ir jānobriest.
– Bet, ja partneriem nav labu attiecību, seksīgas domas galvā nenāk neparko.
T. E.: – Labai laulībai jābūt kā labai draudzībai. Tiklīdz kāds vairs neizturas pret partneri kā pret labu draugu, bet iedomājas: «Esmu ar tevi precējies, tāpēc zinu, kā tev ir labāk, kas tev jādara,» – tā sekss ir pagalam. Tā ir kontrolēšana, kas visbiežāk nogalina seksu. Un kontrolēšana sākas, tiklīdz kāds iedomājas, ka zina, kā otram ir labāk. Ir cilvēki, kas atnāk uz pāru terapiju un saka: «Ja vien otrs darītu to, ko es vēlos, es būtu tik laimīgs(-a). Tāpēc vēlos, lai jūs viņu pārmaināt!» Un parasti tam, kas tā saka, ir taisnība. Parasti mūsu novērojumi par partneri ir diezgan precīzi un pareizi. Jā, viņš vai viņa dzer par daudz, ēd par daudz, brauc pārāk ātri, pārāk daudz skatās televizoru, nemazgā traukus, bet ļoti reti kāds ir gatavs uzklausīt otru un kaut ko mainīt sevī. Partneri viens otram bieži saka tā: «Man nevajadzētu tev to teikt, bet…» Bet tad nesaki!
Tev vienmēr ir izvēle – tev vai nu ir taisnība, vai laimīgas partnerattiecības. Abas vienlaikus nevar dabūt.
Iedomājies, ka savam draugam, kuru satiec reizi mēnesī, tu sāc stāstīt, kā viņam vajadzētu uzvesties un mainīties, lai tu savā dzīvē justos labāk. Ko tavs draugs teiktu? Bet, kad līdzīgi uzvedamies laulībā, pašiem šķiet – viss ir normāli.
Ja esi kopā ar partneri, kurš visu laiku vēlas tevi mainīt, vari mīļi novilkt robežas, sakot: «Es labprāt uzklausu tevi, bet tas nenozīmē, ka es mainīšos.»
Jo vairāk brīvības kādam dod, jo patiesībā vairāk kontroles pār viņu gūsti. Mana sieva ir ļoti skaista. Kad mēs aizejam uz kādu bāru, es saku, ka man vajadzētu uz tualeti. Tikmēr dodu viņai laiku, un, kad nāku atpakaļ, kāds viņai jau ir nopircis dzērienu. Tā es esmu ietaupījis un panācis to, ka viņa uz mani ieinteresēti skatās, kad nāku atpakaļ. Joks.
Vainot, žēloties, norādīt uz trūkumiem, pārgriezt acis, rādīt daudznozīmīgas sejas izteiksmes – tas ir vēl sliktāk nekā kritizēt. Kritizēšanā vismaz ietverts kāds vēstījums. Tomēr jebkura kontrolēšanas forma emocionāli atsvešina. Lai saglabātu emocionālu tuvību, jādara tas, kas ir pretēji kontrolēšanai. Ir pāri, kas, piemēram, kopīgi pusdieno, bet nesarunājas savā starpā, jo viņiem ģimenē valda iekšējais likums: «Jebkas, ko tu tagad teiksi vai darīsi, tiks izmantots pret tevi!» Bet likumam vajadzētu būt citam: «Jebkas, ko tu teiksi vai darīsi, nekad netiks izmantots pret tevi!»
DŽ. K.: – Tas vienmēr ir sarežģīti: kā nekontrolējošā veidā pateikt otram, ko vēlies. Daudzi jau zina, ka jālieto es forma, bet vēl noteikti jāpasaka partnerim, ka viņu mīlēsi arī tad, ja viņš neko nemainīs. Otram nevar pieprasīt, lai viņš kaut ko maina savā rīcībā, tikai lūgt, paskaidrojot, kāpēc tev tas ir svarīgi.
T. E.: – Un tik un tā tas partnerattiecībās var būt bīstami. Īpaši, ja ir runa par seksu, jo šajā jomā ievainojamība ir visaugstākā. Džerija var piecpadsmit reizes kritizēt manu braukšanas stilu, un es to pacietīšu. Bet, ja ierosināšu nodarboties ar seksu un Džerija mani atraidīs, varbūt to vēlāk mēģināšu vēlreiz. Bet, ja vēlreiz tikšu atraidīts, es vairs neierosināšu. Jebkura kritika seksuālajā jomā pāra attiecībās ir nāvējoša. Jo atraidījumu seksā katrs uztver kā atraidījumu visai savai būtībai. Mēs šajā ziņā esam ļoti trausli. Ja kaut vienu reizi pateiktu Džerijai, piemēram, ka viņai ir pārāk mazas krūtis, es to vairs nevarētu izlabot. Džerijai bija klients, kuram kāda sieviete bija pateikusi, ka viņam ir pārāk mazs dzimumloceklis. Viņš no šā trieciena neatguvās, tas joprojām viņam skan ausīs katru reizi, kad viņš mēģina izveidot jaunas attiecības.
– Kas vēl pāra attiecībās var nogalināt seksu?
T. E.: – Tas, ka partneri pēc laika vairs necenšas patikt viens otram. Visvairāk tas attiecas uz vīriešiem. Kad paskatos apkārt, man šķiet, ka Amerikā daudzi ir iesprūduši pagātnē, jo valkā drēbes, kādas bija modē pirms desmit, pat divdesmit gadiem. Būtu paskatījušies, kā ģērbjas un izskatās Daniels Kreigs – sievietēm viņš patīk! Tad es saviem klientiem saku, lai paskatās spogulī, – biksēm josta savilkta augstu viduklī, kurš tad tā staigā?! Man ir atlaides Hugo Boss veikalā blakus mūsu centram, jo sūtu klientus turp apģērbties. Bet gadās, kāds atnāk ar jaunajām biksēm un arī tās cenšas savilkt uz augšu līdz viduklim. Tad nu nākas teikt, ka vīrieša veselībai ir kaitīgi šādi sev darīt pāri! Joks, protams. Bet tas, kā patikt, kā ieinteresēt, kā sadarboties, kā respektēt vienam otru, – arī tā ir seksuālās izglītības daļa.
– Sakāt, ka amerikāņu uzskati ir vecmodīgi un puritāniski. Bet tieši Holivudas filmas taču ir pilnas ar seksa ainām!
DŽ. K.: – Filmās amerikāņi grib paskatīties uz to, par ko nav atļauts brīvi runāt ģimenēs.
T. E.: – Filmās galvenie varoņi mīl ideju par mīlestību, nevis viens otru, un no filmām nav iespējams iemācīties, kā ieviest romantiku ikdienas attiecībās.
– Mums patīk raudzīties uz ASV kā uz labklājības zemi, kurā cilvēki ir pārtikuši, viņiem nav jāstrādā no rīta līdz vakaram, lai nopelnītu iztiku. Bet jūs apgalvojat, ka amerikāņi sūdzas – nav laika seksam, nav laika attiecībām.
T. E.: – Amerikāņu sabiedrība ir ļoti orientēta uz bērniem un ar to lepojas. Mūsu sabiedrību vada pārliecība, ka ir jābūt apmierinātām visām bērna interesēm, vajadzībām un iegribām. Tas, manuprāt, ir slikti bērnu attīstībai, jo izaudzinām pārlieku egoistiskus cilvēkus. Ja jūs pavērotu vecākus, kas dodas uz bērnu rotaļu laukumiem, tad redzētu, ka ratiņos ir dzeramais, ēdamais, neliels televizors, spēļu konsole. Viss ir nodrošināts, un bērni visu laiku tiek uzmanīti. Šeit, Rīgā, mēs redzam bērnus, kas vieni brauc sabiedriskajā transportā. Amerikā nekas tāds nav iedomājams. Mums pat ir izveidojusies vecāku kustība, kas pastāv uz to, ka jāļauj saviem bērniem vieniem braukt sabiedriskajā transportā.
Bet lielākā daļa vecāku pieskata savus bērnus visu laiku, mediji biedē cilvēkus ar bērnu nolaupīšanas gadījumiem, seksuāliem uzbrukumiem.
Ja visu dienu uzmanība pievērsta bērniem, tad attiecībām ar partneri nepietiek laika. Bet tieši pāra attiecības ir galvenā vērtība ģimenē.
Ja starp partneriem nav sapratnes, nav kopēju interešu, trūkst kopā būšanas prieka un seksa, tad bērni situāciju neglābs – agri vai vēlu ģimene izjuks.
DŽ. K.: – Ir vēl viena mūsdienu problēma – dzīšanās pēc naudas un statusa, apsēstība ar veiksmīgumu. Cilvēki, kas pelna simtiem tūkstošu dolāru, raugās uz mani kā uz dīvainu, kad terapijas gaitā piedāvāju, ka viņi varbūt varētu atnākt mājās agrāk, lai pabūtu kopā ar partneri. Mēģinu paskaidrot, ka negrasos nevienam atņemt viņa panākumus un veiksmi karjerā, bet gan palīdzēt kļūt laimīgam ģimenes dzīvē.
T. E.: – Tas ir vecais stāsts par to, ko cilvēki nožēlo, guļot uz nāves gultas. Neviens taču nesaka, ka vēlētos, kaut būtu nopelnījis vairāk naudas vai vēl vairāk laika pavadījis birojā. Ir žēl par attiecībām, kas nav izdevušās. Un, kā jau teicu, manuprāt, mūsu smadzenes ir izveidojušās un spēj pilnveidoties, lai mēs būtu attiecībās, nevis lai nopelnītu vairāk naudas.
– Kāds seksuālajai izglītībai sakars ar psihisko veselību?
TIMS EVANSS: – Mēs pārstāvam organizāciju, kas vēlas panākt, lai rūpes par psihisko veselību sabiedrībā būtu tikpat pašsaprotamas kā redzes pārbaudes vai aklās zarnas operācijas. Piemēram, visi zina, ka cilvēkiem jābūt aktīviem, jāvingro, vairāk jākustas un mazāk jāēd. Tikpat dabiski būtu, ja visi zinātu, ka partnerattiecībās kritizēšana, apvainošana un graušana nogalina seksu, ka šāda rīcība ir sliktas psihiskās veselības rādītājs. Savukārt partnera iedrošināšana, iejūtība un spēja ieklausīties viņā ir labas psihiskās veselības rādītājs. Un zinātu arī, ka, tāpat kā fiziskās veselības, arī psihiskās veselības stāvokli var trenēt un uzlabot.
Mēs esam ļoti slikti sagatavoti laulības dzīvei, jo neviens mūs nemāca, kā sadarboties, kā meklēt kompromisus. ASV cilvēkiem daudz labāk padodas konkurēšana. Ja bērniem acu priekšā nav parauga, kā veiksmīgi sadarboties ģimenē, to grūti apgūt. Paraugs var būt ne tikai vecāki, bet arī mīlošs pāris kaimiņos, draugi vai radinieki. Ja nav bijis parauga, tad tas, kā veidot attiecības, kā sadarboties, jāmācās psihoterapijā.
Mums, iespējams, ir paveicies, ka daži mūsu klienti ir sabiedrībā pazīstami cilvēki. Paparaci viņus izseko, un tad viņi atzīst, ka apmeklē, piemēram, seksa terapiju pie Džerijas, un pastāsta arī, kā tas ir mainījis viņu dzīvi pozitīvā virzienā. Šādas populāru cilvēku atzīšanās palīdz mainīt sabiedrības attieksmi, ka tikai vāji vai psihiski slimi cilvēki apmeklē psihoterapeitus, seksa terapeitus, laulību terapeitus.
Ja pavisam īsi, tad seksu partnerattiecībās nogalina:
- pienākuma apziņa;
- nerūpēšanās par sevi, necenšanās patikt partnerim;
- emocionāla atsvešināšanās un kontrolēšana.
