Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +5°C 
«Man veļu laiks ir ļoti personīgs laiks. Man ļoti sen atpakaļ, 14 gadu vecumā nomira tēvs. Tas bija tieši veļu laikā un, svinot šos svētkus, es sapratu, ka to laikā es varu sakārtot domas un sajūtas. Izteikt tos vārdus, kurus es nepaspēju izteikt un sajust. Šis ir tas laiks, lai mēs drusciņ apstātos. Mēs arī dabā redzam, ka viss kļūst nedaudz tumšāks, rāmāks, un tas ļauj apstāties un padomāt,» atklāj Irita Vimba.
Pieminot aizgājušos tuviniekus, viņa gatavo īpašu mielastu, taisa grebtas biešu sveces un pulcē ap sevi tuviniekus, turpinot senlatviešu veļu laika tradīcijas.
«Velis ir tāds kā cilvēka nospiedums, citi saka dvēsele, kas ir šeit, tepat pie mums. Viņa pienāk ļoti tuvu un tikai šajā veļu laikā, kad robežas starp šīm abām pasaulēm – šo pasauli un viņpasauli – ir ļoti, ļoti trauslas,» paskaidro Irita Vimba, «un, manuprāt, sievietei ir ielikts šūpulī gādāt par sev tuvākajiem cilvēkiem, rūpēties par viņiem un arī domāt un gādāt par tiem, kuri ir bijuši pirms mums.»
Ir laiks atcerēties un izdzīvot šo periodu īstu latviešu tradīciju garā, ar cieņu, gaismu un klusu pateicību savām saknēm.
