Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +8°C 
Arhitektu Arnitas un Kārļa Melzobu tīrais rokraksts arī šajā projektā nemainīgi reprezentē kārtību un skaidrību – gan telpā, gan domās. Gaiss darbos nav liekvārdības, jebkurš žests ir ar jēgu un nodomu. Biroja pieeja ir līdz kaulam izprast katras vietas individuālās vērtības un raksturu un jauno klāt pienest ar nedaudziem, bet trāpīgiem elementiem. «Mūs interesē arhitektūra, kas ir patiesa attiecībās ar cilvēkiem, vidi un laiku,» savu attieksmi raksturo arhitektu pāris, kura motīvs ikreiz – vai tā privātmāja, dzīvoklis, birojs vai izstāde – ir izstrādāt objekta unikālo identitāti. Un šis projekts Mežaparkā nav izņēmums.
177 m2 plašais dzīvoklis atrodas pagājušā gadsimta 30. gados celtas divstāvu koka ēkas otrajā stāvā. Skatoties pirmsrekonstrukcijas fotogrāfijas, grūti noticēt, ka telpas ir vienas un tās pašas. Nelielas, piekrāmētas istabiņas ar tumšām tapetēm, šaurs gaitenis, smagnējs koptēls – 90. gadu nogales, 2000. gadu sākuma interjera modes vilnis bija brāzies pāri visam, kas iepriekš šo dzīvokli definēja. Taču izrādījās, ka aiz ģipškartona plāksnēm un piekārtajiem griestiem pukst mājas vecā sirds – atklājās senais sienas skaliņu pildījums, griestu orķeļi, vēl dažas vēsturiskās būvdetaļas. Daudz gan to nebija, lielākā daļa, arī logi un durvis, bija zuduši, tāpēc šo projektu vajadzēja sākt nevis no nulles, bet pakāpties vēl nedaudz atpakaļ un niansēti censties atgūt to sākotnējo, kāds te varēja valdīt.
Virtuve ar salu ir centrālais elements telpā, kas piedalās arī dzīvojamās istabas noskaņas veidošanā, tāpēc, lai kopējo atmosfēru veidotu mājīgu, apdarei izmantots silts ozolkoka finierējums, kas kombinēts ar terazzo akmeni no Pilsakmens. Filigrānos galdniecības darbus paveicis Guntars Volmanis.
Dzīvokļa kādreizējais plānojums ietvēra piecas kompaktas, izolētas istabas, arī virtuve pirms simt gadiem bija neliela saimnieciskas funkcijas telpa, atšķiroties no šodienas redzējuma, kāda vieta tai jāatvēl ģimenes ikdienā. Attiecīgi viena no galvenajām strukturālajām izmaiņām bija virtuves pārcelšana, apvienojot to ar atpūtas telpu. «Uz mirkli radās šaubas – varbūt dzīvojamā zona, analizējot debespuses, jāizvieto otrā pusē, tur ir arī balkons, skats uz pagalmu, tomēr kopā ar pasūtītāju palikām pie šī varianta. Apvienojot telpas, esam ieguvuši plašu zonu ar sešiem logiem rindā, tie paver perspektīvu uz meža parku, un tas tur būs vienmēr, nebaidoties, ka pretī varētu uzbūvēt kādu ēku,» skaidro Arnita.
Apgaismojumam telpās izmantoti neitrāli, lakoniski gaismas ķermeņi, kas zināmā mērā saplūst ar griestiem. Askētiskie gaismekļi kombinēti ar dizaina zīmolu lampām (šajā telpā &tradition lustrām Flowerpot) no saimnieku iepriekšējā mājokļa, kļūstot par krāsu akcentiem šajā minimālistiskajā interjerā.
Mājokļa centrālā telpa organizēta ap fiksētiem monolītiem elementiem – garderobi, virtuvi un kamīnu, kas iebūvēts skursteņa mūrī. Šāds plānojums ļāvis iegūt plašumu, kāds mēdz būt raksturīgs privātmājas dzīvojamajai zonai. «Mūsu darba uzdevums šoreiz nebija saplānot katru atsevišķu interjera elementu, bet, lielākā arhitektūras mērogā skatoties, organizēt dzīvokli, paredzot strukturālus elementus, kas telpu satur kopā,» uzsver autori, neslēpjot, ka pēc projekta fotosesijas, sākot apdzīvot mājokli, saimnieki to papildinājuši ar savām lietām. Piemēram, lielākā daļa gaismas ķermeņu ir no ģimenes iepriekšējā īpašuma, taču, būdamas dizaina klasika, lampas bez problēmām ienākušas interjerā. Liela nozīme ir tam, ka Gaiss un viņu pasūtītāju gaumes un redzējums parasti ir saskanīgi. «Mēs strādājam ciešā dialogā ar klientu visu procesu. No vienas puses, protams, gribētos visu kontrolēt līdz pēdējai detaļai, bet ir tikai loģiski, ka pārceļoties ir lietas, kas seko līdzi, un tas pat ir forši arī ilgtspējības aspektā – kaut ko turpināt lietot. Mēs esam par to, ka nav viss jāmet ārā un jāveido no nulles, ja, kombinējot jaunajā, tas labi saskan,» uzsver arhitekte.
Gaitenis šajā interjerā nav tikai tranzīta ceļš. Atpūtas zonas daļā tas pieslēdzas telpai, to turpinot un paplašinot, savukārt ieejas zonā ir nodalīts ar funkcionālo mēbeli, kas otrpus ir virtuve, bet šajā pusē – ietilpīgs garderobes skapis.
Diemžēl dzīvoklī bija maz saglabātu vērtību, kam piešķirt turpinājumu. «Ja ir kādas vecas durvis vai kamīns, tas pasaka priekšā raksturu, ap ko var strādāt. Bet te nekā tāda nebija, tāpēc mēs atļāvāmies kaut ko no vecā niansēti ieviest no jauna. Tās, protams, nav vēsturiskas replikas, bet daži elementi, kas atsaucas uz seno raksturu,» norāda Kārlis un atminas – pirms te sākās dzīvokļa pārbūve, sajūtu, ka dzīvo Mežaparkā un senā funkcionālisma stila ēkā, noķert bijis grūti. Par laimi, Mežaparka gars ir dzīvs un to var arī reizēm just intuitīvi. Īpaši tad, ja gan saimnieki, gan interjera projekta autori ir no šīs apkaimes un pārzina tās apbūvi. «Dzīvojot šajā vietā, spējam labāk to sajust – saprotam raksturu, pazīstam iezīmes,» uzskata Arnita.
Sienas dzīvoklī krāsotas pelēkbaltas – it kā nedaudz vēsas, taču kombinācijā ar koka nokrāsām tās veido siltu kopiespaidu. Klienta iniciatīva bijusi panākt raupju virsmu, un dialogā ar būvniekiem rasts vēlamais rezultāts.
Atmodināt autentiskumu, izmantojot mūsdienu arhitektūras valodu – tas ir ceļš, kas šeit iets. Starp atjaunotajiem elementiem ir griestu un sienu noapaļotie salaidumi jeb orķeļi, dažās vietās atsegtas un balti nokrāsotas koka sijas ar sulīgām plaisām, vienā no telpām saglabāta krāsns, ko saimnieki, ja vēlēsies, varēs kādreiz izmantot. Kā romantiska vēstures atblāzma no pagātnes ir arī vēdlodziņš vannasistabā (iepriekš te bijusi virtuve).
Detaļu smalkumu var novērtēt, aplūkojot mēbeļu rokturus. Virtuves pusē tie ir iedziļināti koka virsmā, savukārt garderobes skapim – veidoti izteiksmīgi, slaidi, noapaļoti.
Vēl, meklējot sasaisti ar ēkas autentisko kodolu, plastmasas logi nomainīti pret koka no zīmola Flora, savukārt grīdas segumam izvēlēts Latvijā ražots Solideco ozolkoka skujiņu parkets, līdzīgs tam, kāds te jau bijis, tikai neglābjamā stāvoklī. Arī vannasistabā grīdas segums ir ar vēsturisku atsauci – šo uzdevumu pārliecinoši pilda Topcer flīzes, taču sienas, lai kopējo noskaņu radītu mājīgu, veidotas siltā tonī, izvēloties Topcer garenās flīzes.
Līdzīgi kā senajos interjeros, sienas netika krāsotas līdz griestiem, arī te flīzes beidzas līdz ar loga augšmalu. «Mēs parasti izvēlamies šādu risinājumu, lai neradītu vēsu atmosfēru, kas asociējas ar baseina telpu, bet gluži pretēji – panāktu siltāku, maigāku sajūtu,» paskaidro Arnita un piebilst: «Logs vannasistabā – tas, protams, vienmēr ir liels ieguvums.»
Rūpīgi izvēlētas un plānotas detaļas šajā vēsturiskajā dzīvoklī papildina telpas unikālo raksturu. Tas attiecas, piemēram, uz furnitūru. Melnie durvju rokturi, lai gan ir moderni, ar savu nosegplāksni velk attālas paralēles ar senajiem priekštečiem. Turpinot meklēt modernas atsauces uz vēsturi, arī radiatori noskatīti atbilstoši šim principam – nest laikmetīgu garu, tajā pašā laikā nekonfliktējot ar mājas vēsturisko auru, – izvēlēti tērauda ribu radiatori Purmo Delta Laserline.
Vannasistabas askētisko interjeru papildina dizaina klasika – Topcer grīdas keramiskās flīzes, kas kombinētas ar bēšām Topcer uz sienām.
Šajā projektā īpašas uzmanības vērtas ir durvis. Tās veidotas masīvas un augstas, lai pastiprinātu pamatīgumu, un ir krāsotas, bet saglabā caurredzamu koka faktūru. «Tā ir vēl viena sena prakse, kas kādu laiku bija nolikta malā, prevalējot acīm redzama koka, lakota vai beicēta, risinājumiem,» norāda Kārlis. Ņemot vērā telpu skaitu un atvērto dzīvojamās zonas plānojumu, lai nesaraibinātu sienu plaknes ar neskaitāmām durvīm, tās grupētas divos blokos. Katra grupa ved uz vairākām telpām, piemēram, līdzās saimnieku guļamistabai ir izvietota neliela slēgta veļas zona, bet blakus vienai no bērnu istabām – neliela noliktava, bez tās mūsdienu askētiskajos interjeros iztikt ir neiespējami. «Mūsu stratēģiskais gājiens bija durvis veidot kā apvienotus lielus paneļu komplektus, lai siena nebūtu sadrumstalota. Tie ir kā atsevišķi elementi, gana pamatīgi, kas kalpo par fonu,» uzsver Kārlis. Turklāt padomāts arī par to, lai, durvis turot vaļā, dzīvojamās telpas daļā nerastos vizuālais pieblīvējums, tāpēc tās veras uz guļamistabas pusi. Tik niansētā interjerā katra mazākā detaļā ir svarīga. «Tas nav, kā pirmajā brīdī šķiet, pliks minimālisms. Mums gribas ar katru detaļu piešķirt vietai savu identitāti un neatkārtojamo raksturu,» uzsver arhitekti, apliecinot, ka arī šeit panākts tīrs efekts, nepievienojot neko lieku, bet atklājot šī dzīvokļa patieso, iepriekš slēpto raksturu, vēsturisko iemiesojot mūsdienu dizainā.
Raksts tapis ar VKKF atbalstu.
