Rīga +14°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Labs nāk ar gaidīšanu
Vanku ģimenei bija sapnis, ka reiz viņiem būs privātmāja, pa kuras pagalmu, ausīm vējā plīvojot, skraidīs liela auguma suns. Līdz ar meitas Olivias piedzimšanu pirmais sapnis tika realizēts – ģimene pārvācās uz dzīvi privātmājā. Nu bija iespēja realizēt arī otro sapni. Kaut arī ģimenē jau dzīvoja divi čivavas – Napoleons un Vellingtons –, Jāņa sievu Jūliju nepameta doma ieviest ģimenē arī lielāka auguma suni, par kādu viņa bija sapņojusi jau kopš bērna kājas. «Viņa mani ik pa laikam mudināja un centās iedrošināt paņemt suni, bet es nemitīgi lauzos,» atzīst Jānis. «Pārdzīvojums un rūgtā pieredze ar manu labradoru, kas nopietnas aknu slimības dēļ pāragri devās viņsaulē, mani atturēja no vēl viena dzīvnieka pieņemšanas ģimenē. Turklāt es lieliski zināju, cik milzīgas rūpes un atbildība ir liela suņa audzināšana,» viņš skaidro. Taču līdz ar pārvākšanos uz privātmāju ideja par vēl viena dzīvnieka uzņemšanu šķita ne tikai iespējama, bet pamazām arī sāka pārvērsties realitātē. Vanku ģimene nonāca vairākās situācijās, kas gandrīz noveda pie suņa adopcijas. Piemēram, reiz Spānijā, uz kurieni Jānis un Jūlija bija devušies izbraucienā ar kemperi, pāris pamanīja gar šosejas malu klaiņojam novārgušu greihaundu. Diemžēl šo dzīvnieku liktenis Spānijā bieži vien ir skumjš un nežēlīgs. «Šīs šķirnes pārstāvji spēka gados tiek aktīvi nodarbināti suņu skriešanas sacīkstēs, taču, pienākot vecumam un zaudējot spēkus, viņi gluži kā nevajadzīgas mantas tiek izmesti uz ielas vai sliktākajā gadījumā nošauti. Viņi tur tiek izmantoti kā darba materiāls, pret kuru tā arī izturas – bez nekādas cilvēcības vai emocionālās piesaistes,» ar asarām acīs stāsta Jūlija. Ieraugot suni, pāris, ilgi nedomādams, esot piestājis šosejas malā, lai viņam palīdzētu. Dažādu apstākļu sakritības dēļ ģimene atdeva suni vietējās greihaundu glābšanas biedrības gādīgajās rokās. «Toreiz bija vajadzīgs liels gribasspēks, lai neieceltu suni kemperī un nevestu sev līdzi uz Latviju,» neslēpj Jūlija.
Otrs dzīves pavērsiens, kad Vanku ģimene gandrīz tika pie sen kārotā suņa, bija saistīts ar Jūlijas darbu dzīvnieku patversmē. Tā kā viņa tur ik pa laikam piedalās kā brīvprātīgā, kopā ar vīru devusies izvest pastaigā patversmē mītošos suņus. «Jūlija mani visādi centās iesildīt lēmumam par suņa uzņemšanu ģimenē,» atcerēdamies par neskaitāmajām pastaigām ar patversmes iemītniekiem, smejoties stāsta Jānis. Taču līdz gala lēmumam vienmēr kaut kā pietrūcis. «Nebija tas klikšķis,» spriež Vanki. Taču pērnā gada oktobrī notika liktenīgs pavērsiens. «Pamanīju ierakstu sociālajos tīklos, ka no sliktiem dzīves apstākļiem izglābtam veimārietim vāc naudu ārstēšanai. Es ieraudzīju viņa bildi un sapratu – tas ir mūsu suns,» atminas Jūlija.
Iepazīšanās
Nonākot Latvijā, Benedikts jau divus mēnešus bija apmeties pagaidu mājās, kur ar ziedojumu un dzīvnieku glābšanas biedrības palīdzību viņam tika nodrošināta veselības aprūpe un meklēti jauni saimnieki. «Mums Latvijā, valstī ar salīdzinoši mazu populāciju, ir ļoti daudz cilvēku ar lielu sirdi. Kad jāizdara labs darbs, mēs ar savu iniciatīvu un mīlestību pret dzīvniekiem esam gatavi steigt palīgā ne tikai pašmāju ķepaiņiem, bet arī parūpēties par dzīvniekiem no citām valstīm,» uzsver Jūlija. Arī Vanku ģimene nav izņēmums un vajadzības gadījumā labprāt palīdz nelaimē nonākušiem četrkājainajiem draugiem. Pagaidu saimniece Benediktu raksturoja kā suni, kuram mednieka instinkta dēļ, visticamāk, nebūs labas attiecības ar bērniem un mazāka auguma sugas brāļiem. Vanku pāris gan atklāj, ka, par spīti suņa sliktajam veselības stāvoklim, pagaidu saimnieces sniegtajam raksturojumam un citiem sarkanajiem karogiem, kas varētu veicināt šaubas par dzīvnieka uzņemšanu ģimenē, viņi ne brīdi nešaubījās. «Ja nepamēģināsi, tad nezināsi,» lēmumu skaidro Jānis. Kad dzīvnieka pašsajūta uzlabojās, pienāca arī Benedikta pirmā tikšanās ar Jāni, Jūliju un Oliviu. «Pirms tam izpildīju mājasdarbu – rūpīgi iepazinos ar šķirnes aprakstu. Veimārieši lieliski sadzīvo ar bērniem, ir ļoti gādīgi un īsti ģimenes suņi, bet tajā pašā laikā arī bezbailīgi,» aprakstā minēto atminas Jānis, piebilstot, ka izlasītais esot kalpojis kā labs iedrošinājums un apstiprinājums, ka solis tiek sperts pareizajā virzienā. Tikšanās pagāja veiksmīgi, un īsi pirms Ziemassvētkiem Vanku ģimene veda Benediktu mājās.
Perfektā saderība
«Jau no pirmās dienas, Benediktam ienākot mūsu ģimenē, bija sajūta, it kā viņš ar mums būtu dzīvojis visu mūžu,» atklāj Jānis. Viņš izvelk telefonu un rāda iemūžinātās bildes. Vien divas dienas pēc ierašanās jaunajā mājvietā Benedikts pilnīgā uzticībā un labsajūtā bija izgūlies augšpēdus uz viesistabas dīvāna. Pašķirot nākamo bildi, var redzēt, kā Benedikts tikai četras dienas vēlāk jau rāpjas Jānim klēpī. Tagad, pēc pusgada, kas pavadīts visiem zem viena jumta, Jānis ar pārliecību saka: «Viņš perfekti iederas mūsu ģimenē!» Vanku ģimene ļoti ātri secināja, ka Benediktam nepiemīt neviena no pagaidu saimnieces piedēvētajām rakstura īpašībām. «Mums par laimi, viņa kļūdījās visos punktos. Mēs ātri vien sapratām, ka Benediktam patīk mazi suņi un viņš ļoti mīl bērnus dažādos vecumos. Viņš ļauj ar sevi darīt visu, ko iegribas, – gan kasīt aiz auss, gan pārbaudīt smaganas, gan izmantot sevi par spilvenu,» smejas Jūlija.
Pagaidu saimniece, raksturojot suni, esot uzsvērusi arī to, ka viņam ļoti patīkot vīrieši. Vanku ģimenē gan visi kā viens ķiķinot atklāj, ka Benediktam ļoti patīk Jūlija, nevis vīrieši. «Lai kādi draugi mēs ar Benediktu būtu, mūsu savstarpējās attiecības ir pavisam citā līmenī nekā viņam ar Jūliju. Pēc uzvedības un reakcijas, kad suns viņu ierauga, un nemitīgās vēlmes pieglausties viņai pēc iespējas ciešāk ir skaidrs, ka Benedikts ir izvēlējies Jūliju par savu cilvēku,» stāsta Jānis. Jautāts, kāpēc, viņaprāt, tā noticis, viņam pēc atbildes tālu nav jāmeklē. «Tieši Jūlija ir tā, kura viņu aktīvi skolojusi, vedusi pie ārstiem un ikdienā pavadījusi neskaitāmas stundas, rūpējoties par viņa labsajūtu un veselību. Brīžos, kad mans pacietības mērs ir pilns, viņai tās vēl ir pārpārēm, un Benedikts to jūt.»
Rētas kā liecība par pagātnē piedzīvoto
Valstī, kurā piedzima Benedikts, veimāriešus, līdzīgi kā Spānijā greihaundus, izmanto darbam, proti, medībām. Un, kad viņu spēka gadi beidzas, vienkārši izmet uz ielas. Arī Benedikta liktenis bija līdzīgs. Reiz viņš bija izcils medību suns, bet pēc tam kļuva nevajadzīgs. To, cik ilgi viņš nodzīvojis uz ielas, cīnoties par izdzīvošanu, neviens nezina,» nopūšas Jūlija.
Sarežģīto dzīves līkloču rezultātā Benedikts iedzīvojās vairākās nopietnās slimībās.
Kad sunīti izglāba vietējā dzīvnieku aizsardzības biedrība, Benedikts bija ļoti sliktā stāvoklī. Viņam bija prostatīts, bīstami zems svars, urīnceļu iekaisums, katarakta, problēmas ar pakaļkājām, kas, pēc ārsta teiktā, visdrīzāk radušās no dzīvošanas šaurā vietā, piemēram, būrī, nolauzti gandrīz visi zobi un vēl vesela virkne ar lielākām uz mazākām veselības problēmām. «Viņš ļoti maz kustējās. Pārsvarā tikai gulēja uz zemes. Tā mēs arī ar viņu spēlējāmies – ripinājām bumbiņu, kamēr viņš guļot to centās saķert,» atceras Jānis. Papildus veselības problēmām visu suņa ķermeni – galvu, ķepas, vēderu – klāja dažādu izmēru rētas. «Manuprāt, nav nevienas vietas, kur viņam nebūtu rētu,» saka saimnieks. Par to, kā suns pie šādiem savainojumiem ticis, var tikai minēt. «Iespējams, viņš rētas ieguvis medībās, bet varbūt savainojies, klaiņojot pa ielām. Izskatās, ka viņam ir nācies kārtīgi par sevi pacīnīties,» glaudot Benediktu, prāto Jūlija.
Dzīvnieku glābšanas biedrības darīja visu, kas viņu spēkos, lai palīdzētu sunim atlabt. Rūpēs par Benedikta veselību sirdi un dvēseli ieguldīja arī suņa pagaidu mamma Viktorija Rjumina. Pēcāk stafeti pārņēma Vanku ģimene. Ar zinošu ārstu palīdzību, vairāku nedēļu garu antibiotiku kursu un mērķtiecību viņiem Benediktu kopīgiem spēkiem izdevās dabūt uz ķepām. «Nepagāja ne pāris mēnešu, un viņš jau vilka Oliviu ragavās pa pagalmu,» priecājas Jānis. Šobrīd Benedikts ir gandrīz pilnībā vesels, nopietnu veselības problēmu, kas varētu apdraudēt viņa dzīvību, sunim vairs nav. Tomēr Jūlija nemitīgi tur roku uz pulsa un pie pirmajiem simptomiem, kas varētu liecināt par dzīvnieka veselības stāvokļa pasliktināšanos, kopā ar Benediktu dodas pie veterinārārsta. «Ir jāatceras, ka Benedikts jau ir seniors, tāpēc ļoti rūpīgi jāseko līdzi viņa veselībai,» skaidro Jūlija.
Emocijas pauž ar riešanu
Nemitīgā cīņa ar veselības problēmām ir tikai viena monētas puse. Papildus tam visu šo laiku Vanku ģimene ar kinologa palīdzību rūpīgi strādājusi arī pie dažādām Benedikta uzvedības problēmām, piemēram, skaļās un izteiksmīgās riešanas. «Viņš ir ļoti komunikabls. Ja Benedikts grib ēst vai spēlēties, viņš ir priecīgs vai dusmīgs, satraukts vai noskumis, to dzirdēs viss rajons,» smejoties stāsta Jānis. Brīžiem ar šo esot viegli sadzīvot, bet dienās, kad gribas vairāk miera un klusuma, suņa riešana audzinot pacietību. Tāpat daudz laika ir ieguldīts, arī mācot sunim paklausību un cenšoties iegūt viņa uzticību. «Mērķtiecīga darba rezultātā mums ir izdevies iemācīt sunim iet blakus, atsaukties uz savu vārdu un kaut nedaudz pārvarēt socializēšanās problēmas ar lieliem suņiem, kas, visticamāk, radušās, uz ielas cīnoties par izdzīvošanu.»
Taču lielākais ieguvums no darba ar kinologu esot prasme labāk izprast savu jauno mājas mīluli.
Tagad suņa saimnieki zina, kāpēc, kad un kādās situācijās Benedikts reaģē uz lietām tā vai citādi un kā vajadzības gadījumā viņam palīdzēt. «Pateicoties ieguldītajam darbam, viņš ir kļuvis mierīgāks un nosvērtāks situācijās, kurās pirms tam reaģētu daudz asāk,» saka Jānis.
Labestīgs suns ar lieliskām manierēm
Par spīti smagajiem dzīves apstākļiem un ērkšķiem pilno ceļu, pa kuru vedusi Benedikta dzīve, viņš nav zaudējis mīlestību un ticību cilvēkiem. «Ņemot vērā visu, ko suns pārdzīvojis, tiešām negaidīju, ka viņš būs tik mīļš un apbrīnojami maigs,» atklāj Jūlija. Jānis piekrītoši māj ar galvu un piebilst: «Viņam acīmredzami ir vajadzīga cilvēka tuvība un mīlestība, jo nemitīgi cenšas būt fiziski mums pēc iespējas tuvāk. Viņš ne tikai nogulsies blakus, bet, lai būtu vēl tuvāk, būs gatavs ierāpties klēpī,» stāsta Jānis.
Benedikts esot komfortu mīlošs suns. Daudz labprātāk viņš gulēs ērtā un mīkstā vietiņā nekā uz zemes. Šo prieku Vanku ģimene jaunajam mājas mīlulim arī neliedz.
Ķepainis kā īsts ģimenes loceklis tiek laipni aicināts uz dīvāna un citām mīkstajām mēbelēm.
«Benediktam ne tikai patīk laiski snauduļot uz dīvāna, bet arī gozēties saulītē. Īsts siltummīlis. Vasaras viņš labprāt pavada piemājas pagalmā, saules siltuma apspīdēts, bet ziemas – laiski guļot gultā, nevis mērcējot ķepas aukstajā sniegā. Viņš ir izteikts vīrietis no Austrumiem, kuram patīk skaļi dziedāt, labi paēst un pagozēties saulītē,» smejas Jūlija.
Benediktam pa visām vīlītēm lien ārā arī mednieka daba. Ieraugot kādu putnu vai citu dzīvnieku, viņš ieņem mednieka pozu un ar skatienu rūpīgi seko katrai mazās radībiņas kustībai. «Kaķi mūsu pagalmā vairs nenāk,» atklāj Jānis. «Pieredze medībās ir iemācījusi viņam arī nebaidīties no šāvieniem, tāpēc, kamēr citi suņi, izdzirdot Jaungada salūtu, ar kājstarpē ierautu asti metas slēpties, Benedikts šīs skaņas pilnībā ignorē.»
Lai gan mednieka instinkts nav zudis, Benediktam esot lieliskas manieres. «Pēc pastaigām viņš vienmēr paklausīgi apsēžas uz lievenīša, gaidot, kad tiks noslaucītas ķepas. Kaut arī sēž pie pusdienu galda kopā ar mums visiem, viņš nekad nediedelē ēdienu vai nesiekalojas. Viņš ir arī pirmais suns, ko redzu, kas nekad nelaiza seju. Viņš var retu reizi nolaizīt tavu roku vai kāju, bet seju nekad. To viņš tikai aposta,» stāsta Jānis. «Benedikts ir īsts labestības iemiesojums. Ar viņu nekad nav bijušas nekādas raizes. Viņam piemīt visas tās īpašības, ko tu gaidi no liela ģimenes suņa. Tā mēs visi ar tādu beznosacījuma mīlestību viens pret otru arī ejam uz priekšu,» teic Jūlija.
