Rīga +2°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Arvīds Barševskis atzīst – pirms sasirdzis ar kovidu, viņš vīrusu neuztvēra nopietni un daudzas valdības aktivitātes sauca par pārspīlējumu. «Kamēr tevi neskar, šķiet – nav tik traki, kā mālē. Bet, kad nonāc slimnīcā, attieksme mainās. Kovids ir viltīgs, nesaprotams vīruss, kura blaknes dakteriem ir grūti prognozēt.
Manuprāt, vistrāpīgākais salīdzinājums – tas ir kā krievu ruletē – izšaus lode vai ne? Kāds inficēsies un viņam būs vieglā formā, kādam – smagā. Neviens nezina, kuru vīruss ķers,» spriež nu jau izveseļojies profesors. Kaut Barševskis centies būt piesardzīgs – veikalos dezinficēja rokas, biežāk tās mazgāja un valkāja sejas masku, draņķis skāra arī viņu. «Domāju, ka saķēru no kāda, kurš nezināja, ka ir vīrusa pārnēsātājs. Laikam man vienkārši nepaveicās. Nevar pie visa piedomāt – varbūt ar kādu sarokojos…» prāto profesors.
Slimot viņš sācis bez tipiskajiem simptomiem, aizdomas gan radīja pilnīgs bezspēks. Kad es, ražena auguma vīrietis, nevaru kaut ko pacelt, šķiet – nav labi.
Nākamajā dienā parādījās drudzis un sāka sāpēt acu āboli.
Bažas radīja arī temperatūra, kas paaugstinājās vakarā,» atminas profesors. Pēc tā viņš sazinājies ar ģimenes ārstu, kurš lika veikt testu. Tas izrādījās pozitīvs. «Uzreiz apzvanīju visus, ar kuriem pēdējās dienās redzējos. Par laimi, neviens manā apkārtnē nesaslima, arī sieva un meita ne.»
Divas nedēļas profesors izolējās mājās, lietojot zāles, un daļa simptomu pat pazuda, tomēr temperatūra nekritās. «Ģimenes ārsts mani burtiski piespieda veikt plaušu rentgenu. Atbildi redzot, viņš paziņoja: «Gatavojies – tev ir abpusēja pneimonija!» Par temperatūru var jokot, bet, ja kovidniekam ir abpusēja pneimonija, tur maz izdzīvo…»
Skafandros tērptā ātrās palīdzības brigāde aizveda viņu uz Daugavpils reģionālās slimnīcas Infekcijas slimību nodaļas daļu, kas atvēlēta tieši kovida slimniekiem. Ieeja tur ir no ārpuses, arī koridoru nav. Tur profesors kopā ar vēl diviem slimniekiem pavadīja nedēļu.
«Jau nākamajā dienā jutu uzlabojumus – man kritās temperatūra. Ja izsakos tēlaini, zāles manī laikam sagāza spaiņiem. Pamodos un sapratu – būšu uz kājām! Tur es reāli jutu, ka mani ārstē.
Plaušas man sakārtoja, bet parādījās blaknes, piemēram, paaugstinājās cukura līmenis,» atklāj Arvīds.
Viņa stāvoklis nebija tik smags, lai vajadzētu lietot skābekļa masku. «Vienam palātas biedram gan to ik pa laikam vajadzēja, bet otrs bez tās vispār nevarēja elpot. Kamēr to visu neredzi, šķiet – štrunts kaut kāds, bet te pēkšņi vari justies kā no ūdens izvilkta zivs, kas muti plāta, bet ieelpot nevar,» noteic profesors.
Īpaši siltus vārdus profesors velta Daugavpils infektoloģei Ivetai Jukšinskai, saucot viņu par dakteri no Dieva. «Mūsu Saulīte – tā mēs teicām, ieraugot dakterīti savā nodaļā. Viņa kā žiperīga skudriņa skafandrā tekalēja starp mums – gultās gulošiem trim varena auguma vīriem, katram atrazdama, ko pateikt un kā nomierināt.
Man ir liels prieks, ka reģionos parādās jauni, zinoši ārsti – Dievs dod vairāk tādus! Varu iedomāties, kāda elle ārstiem ir karstumā bezgaisa skafandrā visu dienu strādāt. Viņi ir šī trakā laika varoņi, kurus apbrīnoju. Arī ātro brigādes attieksme bija uzmundrinoša un atbalstoša. Aprūpe, ko piedzīvoju, bija fantastiska!» jūsmo Barševskis. Viņš arī uzskata, ka ārsti par darbu šādos apstākļos ir pelnījuši saprātīgu piemaksu.
