Rīga -10°C 
Raksts no žurnāla Annas Psiholoģijas arhīva.
Patiesībā rakstu ar šādu virsrakstu gribēju uzrakstīt jau pirms vairākiem gadiem, kad vēl tikai studēju mākslas terapiju, bet mans pamatdarbs bija žurnālistikā.
Laikam jau toreiz arī es pati filmu un sabiedrībā esošo mītu iespaidā (psihiatriskās palīdzības vietas saukšana par trakomāju ir viens no šādiem mītiem) biju noskaņojusi sevi, ka mēs, kas mācāmies augstskolā, esam tie veselie, kas, pabeidzot studijas, varēs ārstēt tos – slimos. Tāpēc viena no manām pirmajām pārsteidzošajām atziņām, dodoties praksē, kur pacientu vidū satiku gan savus bijušos kolēģus, gan draugu un paziņu radiniekus, bija:
nav tādu trako un nav tādu – veselo.
Jā, ir iedzimtas un bioloģiski noteiktas psihiskas slimības, ar kurām arī mūsdienās itin bieži var dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, taču noteiktos apstākļos un ar piedzīvotiem notikumiem vai traumām ikviens no mums var just depresiju, trauksmi, veģetatīvo distoniju, izdegšanu darbā vai kādu citu psihisku traucējumu, ko atbilstoši starptautiskajam slimību klasifikatoram apzīmē ar kodu F. Taču sabiedrībā vēl arvien ir ļoti daudz aizspriedumu par šiem traucējumiem, vēršanos pēc palīdzības vai, nedod Dievs, antidepresantu lietošanu! Un tieši šādu aizspriedumu dēļ cilvēki pēc palīdzības mēdz vērsties tikai tad, kad vairs nespēj izturēt, jo depresija, trauksme, panikas lēkmes, nogurums vai bezmiegs un bezspēks ir kļuvuši tik stipri, ka kļuvis grūti iet uz darbu, rūpēties par bērniem vai vienkārši normāli dzīvot. Un tad, protams, kā ar jebkuru ielaistu slimību – atveseļošanās ceļš jau ir grūtāks un ilgāks.
Kā saņemt palīdzību?
Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra filiālē Pārdaugava pusslodzi strādāju kopš augusta, tāpēc mana pieredze šeit ir neliela, taču, kad draudzene vaicāja, kā man iet jaunajā darbavietā, stāstīju viņai par šo ar tik lielu aizrautību, ka viņa pajautāja: kā pie jums var nokļūt? Man arī tas noderētu. Un, taisnību sakot, arī man pašai ir sajūta, ka gribētos apmeklēt individuālās un grupu sesijas pie saviem kolēģiem, jo šeit ir ļoti atbalstoša un profesionāla komanda un turklāt ir izdevies īstenot to, ko mums kā zelta standartu mācīja augstskolā, – pacients zieda vidū, bet multiprofesionālā komanda kā ziedlapiņas viņam apkārt, kopīgiem spēkiem cenšoties panākt iespējami labāko rezultātu, lai pacients atveseļotos un uzplauktu.
Multiprofesionālā komandā šeit strādā psihiatri, psihologi, visu specializāciju mākslas terapeiti, ergoterapeits un fizioterapeits.
Centrā ir gan nodaļa, kur pacientus var stacionēt, gan dienas stacionārs, kuru pacienti apmeklē dienas laikā, bet vakarā dodas mājup, pieejamas arī ambulatorās konsultācijas. Tā kā es pati strādāju dienas stacionārā, varu vairāk pastāstīt par šo atbalsta formu, kurai nepieciešams ģimenes ārsta vai psihiatra nosūtījums. Ar šo nosūtījumu var zvanīt uz reģistratūru un pieteikties dienas stacionāram. Gaidīšanas rinda var aizņemt dažas nedēļas, taču, iestājoties dienas stacionārā, var saņemt valsts apmaksātu pakalpojumu četrām nedēļām, kuru laikā tiks atvērta slimības lapa, lai pacients varētu neiet uz darbu, bet apmeklēt visas nozīmētās konsultācijas un terapijas sesijas. Galvenais ārsts ir psihiatrs, kurš piemeklē un šo četru nedēļu laikā pieregulē medikamentus, ja tādi nepieciešami, kā arī nozīmē jau minēto speciālistu konsultācijas, nepieciešamības gadījumā arī psiholoģisko izpēti. Taču uzreiz jāsaka, ka nedz mana draudzene, nedz arī es pati šim pakalpojumam vismaz šobrīd nekvalificējamies. Šis nav kūrorts, kur atpūsties no darba, šeit notiek intensīva strādāšana gan speciālistu, gan paša pacienta pusē, un šo četru nedēļu laikā tik tiešām ir vērojami uzlabojumi, kad pacients spēj palūkoties uz savu situāciju no malas un nereti ieraudzīt arī savus kļūdainos uzvedības modeļus, kas uztur viņa grūtības. Tiek piedzīvotas vērtīgas atklāsmes par sevi un dzīvi kopumā, kā arī iegūtas prasmes un motivācija dzīvot labāk.
Kas šurp atved?
Neviens no mums nav pasargāts no smagiem zaudējumiem vai, piemēram, zaudējuma un vilšanās darbā. Un tas ne vienmēr liecina, ka kaut kas nav kārtībā ar mani, runa var būt par emocionāli vardarbīgu darba vidi, psihiski nestabilu priekšnieku vai vienkārši neveiksmīgu apstākļu sakritību, kā dēļ esmu pakritis un vismaz šobrīd šķiet, ka nav vairs spēka piecelties. Zaudējuma izjūta var būt saistīta ar attiecībām, gan romantiskām, gan savā izcelsmes ģimenē. Un var būt arī pilnīgi pretēji –
no malas šķiet, ka eju pa dzīvi droši kā tanks, bet iekšēji nemitīgi cīnos ar trauksmi, bailēm no citu vērtējuma un nedrošību.
Varbūt es vienkārši nespēju atpazīt, nosaukt vārdā un adekvāti izreaģēt savas emocijas, tā vietā tās slēpju pats no sevis, vai remdēju, dzerot alkoholu, pārstrādājoties vai veicot kādas citas pašdestruktīvas darbības. Ļoti bieži sastopu pacientus, kuriem ierastāk un komfortablāk rūpēties par citu, nevis savām vajadzībām. Arī tā, protams, var būt kā bēgšana no sevis un savām emocijām, jo – kamēr es rūpējos par citiem, man nav jāpievēršas sev pašam. Īstermiņā tas var pat nostrādāt, bet ilgtermiņā tas ir risks nejust savas robežas vispār.
Ko mēs darām?
Kā ikvienā terapijā, mēs lūkojamies pēc pacienta grūtībām un cenšamies tās atspoguļot arī tad, ja pacients pats tās nav vēl ieraudzījis vai nevēlas redzēt, tāpēc jāsaka vēlreiz – darbs četru nedēļu garumā šeit notiek ļoti, ļoti intensīvi. Un, protams, ne vienmēr tik īsā laikā visus izdodas izārstēt, daudziem pacientiem ir hroniskas slimības un pēc laika būs jāatgriežas atkal, citiem ieteicams turpināt individuālu terapiju, ir arī gadījumi, kad kādu no dienas stacionāra nākas pārvest uz nodaļu. Un es pati sākumā raudzījos ar lielām šaubām, ko gan var iesākt terapijā tikai četrās nedēļās, jo individuālajā terapijā dažkārt nepieciešami vairāki mēneši, lai vispār sāktu runāt par īstajām grūtībām. Taču šeit notiek intensīvs darbs komandā un daudzi no tiem, kas te ierodas ar pilnīgu bezcerības un bezizejas izteiksmi sejā, beidzamajā nedēļā jūtas cerīgi, motivēti, smaidoši un atvadās ar aizkustinājuma asarām acīs. Daudzi ir izbrīnīti, ka saņēmuši tik kvalitatīvu pakalpojumu pilnīgi bez maksas. Un tā tiešām ir milzīga privilēģija, ka mūsu valstī psihiatrs ir tiešās pieejamības ārsts, pie kura, mazliet pagaidot, var nokļūt bez maksas. Bet tieši tāpēc pēc palīdzības ir jāvēršas laikus, lai mazliet pagaidīšana nebūtu kritisks laika periods. Arī tādu situāciju man diemžēl nācies piedzīvot, kad privātpraksē atnāk klients, kuram trauksmes simptomi ir jau tik spēcīgi, ka bez tūlītējiem medikamentiem palīdzēt nav iespējams, bet uz sitiena šeit un tūlīt neviens ārsts nav pieejams…
