Traģiskā sestdiena Ķegumā. Kāpēc sabruka hidroelektrostacijas tilts?

Diena, ko negribas atcerēties

Dzintars Miķelsons sēž piesaulītē savās lauku mājās, kas atrodas vien dažus kilometrus no Ķeguma, lejpus Daugavai. Viņš bija viens no tiem izmēģinājumā iesaistītajiem kravas automašīnu vadītājiem, kas nokrita no 20 metru augstuma un izdzīvoja, bet par 1986. gada 20. septembri negrib runāt. «Vai tad tie kādi svētki, kas jāatceras?!» Dzintars izsaucās mūsu telefonsarunā. Visbeidzot piekrita satikties, bet ar noteikumu, ka runāšot maz…

«Es strādāju Ogres ATU par samosvala šoferi. Tolaik jau nepārtraukti kāds plāns bija jāpilda, cauras sestdienas strādājām. Pirms tās sestdienas arī priekšnieks lūdza brīvdienā pastrādāt. Teica, ka pie Ķeguma tilta jāpaņem grants krava, tad jāaizbrauc un jāpastāv uz tilta. Vajadzēja veselu baru šoferu savākt. Varēju jau atteikties, bet piekritu, jo – kurš tad ko tādu paredzēja?!» 

Tā nu sestdienā Dzintars aizgāja uz darbu, bet viņa sieva Ināra aizbrauca uz Rīgu: «Tieši bija piedzimis mazdēls, Mārītis. Gribēju viņam ko nopirkt, staigāju pa veikaliem, bet nu tik slikts garastāvoklis! Todien man nekas nepatika, un tik drūms noskaņojums… Pēc tam domāju, ka tā laikam bija nojauta, ka notiks kas slikts. Vēlāk izrādījās, ka jaunākais dēls Jānis, kurš tolaik mācījās tehnikumā, bija aizgājis pie tēva. Gribējis pavizināties un paskatīties, kā notiek tilta pārbaude. Par laimi, Dzintars bija Jāni aizsūtījis uz mājām, lai nemaisās pa kājām… 
Neko nenopirkusi atbraucu atpakaļ uz Ogri, kur tolaik dzīvojām. Vakarā uz dzīvokli atnāca ATU pārstāvis. Pateica, ka Dzintars ir slimnīcā, ka sabrucis Ķeguma tilts un viņš ar mašīnu nogāzies lejā… Uzreiz gāju uz slimnīcu.»

Atkāpe vēsturē

Ķeguma hidroelektrostacijas celtniecība joprojām raisa cieņu – to sāka būvēt 1936. gada augustā, bet jau 1939. gada oktobrī elektrostacija sāka ražot elektrību. Darba gaita bija ļoti pārdomāta, un pirmajā gadā paveica smagāko daļu – pamata sagatavošanu spēkstacijai un aizsprostam pāri upei. Valdības un Zviedrijas firmas noslēgtais līgums par Ķeguma spēkstacijas celtniecību noteica, ka viss administratīvais un tehniskais personāls, kā arī pārējie būves darbinieki un strādnieki jāņem no Latvijas pilsoņu vidus, izņēmums – tikai divpadsmit ārzemju speciālisti.

Ķeguma spēkstacijas celtniecība ir ne tikai vērienīgākā būve Latvijas pirmās brīvvalsts laikā, bet arī valsts un tautas pašapziņas simbols.

Tolaik skaidri iezīmējās tendence – lai kļūtu par modernu, attīstītu valsti, nepieciešama elektroenerģija, turklāt pašu ražota elektrība ir arī neatkarības pamats. Interese par jaunbūvi bija milzīga. Ne velti Daugavas labajā krastā ierīkoja speciālas vietas – skatu laukumus, no kurienes vērot būvi, un brīvdienās no Rīgas organizēja speciālus vilcienus, kas veda ekskursijā uz jaunbūvi. 

Turklāt tauta spēkstacijas celtniecību atbalstīja, arī ieguldot tajā savus ietaupījumus. Tā kā valsts kasē pietrūka 34 miljonu latu vērienīgajai būvei, finanšu ministrs Ludvigs Ēķis piedāvāja ļoti drosmīgu šīs problēmas risinājumu. Proti, izlaist Valsts kredītzīmes. Daudzi gan apšauba, vai cilvēki tās pirks, bet ministrs ir stingri pārliecināts par savas ieceres izdošanos. Tiek izsludināta parakstīšanās uz parādzīmēm ar nominālvērtību 25, 100, 1000 un 10 000 latu, garantējot 5 procentu augļu gadā. Procentu atmaksu sola maksāt katru gadu, bet pamatsummu atdot pēc četriem gadiem. 

Ministrs nekļūdījās – cilvēki stāvēja pat rindā, lai ieguldītu savu naudu, un visiem gribētājiem Ķeguma kredītzīmju pat nepietika. Uz tām līdzās nominālvērtībai bija nodrukāts teikums: «Pret šo valsts kredītzīmi Finanšu ministrija maksā 1942. gada 1. jūlijā uzrādītājam Latvijas bankā.» Jūs jau saprotat, ka noteiktajā datumā neviens neko nedabūja… Pēdējie kredītzīmju procenti tika atmaksāti 1940. gada 1. jūlijā. Karam beidzoties, padomju vara pamatvērtību neatmaksāja… 

Latvijas okupācija neapskaužamā situācijā nostādīja arī zviedrus. Savulaik Latvijas valdības un Zviedrijas firmas noslēgtajā līgumā bija plānots spēkstacijas celtniecības pirmajā kārtā uzbūvēt divus agregātus un vēl diviem paredzēt vietu nākotnē. Būvniecības laikā slēdza papildlīgumus, kuros vienojās uzbūvēt stacijas ēku, samontēt un palaist četras turbīnas. Būvdarbus paspēja pabeigt, 1940. gadā palaida trešo agregātu, bet padomju okupācija pārtrauca iecerēto, tāpēc ceturto turbīnu uz Latviju neatveda. Latvijas Banka nepaspēja samaksāt zviedru firmai par padarīto. Zviedrijas valdība to nenorakstīja zaudējumos un vairākkārt pieprasīja norēķināties. Taču PSRS nesteidzās – tikai 1952. gadā PSRS Valsts banka atdeva parādu, kā arī samaksāja par ceturto agregātu, un tad arī  Ķeguma spēkstacija saņēma zviedru firmas KMW turbīnu… 

Kāpēc notika tilta pārbaude? 

Atbilde, protams, vienkārša – lai garantētu drošu pārvietošanos pa tiltu. Līdz ar Ķeguma spēkstaciju tapa arī 462 metrus garais tilts, kas savienoja abus Daugavas krastus. Līdz tam tuvākie tilti pāri upei atradās tālu – Rīgā un Jēkabpilī. 

Kara laikā tilts kā stratēģiski svarīgs objekts smagi cieta – tika uzspridzināti abi garākie tilta laidumi pāri aizsprosta aizvariem. Kad pēc kara tiltu atjaunoja, laiduma konstrukciju vienkāršoja, kā arī uzspridzinātos zviedru tērauda laidumus aizstāja ar padomju ražojumu. Vēlāk eksperti lēsa, ka līdz ar to atjaunotā tilta daļa, salīdzinot ar sākotnējo, Latvijas laikā uzcelto, kļuva pat par trešdaļu mazāk noturīga. Taču, kad 1952. gadā beidzot atjaunoja satiksmi, ārēji viss izskatījās kā iepriekš. 

Pēc 20 gadiem veica tilta brauktuves dzelzsbetona plātņu kapitālo remontu un tiltu pārbaudīja. Taču tā noslodze stipri palielinājās, kad 1976. gadā Ķegumā iesākās intensīva celtniecība – Daugavas kreisajā krastā uzcēla jaunu trīs turbīnu spēkstaciju. Arī ikdienā aizvien palielinājās satiksmes plūsma un aktuāla kļuva kārtējā tilta pārbaude. Tā bija nepieciešama arī tādēļ, lai saprastu, kas jāizdara, lai tilts godam un droši kalpotu, slodzei aizvien pieaugot.

Tālaika likumi noteica, ka vienīgā iestāde, kas drīkstēja veikt tiltu pārbaudes Latvijā, ir Rīgas Politehniskais institūts, un tāpēc šo uzdevumu uzticēja institūta pasniedzējiem. Sagatavošanās pārbaudei esot ilgusi apmēram trīs mēnešus. 

Iepriekš izziņoja, ka 20. septembrī satiksme pār tiltu tiks slēgta. Zinātnieki dienu iepriekš uzstādīja mērinstrumentus. Kā jau ierasts, tilta pārbaudei bija pieprasīti smagie automobiļi. 

Padomju valdības oficiālajā laikrakstā Izvestija publikācijā Bezrūpības cena, ko 2. novembrī pārpublicē Cīņa, tiek izstāstīts, kas todien notika Ķegumā. «Tilta pārbaudei bija sagatavoti 14 pašizgāzēji ar šķembu maisījuma kravu, bet par kādām glābšanas ierīcēm vai ātro palīdzību nebija domāts. Pašizgāzēji brauca uz tiltu pa pāriem no abiem krastiem. Tie pēc norādījumiem uzbrauca uz astoņdesmit metru garā laiduma, kas bija klāts ar dzelzsbetona plāksnēm. Pakāpeniski gandrīz visas smagsvara mašīnas ieņēma savas pozīcijas uz tilta. Savu darbu mierīgi darīja izmēģinātāji, ar aparātiem reģistrēdami konstrukcijas elementu «labsajūtu». Šoferi no kabīnēm ar interesi vēroja viņu rīcību, tāpat kā to darīja gājēji, kuri tomēr centās nokļūt no viena krasta uz otru. Par spīti iepriekš paziņotajam aizliegumam, pa tiltu gāja pat bērni…

Par lielu nožēlu šajā liktenīgajā dienā itin visi – tiklab izmēģinājuma organizatori, kā arī to tiešie dalībnieki – rīkojās tā, itin kā panākumi būtu garantēti jau laikus, un tāpēc pilnīgi aizmirsa elementārās drošības tehnikas prasības.»

Jā, vēlāk par šo pārliecību nācās brīnīties, bet todien neviens nedomāja, ka pastāv varbūtība tiltam sabrukt!

Liktenīgais mirklis

Gaitis Grūtups grāmatā Gadsimta katastrofas Latvijā raksta: «Ap pulksten 13.30 Daugavas labajā – Ķeguma – krastā pie satiksmei slēgtā tilta piebrauca Ogres ātrās palīdzības mašīna, kas paņēma no kreisā krasta caur pārbaudei nostādīto mašīnu rindu kājām izvestu birzgalieti, kuram steidzami bija jāoperē apendicīts. Pēc desmit minūtēm sākās pēdējais – četrpadsmitais – tilta slogojuma variants, kas paredzēja maksimālā svara pielietošanu. Pulksten 13.47 uz septītā laiduma nostājās visas 14 pārbaudē iesaistītās pārlādētās mašīnas. Asfaltā starp tilta balsta un laiduma konstrukciju izpletās plaisas, iespējams, dziļākas, nekā būtu pieļaujams. Tomēr izskatījās, ka tilts šo slodzi iztur, kaut tobrīd jau bija sākusies, kā inženieri apzīmē, tērauda tecēšana, – pēc laika konstrukcija sagāztos, arī nepalielinot tās slodzi.»

Dzintars Miķelsons atceras: «Todien bija slikts laiks, vējains. Miliči stāvēja abos tilta galos, bet kāds no viņiem labums?! Jā, nelaida pāri mašīnas, taču cilvēki staigāja šurpu turpu. Arī ziņkārīgie, kas nāca skatīties, kā pārbaude notiek. Divi no viņiem tur arī palika… Mūsu mašīnas bija ­piekrautas līdz jumtam, katram šoferim bija iedots papīrs, kāds ir kravas svars. Mana mašīna bija pirmspēdējā pārī. Uzbraucu, zinātnieks nokomandēja, kur jāapstājas. Es gribēju izkāpt, bet viņš teica, lai nekāpju, ka tūlīt jau beigsim, būs jābrauc atpakaļ… Sēdēju kabīnē, un tad vienā momentā – kriuk!

Man bija sajūta, ka nevis krītu uz leju, bet gan jutos kā lidmašīnā, kad tā uz augšu ceļas.

Un viss… Nezinu, kā nokritu lejā, es to neatceros, jo kādas minūtes biju atslēdzies. Kad atjēdzos, kabīne bija ūdenī – visas mantas peldēja… Izrāpos no kabīnes, par laimi, kuzovs bija virs ūdens. Biju apdauzīts no visām pusēm, taču nekas nebija lauzts, kaut sāpēja viscaur… Vienu zinātnieku, kas jau laida garu laukā, palīdzēju izvilkt no ūdens…» 

Dzintars Miķelsons ir pieminēts arī Izvestijas korespondenta rakstā, kas aizsākas ar stāstu par 19 gadus veco šoferi Leonīdu Formaņicki, kurš no rīta pa ceļam uz darbu sastop paziņu Arni Ciršu. «Viņš lūdza, lai ņemot līdzi uz izmēģinājumiem. Varbūt tur atgadās kaut kas interesants? «Brauksim,» teica Leonīds. «Divatā kabīnē nebūs tik garlaicīgi!» 

Leonīds aizrautīgi sarunājās ar paziņu Arni, kad pēkšņi sajuta: automobilis strauji krīt lejā. Viņš instinktīvi pieķērās pie durvīm, bet šajā mirklī kaut kas smags uzkrita kabīnei. Viņš ierāva galvu plecos. Tūlīt sekoja nākamais trieciens, brīkšķēšana un brakšķēšana, tagad kaut kur no apakšas. Baismīga dārdoņa un triecieni mašīnu saplosīja gabalos. Cik ilgi viss tā turpinājās, Leonīds neatceras. Droši vien tikai dažas sekundes. Kad viņš attapās, ieraudzīja: kabīne pārplūst. Ūdens gāzās iekšā pa kritienā izsistajiem logiem. Blakus uz sēdekļa bija sakņupis Arnis. L. Formaņickis sapurināja paziņu: «Vai dzīvs? Mēģināsim izlīst pa loga spraugu. Ātri!» Viņi uzpeldēja blakus savas mašīnas virsbūvei un, saķērušies rokās, uzrāpās uz tās. Šķembu maisījumu kravas sadauzītajos pašizgāzējos te, dziļumā, bija kļuvušas par savdabīgām saliņām. Uz tām centās nokļūt nelaimes piemeklētie. L. Formaņickis izdzirdēja apspiestu kliedzienu. Ūdenī starp metāla atlūzām kūņojās cilvēks. Leo­nīds, Arnis Ciršs un blakus esošais šoferis Dzintars Miķelsons metās palīgā biedram…»

Kā slazdā

No apmēram divdesmit metru augstuma cilvēki līdz ar tilta drupām bija nokrituši aizsprosta aizvaru pakājē izbetonētajā, trīs metrus dziļajā krītakā, kas izveidota, lai novērstu spēkstacijas būves pamatu izskalošanu. Kritienā neizdzīvoja vienpa­dsmit cilvēki – četri Politehniskā institūta darbinieki (arī izmēģinājuma vadītājs), pieci Ogres autokombināta šoferi un, kā tiek teikts, divi tilta pārbaudē neiesaistīti cilvēki. Sāpju šoks, vaļēji lūzumi, smagas traumas – vēl trīspadsmit cietušajiem… 

«Būdami slapji no galvas līdz kājām un satriekti par notikušo, cilvēki tagad ar cerībām raudzījās uz krastu. Viņi saprata: uzrāpties līdz augšai pa stāvo un slideno betonu nebūtu iespējams pat veselam cilvēkam. Bet viņus no krasta šķir ne tikai simtiem metru auksta ūdens, bet arī apakšējā bjefa ūdens noteces kameras betona aizsargsiena. Tomēr, atstāti bez peldēšanas līdzekļiem, bez vienas vienīgas laivas, avārijā cietušie cilvēki izrādījās nokļuvuši lamatās.

Pulksten 13.50 stacijas dežurants ieslēdza trauksmes signālu. Tā skaņa sacēla kājās visu ciematu.»*

Izdzirdot trauksmes signālu, no sava dārza uz HES steidzas turbīnu remonta meistars Fjodors Cuikins. «Viņš zināja, ka pie balsta, kas atradās pie pašas iegruvuma vietas, atrodas lūka, pa kuru var nokļūt tunelī, kas stiepjas visgarām slūžām līdz pretējam balstam. F. Cuikins nolēma palīdzēt mediķiem nokļūt pie cietušajiem. Paši pirmie Ķegumā ieradās Ogres rajona centrālās slimnīcas darbinieki – ārsts A. Rozenbahs, feldšeri D. Dzenīte un A. Kalniņš. Cuikins paņēma Dzenītes somu un pirmais devās pa trapu tunelī. Viņi nokļuva līdz pretējā balsta betonam. Tagad viņus un cietušos šķīra gandrīz divdesmit metru augsta stāva josla. Kā lai rīkojas? Tieši zem viņu kājām, kādus piecus vai sešus metrus atstatu, virs bezdibeņa karājās «KrAZ», kas bija aizķēries aiz balsta. Tā bija liktenīgā pēdējā mašīna.

«Dodiet virvi,» lūdza Andris Kalniņš. Jau pēc dažām minūtēm viņš atradās tur, kur tika gaidīta viņa palīdzība. Tādu pašu akrobātisku ceļu līdz notikuma vietas dibenam vajadzēja veikt Dzenītei un ārstam Rozenbaham. «Kas tad mums, mēs ar Kalniņu esam dienējuši armijā, tomēr savs treniņš,» pēc tam atcerējās ārsts Rozenbahs. «Bet kā rīkojās mūsu Dzintra…»»* Visās publikācijās par cietušo glābšanu tiek uzteikti mediķi, jo īpaši feldšere Dzintra. Arī Dzintars Miķelsons piekrīt: «Bija tur tāda izturīga dāma, man arī uzreiz iedūra adatu, un sāpes pārgāja. Tad divi čaļi, kas norāpās lejā, ieveda mani tunelī zem tilta un izveda laukā.»

Dzintaram paveicās – kaut gan šoka stāvoklī, viņš nebija smagi cietis. Taču visiem tā nepaveicās, tāpēc – «Kopīgi tika izdarīts secinājums: tos, kuri guvuši smagākās traumas, ir riskanti evakuēt pa augšējo tuneli, viņiem nedrīkst sagādāt liekas sāpes. Viņus vajadzēja izvest uz labo krastu. Ar gumijas laivu – līdz akvatorija nožogojumam, bet pēc tam vajadzēja pārsēsties airu laivā. Tā bija mokoša pārcelšanās. Šajās minūtēs viņi kā par brīnumu sapņoja par to, ka tuvumā varētu parādīties kāds kuterītis, kaut vai vismazākais.

Kaut gan ar lielu nokavēšanos, šāds brīnums tiešām notika: uz augšējā bjefa parādījās nevis kuterītis, bet gan īsta amfībija ar īstiem profesionāliem štata glābējiem no tā paša Ogres rajona. Glābšanas stacijas «Lielvārde» izveicīgais priekšnieks A. Kozlovskis bija satriekts par to, ka viņa ūdenslīdēji tik vēlu uzzinājuši par nelaimi. Kamēr sapulcējušies, kamēr aizbraukuši… Tas patiesi ir ārkārtējs gadījums: visai republikai paziņots par pārbaudi, bet pavisam aizmirsts svarīgais glābšanas dienests.»*

Kāpēc tā notika?

«Nav galvas tiem zinātniekiem!» teju 40 gadus pēc traģēdijas ar rūgtumu saka šoferis Miķelsons. Tā kā pārbaudes vadītājs gāja bojā, palika neatbildēts jautājums, kāpēc tik iespaidīgi tika pārsniegta pārbaudē plānotā slodze? Kas tas bija – pārbaudes vadītāja pārrēķināšanās vai pakļaušanās eksperimentētāja azartam? 

Pēc traģēdijas izrēķināja, ka automašīnu kopējais svars bija 336,1 tonna, kaut gan plānotas bija 270 tonnas.

Kaut gan arī šāds skaitlis izrādījās pārspīlēts, bet – «Klātesošajiem speciālistiem nebija informācijas, ka noslodzes programmā paredzētās 270 tonnas ir ļoti tuvu kritiskajai tilta sabrukšanas robežai un ka ar slogošanu jābūt īpaši uzmanīgiem. Jo tilta normatīvā slodze nepārsniedza 190 tonnas un pēc visiem būvniecības likumiem laidumam bija jāsagrūst.»* 

Radās baumas par padomju militāristu ietekmi – interesi par iespējami lielāku karaspēka pārgrupēšanu. Izsmeļošas atbildes, kāpēc tā notika, nav aizvien, tāpēc ierasts šo traģēdiju saukt par noslēpumainu, mistisku un neizskaidrojamu. Bet varbūt viss bija pavisam vienkārši – neviens nedomāja, ka pastāv varbūtība tiltam sabrukt!

Sekas – arī pēc gadiem

«Kad aizveda uz slimnīcu Ogrē, vispirms nolika gaitenī, bet tad ātri atbrīvoja palātas un salika mūs tur pa gultām,» atceras Dzintars Miķelsons. «Man ik pēc pusstundas dūra, lai nesāp. Pirmajā dienā nezin kāpēc nepārtraukti nesa ēdamo. Otrajā dienā ciemos nāca darbabiedri, protams, ka ar polšiem! (Smejas.) Man zem spilvena bija kādas piecas sešas pudeles. Galvenokārt jau tajā kritienā večiem bija cietušas muguras, tāpēc bija arī tādi, kam vajadzēja tikai gulēt. Tie jo īpaši šņabi prasīja, kā dabūja simt gramus, tā bļauj – dod vēl! Kur likt tukšās pudeles? Sanesām un noslēpām mazmājiņā. Pirmdien atnāk galvenā māsa, atrod un skrien pie ķirurga sūdzēties. Tas saka – vai tad tu nesaproti, kāpēc un kuri dzer?! Viens no mūsējiem, kas slimnīcā bija, netika pienācīgi apkalpots arī tad, kad uz Rīgu pārveda. Sākās gangrēna, un aizgāja…

Es tikai nedēļu nogulēju slimnīcā. Izrakstīja, un gāju uz darbu. No ūdens izcēla visas mašīnas – to, kas no tām bija palicis. Lupatās sasistas! Atveda manas mašīnas motoru, kaut ko mēģināju darīt, bet nebija jau nekādas jēgas… Jaunu mašīnu vajadzēja gaidīt. Sagaidīju. Pa visiem darba gadiem es piecas jaunas smagās mašīnas nobraucu! 

Uzreiz pēc tā trakuma solīja visādus labumus, bet beigās tikai 150 rubļus iedeva.

Prokurors, pie kura bija jāiet liecināt, teica, ka esot mums vieglās mašīnas izkarojis. Nezinu, varbūt atraitnes ko izkaroja, bet mēs, kas palikām dzīvi, jau neko… Un man nebija laika karot, bija jāstrādā. Tā arī līdz pensijai par šoferi nostrādāju. Kad tiltu beidzot atjaunoja, protams, ka braucu pa to. Kāpēc lai man bailes būtu? Es par to dienu nedomāju un neatceros. Arī sapņos par to nemurgoju. Trakākais ir tas, ka tolaik šķita – man viss labi beidzies, bet pēc laika jau sekas parādījās. Tagad ar muguru ir pavisam traki… Tā nu es te sēžu…» Šogad Dzintaram paliks 80 gadi. 

* Laikraksta Izvestija publikācija Bezrūpības cena