Rīga +1°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Bīstams arī bez simptomiem
Daudziem nav ne jausmas, kā un kur viņi inficējušies ar Covid-19, bet Jeļena un Eduards zina, kur aug kājas viņu saslimšanai. «Oktobra beigās ar vīru viesojāmies pie viņa radiniekiem. Tās bija nelielas mājas viesības, dalībnieku skaits nepārsniedza atļauto, un, protams, visi tobrīd jutāmies veseli. Taču trīs dienas vēlāk saņēmām īsziņu – vienai no radiniecēm konstatēts Covid-19,» atklāj etiķetes speciāliste Jeļena Marga.
Radiniece inficējusies no sava kaimiņa, ar kuru braukusi vienā mašīnā. «Protams, arī kaimiņam tobrīd vēl neesot bijis nekādu simptomu,» piebilst viņa. Jeļena norāda – šis atgadījums ir spilgta ilustrācija tam, ka sociālajos tīklos izplatītais viedoklis – cilvēks bez simptomiem citus neaplipina – esot muļķības.
«Kad saņēmām īsziņu, Eduardam jau otro dienu bija viegli apaukstēšanās simptomi – nedaudz sūrstošs kakls un aizsmakums. Nākamajā rītā sazinājāmies ar mūsu ģimenes ārsti, un viņa mūs nosūtīja uz testu. Pirmā testa rezultāts Eduardam bija pozitīvs, man – negatīvs.
Pāris nedēļas vēlāk saslimu arī es, tad jau arī man tests bija pozitīvs.
Mēs centāmies ievērot mājās visus piesardzības pasākumus, tomēr, dzīvojot kopā, neinficēties ir grūti,» atzīst viņa.
Pazīmes katram citādas
«Divi cilvēki vienā ģimenē var slimot dažādi, un mēs esam tam piemērs. Eduards slimoja samērā viegli, bet ilgi. Mana slimības gaita bija smaga, bet ātri pārgāja. Eduardam bija iekaisis kakls, nelielas iesnas, pēc tam arī aizlikts deguns. Temperatūra 10 dienu laikā periodiski pakāpās līdz 37,1–37,2. Visnepatīkamākais bija pilnīgs ožas zudums apmēram uz nedēļu,» stāsta Jeļena.
«Eduards rīkojās pareizi – tūdaļ ievēroja daļēju gultas režīmu, samazinot līdz minimumam fizisko slodzi. Bet es mazgāju mūsu 90 kvadrātmetru lielo dzīvokli ar antibakteriāliem līdzekļiem, gatavoju ēdienu un pirmās divas nedēļas jutos pilnīgi vesela,» atceras viņa. Pēc divām nedēļām vīruss Jeļenu pārsteidza nesagatavotu.
«Pamodos ar drudzi un šausmīgām galvassāpēm. Lūdzu vīram, lai iedod man otro un trešo segu, temperatūra jau bija uzkāpusi līdz 38,5. Ne klepus, ne iesnas tā arī neparādījās, bet vistrakākais bija krampji. Tik ļoti sāpīgi! Kājas un rokas jebkurā brīdī varēja savilkt, arī temperatūru neizdevās dabūt nost.»
Jeļenai bijis vēl kāds nepatīkams simptoms. «Es nevarēju koordinēt savas kustības. Piemēram, lai nokļūtu no guļamistabas uz vannasistabu, starp kurām ir neliels gaitenis, man bija jākoncentrējas, lai tiktu cauri divām durvīm un neatsistos pret stenderi.
Ceturtajā dienā man no Covid-19 sākās abpusēja pneimonija, un ģimenes ārsts izrakstīja spēcīgas antibiotikas.
Pēc nedēļas jau biju vesela,» pieredzē dalās Jeļena. Slimošanas laikā etiķetes speciālistei pilnībā bija pazudusi apetīte. «Vairāk nekā mēnesi pārtiku gandrīz tikai no tomātu sulas, un Eduards, pasūtot pārtiku, pieteica man astoņas sulas pakas vienā reizē. Vīram gan gatavoju ēst, cik nu jaudāju.»
Mainās lomām
«Mums viss notika pēc klasikā plāna. Vīruss ir aktīvs apmēram divas nedēļas. Eduardam grūtākais periods bija 10 dienas, man – četras. Atkārtotus Covid-19 testus mums nelika veikt. Ārsti uzskata – ja pacientam pēc divām nedēļām simptomi izzūd, viņš vīrusu ir pārslimojis un atveseļojies,» stāsta Jeļena.
Kā viņu Jorkšīras terjera kucīte Nikola pārdzīvoja saimnieku karantīnas periodu? «Kad Nikolu, skaistā mētelītī tērptu, pēkšņi pastaigāties izveda Eduards, jo viņam tobrīd karantīna jau bija beigusies, bet man vēl ne, viņa bija ļoti pārsteigta. Pirmās divas nedēļas, kamēr vēl biju tikai kontaktpersona, pati vedu Nikolu īsās pastaigās pie mājas. Protams, maskā un cimdos, stingri ievērojot distanci ar garāmgājējiem. Taču vienu nedēļu, kad abi ar vīru bijām karantīnā, Nikolai nācās izlīdzēties ar vienreizlietojamo autiņu istabas stūrī. Par laimi, viņa pie tā bija pieradusi savā iepriekšējā dzīvesvietā suņu audzētavā un jutās visnotaļ komfortabli. Tagad ir drusku jāpārliecina, ka labāk to visu tomēr darīt ārā,» smejas Jeļena.
Tā nav nekāda gripiņa
Šobrīd Jeļena un Eduards jūtas labi. «Esam uzlādēti ar antivielām un jūtamies nemirstīgi, un tā ir reti brīnišķīga izjūta,» atzīst viņi. «Mums šobrīd nedraud inficēšanās, bet vēl patīkamāk ir tas, ka nevaram inficēt citus. Žēl, ka šis stāvoklis nav mūžīgs.»
Eduardam gan slimība nav pagājusi gluži bez sekām. «Oža joprojām nav pilnībā atgriezusies, brīžiem mēdz pavājināties. Mēdz būt arī zināmā viltus smarža – pēc viegla gruzduma. Arī vispārējam fiziskajam stāvoklim trīs nedēļas četrās sienās nav nākušas par labu,» atzīst Jeļena.
Liniņu pāris saka – izmantos iespēju vakcinēties, tiklīdz tāda būs. «Mēs noteikti vakcinēsimies, jo neparko negribam vēlreiz nonākt tādā murgā. Un arī baidāmies, jo šoreiz mums, var teikt, paveicās, bet mūsu sirds un plaušas nav no dzelzs. Šī slimība tiešām ir viltīga, tā nepavisam nav gripiņa, kā sociālajos tīklos muld tie, kas nav bijuši šajā Covid-19 ellē,» saka viņi.
Covid-19 noliedzējiem Jeļena un Eduards teic: «Vīrusam ir pilnīgi vienalga, vai kāds tam tic vai ne.
Var mītiņos aurot, cik grib, par savām tiesībām uz dzīrēm mēra laikā – tas neglābs no gulēšanas zem segas krampjos un drudzī.
Izrādās, arī jaunība un līdz šim stipra imūnsistēma nav garantija. Prātīgiem cilvēkiem varam tikai vēlreiz atgādināt – divi metri, bet vēl labāk pieci!»
Liniņi aicina mācīties no viņu pieredzes. «Atturēšanās no kontaktiem ir vislabākā profilakse. Un maskas velciet vienmēr, kad esat kopā ar kādu, kurš nav jūsu mājinieks. Mēs tās novilkām uz trim stundām, būdami kopā ar mīļiem cilvēkiem, kuri ļoti lūdza neatteikt uzaicinājumam uz ģimeniski nozīmīgu kopā sanākšanu. Rezultāts jau ir zināms… Un par to bija jāsamaksā ar fiziskām grūtībām un pārdzīvojumiem, kurus nevienam nenovēlam,» uzsver Liniņi.
