Rīga +2°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Raksts publicēts žurnālā Ieva 2018. gada 24. numurā.
Kad Nora bija zenītā, es, sīka skuķīte, Jelgavā pie vecās radiolas Rigonda ar matu lakas Sandra flakonu kā mikrofonu dziedāju līdzi viņas dziesmām vinila platēs… Kā jau daudzas manas vienaudzes tolaik un arī vēlāk. Vaigā Noru iepazinu 80. gadu beigās, būdama Latvijas Radio raidījuma Dzirkstele praktikante. Saprotams, toreiz man ne prātā nenāca, ka reiz rakstīšu par Noru grāmatu. Tas ir pirmais brīnums.
Bet šī bija traka ziema, traks pavasaris. Lēni peldēju pavisam citas grāmatas manuskriptā, kad izdevējs piedāvāja uz brīdi nolikt to malā. Vai es negribot atgriezties stāstā, ko pirms 15 gadiem jau uzrakstīju – par Noru Bumbieri? Vispirms teicu nē – kas reiz izstāstīts līdz kaulam, mani vairs neskar… Bet tad kādu dienu uzliku Noras dziedāto Caur vakara miglām rēnām… Balss blūziskais samts kaut kā piedzina asaru pilnas acis… Jā, rakstīšu. Arī tādēļ, ka dzīves skaņu celiņos šobrīd atdzīvojas 70. gadu estrādes balsis. Ņēmu datoru, brīvajos brīžos un nedēļu nogalēs pazudu nekurienē, lai sāktu Noras stāstu atkal.
Mana versija par Noras Bumbieres dzīvi ir balstīta atmiņu sarunās, tapušās 2000.– 2002. un 2018. gadā. Tie ir savstarpēji tālu stāvošu Noras laikabiedru monologi un mana neredzamā klātbūtne. Esmu kā medijs. Atklāju iepriekš neuzrunātus Norai sevišķi svarīgus cilvēkus un faktus, ko agrāk uzzināt nebija iespējams. No sīkiem subjektīvismiem lasot vajadzētu izšķilties patiesībai.
Kā jau rakstīju facebook lapās, – pētot Noras Bumbieres likteni, izzinot un vērojot, izjutu, ka tieku Noras laikabiedru gan aplaimota, gan maldināta. Dažs haiziviski nokodies no viņas likteņa un sevi paspodrinājis. Vairums no viņiem manā grāmatā gribēja Noru redzēt pa savam izdevīgu, bet sevi – tieši vēlamajā gaismā…
Saprotams, tādēļ man nācās pārtapt detektīvē – lai no Norai pietuvināto cilvēku pašspoguļošanās izsijātu tiešām godprātīgu liecību. Un – kā īpašus dārgumus noķertu nejauši patiesus, nemaz negribētus atklātuma mirkļus, kur stāstītāji uzskatāmi atsedzas paši. Mana stāvēšana malā, kad plūcas palicēji, brīžiem var šķist pat pārāk atturīga. Vienkārši – ļauju gandrīz sociālantropoloģiski viņiem vēstīt par cilvēka dabu estrādes mūzikas aizkulisēs. Jebkurš spriedums nozīmētu primitivizēt.
Esmu mācījusies no lielajām personībām, par kurām savā trīsdesmit gadu ilgajā žurnālistes karjerā esmu rakstījusi. Valentīna Freimane lika pie sirds, ka patiesība ir mērāma kopsakarībās, ka katra mākslinieka talantu reducē viņa privātā dzīve un raksturs. Rakstnieka Zigmunda Skujiņa meita reiz man atklāja – lai gan dokumentālajos darbos par personībām tēvs runāja ļoti cilvēciski un biogrāfiski atklāti, viņam ir daudzas tādas kastītes, mapes un piezīmju blociņi ar pagaidām neizpaužamu informāciju, uz kurām uzrakstījis «Publicēt tikai pēc manas nāves». Un ziniet, arī man jau gadiem ir tādas kastītes. Arī saistībā ar grāmatu par Noru. Tie ir fakti, kas šodienu neizmaina, bet ko lieki nevajag cilāt, lai tīšuprāt kādu nesāpinātu.
Bet jebkas, ko uzzināju, nav spējis mazināt manu cieņu un apbrīnu pret Noru Bumbieri.
Gribēju saprast viņas dzīvi ar visām kaislībām un trūkumiem – kas viņu mīlējis un kuru mīlējusi viņa… Lai vēl dziļāk pieņemtu viņu kā mākslinieci.
Un netaisījos liekulīgi šausmināties vai piemelot, lai skats glancēts. Tā, lūk.
*
Bet viss sākās tālajā 2000. gadā ar rakstu par Noru žurnālā Santa. Tobrīd jau pazinu Noras māsu Māru, raksta tapšanas brīdī vēl satiku Noras mammu, arī vecākais dēls Romualds tolaik vēl bija dzīvs… Pēc publikācijas mani uzrunāja apgāds Atēna – ar ierosinājumu rakstīt grāmatu par Noru. Vēl viens brīnums.
Kā vispār grāmatas raksta – vai es zināju… Bet – būtu muļķe, ja nemēģinātu.
Tāpat arī šoreiz – otrajā versijā. Strādāju stingrajā režīmā – dienā Izdevniecībā SANTA, vakarā – manuskriptā, rītos – uz masāžu. Dzīvesbiedrs uzdāvināja nordic walking nūjas un jaunu velosipēdu – lai bez kustībām nesabrūku. Izbraucu Leišmalē, pasēdēju maģiskajā Reņģes muižas parkā, Palangas mola galā vai pie sava ezera Norvēģijas kalnos… Un tik klausījos sarunas diktofonā un visu ko domāju. Kolēģēm ilgi neteicu, ka rakstu grāmatu. Kad viņas uzzināja, atzinās – tāpēc tu mums beidzamajā laikā likies tāda jocīga…
*
Man likās svarīgi ieiet Bumbieru dzimtā, bet tikpat svarīgi — sameklēt Noras plašāk neafišētos sirdsdraugus. Jeļenu. Kārli. Izlūdzos piedošanu Jeļenai par to, ka, 2002. gadā, pēkšņi ieradusies viņas darbavietā ar lūgumu satikties, lai runātu par Noru, negribēti uzplēsu lēni aizdzīstošu asaru artēriju. Esmu pateicīga Kārlim par uzticēšanos, par to, ka ļāva man dirnēt viņa lauku mājas darbistabā, pētīt fotogrāfijas, neskaitāmos sadzeltējušu avīžu izgriezumus un novakarē atkal un atkal skatīties viņa melnbalto filmu par Noru. Tā pamazām veidojās dažādu patiesību mozaīka, šos burvīgos stāstus nedrīkstēja no grāmatas izmest.
Starp citu, nav taisnība tiem, kuri Lindas Oltes dokumentālajā filmā Nora tik cītīgi apgalvo, ka Bumbiere nepazina notis. Pazina gan! Bija taču mācījusies Jelgavas mūzikas skolā, un notis ir pirmais, ko tur iemāca…
Vairākus gadus Noras dzīvē bija blūza ģitārists Valērijs Beļinovs. Viņš kļuva par Noras trešo vīru. Daži manā grāmatā minēs, ka viņš bijis egoistisks, centies panākt, lai Nora būtu nevis mūziķe, bet tikai sieva. Beļinovs kaut ko mēģinājis Norai rakstīt, un tā bijusi dumja mūzika, kas Norai neesot piestāvējusi… Tiešām? Viņš taču uzrakstīja Norai skaisto dziesmu ar Imanta Ziedoņa vārdiem Caur vakara miglām rēnām… Tieši viņš.
Kad sameklēju Valēriju Amerikā un aicināju uz sarunu grāmatai, viņš solīja runāt kā pie bikts. Arī to uzskatu par brīnumu. Klīstot tik daudz melīgu stāstu, vajag reiz skaidrību. Pirms manis neviens latviešu žurnālists Beļinovu uz sarunu nebija aicinājis. Un mēs runājām kādas deviņas stundas. Vairākos piegājienos. Daļu no Valērija pārdomām nesen varējāt lasīt žurnālā IEVAS Stāsti. Starp citu, nopietnu mūziķu vidē Beļinovu uzskata par 80. gadu labāko Latvijas džeza un fusion ģitāristu. Savu karjeru viņš sāka, būdams vēl pusaudzis – Jūrmalas koncertapvienībā, spēlējot dejas Asaros, Mellužu restorānā Laiks un Priedaines restorānā Daina… Komponists Harijs Užāns atceras, kā mācījis Valērijam spēlēt ģitāru, kāds straujš, kaismīgs bijis šis puisis, ļoti talantīgs mūziķis, viens no talantīgākajiem tolaik – zvaigzne. Norai tas bija pa prātam.
Beļinovs tagad ir etnoblūzmenis un blūza teorētiķis. Viņam ir nedaudz pāri sešdesmit gadiem, precējies ar krievu izcelsmes aktrisi un jau sen dzīvo Ņujorkā. Viņa uzstāšanos datumus var atrast blūza klubu mājaslapās pēc skatuves vārda King B, bet internetā var noklausīties, teiksim, viņa kompozīciju Apocalyptic blues…
Beļinovs man atzinās, ka Nora bijusi viņa pirmā mīlestība. Tā jau nekur nepazūd, varbūt mazliet atdziest, bet – nezūd. Un nekādi fakti šo izjūtu nespēj mainīt. Nora bija par Valēriju vecāka, bet patiesībā – ļoti jauna. Labestīgu, tīru dvēseli, kā uzsver Beļinovs, – tikai no filharmonijas aiznesusi sev līdzi lielu netikumu. Tam bija iemesli un provokācijas.
*
Nākamais brīnums – sarunai piekrita Noras pēdējais vīrs Arsens. Toreiz, kad 2002. gadā ierados Bruklinā un aicināju viņu uz sarunu par Noru pirmoreiz, viņš tikties negribēja. Darbs esot svarīgāks par pļāpāšanu.
Bet arī šoreiz mums negāja viegli. Sarunas sākumā Arsens bija noraidoši ass – neticot, ka viņa vārdiem vairs būs nozīme. Pamazām nomierinājās un ieguva stāstītāja balsi. Iepriekš gan paziņoja, ka arī esot ieslēdzis diktofonu. Lai man neizdotos samelot. Visi viņu apmelojot. Bijis pavisam citādi. Kā bija? Arsens izstāstīja savu versiju. Par visu. Arī par laikabiedru divdomīgajiem mājieniem, par tuvinieku liekulību…
Diemžēl grāmatā ierakstīju tikai mazu daļu no tā, ko viņš sacīja.
Kāpēc? Jo tas bija viens vienīgs stāsts par naudu un mantu — kurš ko ir nozadzis, kādu gaļu paņēmis no ledusskapja un slepus sacepis kotletēs, no kādiem ienākumiem barojas mantinieki, kādu mašīnu kurš nopircis un māju uzcēlis… Par Noras daiļradi gan — neviena vārda.
Par ļoti vērtīgu uzskatu sarunu ar dziedātāju Sandru Ozolīti. Viņa Noru patiesi mīlēja, abas bija draudzenes. Iepazinušās laikā, kad Nora dziedāja Modo, Sandra – tikko nonākusi Ulda Stabulnieka ansamblī. Norai paticis, kā viņas abas ar kolēģi Alisi Ozoliņu dzied. «Meitenītes, jūs esat tik foršiņas», viņa teikusi un starp koncertiem uzaicinājusi ciemos. Man patika Sandras stāsts par šo viesošanos – ar pasniegtām čībiņām, kafiju, kristāla glāzītēs ielietu liķierīti… Vēlāk Nora pievienojās arī Harija Užāna kantri grupai Sandra un Harijs. Sandra neslēpa, ka Nora ar gadiem kļuvusi ļoti nervoza. Sandra glabā vissāpīgākos Noras pārdzīvojumus. Nav sēdējušas dienām un pļāpājušas, bet bijusi kāda grūta nakts, kad Nora palikusi Sandras mājās… Nora pārdzīvojusi, ka Arsena vecāki neakceptēja šo laulību… Sandra uzsvēra arī, ka vēlas mainīt ļaunos mītus par šo vīrieti, kuru Nora izvēlējās par savas meitas tēvu… Par to mēs runājam grāmatā. Arī par to, ka Nora nekad nav veidojusi aizmuguriskas intrigas, lai panāktu savu. «Viņas morālā kvalitāte, cilvēka kvalitāte bija izcila. Bija viena tāda reize, kad biju gluži mēma no pārsteiguma. Mums bija koncerts Kuldīgā, un man bija milzīgs pielūdzējs – domāju, tas ir īstais mūža vīrietis, kusu vai ārā. Pēc koncerta Nora saka: zini, kamēr tu esi koncentrējusies skatuvei, tavs draugs tikmēr nevis sēž un cītīgi klausās, bet flirtē ar vietējo meiteni, vinčuku dzer… Bet es biju kautrīga, sevi aizstāvēt nemācēju. Visi jau sakāpām autobusā, kad Nora manam draugam likās virsū: ko tu, sivēn, darīji, kamēr Sandra uzstājas… Viņai tas nebija jādara, bet Nora domāja par to, kā es jūtos… Viņai bija milzīga taisnīguma izjūta.»
Nora teikusi: Sandriņ, kad nomiršu, bērēs tu spēlēsi vijoli pie mana kapa. Diemžēl nenospēlēja. Jā, Sandra vēlētos aizbraukt uz Baložu kapsētu un nospēlēt. Šobrīd Sandra Ozolīte mīt ASV, bet internetā joprojām skan viņas 70. gadu beigās dziedātās skaistās Harija Užāna dziesmas ar Ārijas Elksnes dzeju Tava puķe un Par visu maksāju es dārgi.
Kad Sandra aizbrauca dzīvot uz Kaliforniju, viņa iestādīja dārzā dzeltenu rozi, jo Norai patika dzeltenā… Un ar to puķi runājas kā ar Noru.
*
Brīnums ir arī mana iepazīšanās ar kaislīgo, vētraino un neordināro Grigoriju Zilberu, Noras mūža pēdējo komponistu. Un dzejnieku Aigaru Daudzvārdu. Tagad Zilbers ar ģimeni sen mīt Golānas augstienēs. Noras balsij viņš dāvājis dziesmu Lietus lāses, bet manai grāmatai – stāstu par tās tapšanu. Kādu dienu 90. gadu sākumā pie Grigorija mājās ieradusies Nora un paziņojusi, ka vēlas radīt latvisku versiju viņa dziesmai krievu valodā Minuti. Piebildusi, ka vēlas, lai tekstu uzraksta Daudzvārds. Dziedātāja šķitusi nomākta, ļoti skumja. Teikusi, ka dziesmas vārdos jābūt: lietus līst, tumsa visapkārt… Tā būšot viņas pēdējā dziesma… Nē, dzejnieks nerakstīšot vis šitādus vārdus. Zilbers atcerējās, kā Nora tad uzsitusi galdā dūri – sak, neaizmirsti, kas esmu: «Lai rītdien tie vārdi būtu gatavi». Daudzvārds allaž spējis pieskaņoties Zilbera melodijām, arī šoreiz. Nopircis konjaku Belij aist un pēc dienas devies atrādīt tekstu. Viņš atklāj, ka nekādas dūres galdā patiesībā nav bijis, Nora izrādījusies ļoti maiga sieviete. Viņam šķitis – alkusi tīras mīlestības, pasaulē tik tīru spēj dot vienīgi Dievs…
*
Noras sadarbība ar Jelgavas taksometru šoferiem ir atsevišķa stāsta vērta. Arī viņas māsa smējās, ka «Nora jau ar takšiem vien pārvietojās — lielus gabalus starp Jelgavu, Rīgu un Jūrmalu». Un kā tikai nav gājis… Šoferi Noru pazinuši pat nakts melnumā, viņas maršrutus zinājuši bez liekiem skaidrojumiem un mīlējuši viņu. Joprojām piemin ar labu vārdu. Stāsta, kā ļāvuši māksliniecei garajā ceļā aizmigt. Pie mājas modinājuši, gandrīz uz rokām nesuši istabā. 2001. gadā taksometru šoferi, cits ar citu pa rāciju sazinādamies, man palīdzēja sameklēt Noras nevēlamo draudzeni Ļenu, dāmiņu no Jelgavas. Kā stāstīja radinieki, Ļena bijusi draiskulīga — it kā viss būtu vienalga. Kolīdz Arsens bijis pa durvīm ārā un projām uz darbu, Nora viņai zvanījusi, un Ļena traukusies uz Rīgu… Ļenai Nora drīkstēja uzticēt pilnīgi visu. Ļenu viņa ļoti vēlējās līdzās.
Maza auguma, apaļīga, sirsnīga sieviete, 17 gadus par Noru jaunāka. Viņu toreiz pārsteidzu darbā, baltā halātā stāvam pie milzīgas izlietnes un mazgājam paplātes… Kad paskaidroju, kādā nolūkā esmu nākusi, Ļena sāka sirsnīgi raudāt. Noru viņa izjutusi kā vecāko māsu, un stāstīt par viņu bija ļoti smagi. Bijusi arī pēdējā, kura Noriņu redzēja dzīvu. Ārsts viņai sacījis: «Runājiet droši! Nora visu saprot, tikai pati vairs nespēj izdvest ne vārdiņa.». Tad nu Ļena arī runājusi — par to, ka taisās uz Poliju, ka grib atvērt savu veikaliņu… Kaut ko situācijai pilnīgi bezjēdzīgu un nevajadzīgu… No palātas vēl piezvanījusi Noras māsai, viņa atbraukusi, un abas kopā devušās mājās. Nākamajā naktī Nora aizgājusi…
*
Viena no dārgākajām sarunām grāmatā man bija pirms sešpadsmit gadiem Bruklinā. Vajadzēja taču satikt Noras meitu Beatrisi. Tā bija februāra pēcpusdiena, strauji kusa sniegs, atstādams izsmēķu pilnas peļķes. Ņūkērkas stacijas priekšā mani sagaidīja Noras meitas krustmāte Andžela un Beatrise — smaidīga melnīgsnēja tievule, pierei cieši pieglaustiem matiem, mazliet saaukstējusies, bet bez šalles. Devāmies uz Suleimanovu īrēto dzīvokli aptiekas mājā. Andžela nervozēja un viegli drebošām rokām kārtoja kafijas galdu. Tad iecēla klēpī kartona kasti ar Noras fotogrāfijām un piemiņas lietiņām, nopūzdamās, ka mana ierašanās viņai «no sirds beidzot novēlusi smagu akmeni». Ļāvu viņai pasacīt visu. Par mīlestību, par Noru un apmelojumiem… Kas zina, vai otrreiz kāds viņu vēl uzklausīšot par dzīvi kopā ar Noru… Tās ir ļoti svarīgas atziņas un atmiņas, ko esmu atstājusi pilnīgi bez korekcijām. Lasiet, domājiet…
Andžela izņēma no kastes brūnā papīrā ietītu nededzināta māla veidojumu. Kādu dienu Norai slimnīcā sagribējies māla gabalu. Viņa aiznesusi. Viņa saslapinājusi to, mīcījusi un, acis aizvērusi, izsmaržojusi… Tad uztaisījusi pīlīti, teikdama: tā tev. Mazliet ieplaisājusi, bet citādi labi saglabājusies.
*
Līdz pat manuskripta pēdējam burtam cerēju, ka uz Latviju atbrauks Noras meita Beatrise. Kad jau nosūtīju tekstu izdevējam, saņēmu žurnālista Sandija Semjonova īsziņu telefonā: Beatrise tomēr nebrauks.
Rakstot grāmatu, domāju par Noras Bumbieres mazmeitām – tā sievišķīgi. Mazmeitu Symphony Noru, Beatrises meitu. Un Noras dēla Georga meitām Amēliju, Melāniju, Betiju un Luīzi. Cerot uz bezgalīgās muzikalitātes gēna pārmantošanos. Viņām arī šo darbu veltu.
Tātad grāmata ir klāt. Brīnums! Paldies apgādam Mansards par skaisto vāka dizainu un muzikoloģei Daigai Mazvērsītei par pirmo reizi īpaši šim grāmatas izdevumam radīto iespējami pilnīgo dziedātājas ierakstu apkopojumu – gan izdotos, gan tikai arhīvos palikušos ierakstus.
Grāmatā ir daudz apstrīdama, diskutējama? Kā jau laikabiedru atmiņas un pārdomas – viņiem ir tiesības katram atcerēties un izjust to, ko viņi izjūt. Tas VIENMĒR būs gan diskutējami, gan apstrīdami.
Mans moto ir patiesums. Stāsts ir tāds, kāda bija Noras dzīve.
Noras vārdadienā 12. jūnijā un Jāņos kā allaž uzlikšu Noras dziedāto Paula dziesmu Mūķenes un neticīgā… Un cepšu Noras plātsmaizi – no 2 olām, glāzes kefīra ar pustējkaroti sodas, glāzes cukura, 2 glāzēm miltu, ko uzliešu kūkas formā saliktiem ābolu gabaliņiem. Arī virsū uzbēršu sagrieztus ābolus, cukuru, pārsmērēšu skābu krējumu. Cepšu 20 minūtes.
