Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +4°C 
Mūsu paviljonu Osakā pusgada garumā apmeklējuši vairāk nekā astoņsimt tūkstoši. Pastāsti, kā secīgi veidojās izjūta un sapratne par to, ko un kādiem izteiksmes līdzekļiem prezentēt pasaulei?
Mēs esam tuvi dabai. Daba ir tuva mums. To vajag parādīt – tas bija pirmais impulss. Taču ir 21. gadsimts, mēs ejam līdzi laikam, tāpēc savstarpējo mijiedarbību demonstrējam caur tehnoloģiju prizmu: paviljona centrālais elements ir ar kondensātu klātā zaļā siena, uz kuras apmeklētājs var atstāt savu vēstījumu. Japāņi kā kultūra tādu darbu saprot.
Vai EXPO mērķis ir sasniegts?
Daudzi jauc, domājot, ka dalība EXPO nozīmē, ka tūlīt, tūlīt sāks pulsēt bizness, brauks kompānijas, ieguldīs naudu, sliesies jauni debesskrāpji, un cits pēc cita pie mums vērsies vaļā pasaules uzņēmumu biroji.
Realitātē liela daļa japāņu neko nezina par Baltiju, un uzdevums ar paviljonu ir neuzbāzīgi veicināt cilvēkos interesi.
Ja tā rodas dabiski, tad parādās zinātkāre – gribas vairāk noskaidrot, izlasīt par mūsu valstīm, vēsturi, inovācijām. EXPO mērķis ir radīt pozitīvu priekšstatu par mūsu reģionu, un tas, manuprāt, ir izdevies, Baltijas vārds izskanēja ļoti plaši. Cilvēki bija gatavi stāvēt rindā, lai redzētu mūsu paviljonu, daži nāca vairākas reizes – viena sieviete pat 17! Apmeklētāju skaits bija rekordliels, interese tika radīta, un jauni biznesa kontakti tam ir likumsakarīgs turpinājums.
Kas šoreiz nostrādāja?
Cilvēki mūsu paviljonā jutās ērti. Jāņem vērā, ka atvēlētā teritorija bija maza salīdzinājumā ar A tipa paviljoniem, kuri aizpilda milzīgas ēkas un kuru budžets ir daudzkārt lielāks. Mēs varējām spēlēt tikai uz pretmetu. Jutu un zināju, ka visas lielās valstis gribēs lepoties, jo vienmēr tā dara, – kliegs, jo skaļāk, jo labāk, eksponēsies – jo lielāki, jo labāk: milzīgi ekrāni, plašas tumšas telpas un pūlis, kas tiek virzīts strauji uz priekšu.
Mēs esam pretstats – gaiši, plūsma ir nesteidzīga, cilvēks var apsēsties, sēdēt kaut stundu, ja vēlas. Mūsu paviljons ļauj pašam izbaudīt savu ceļojumu, rodot saikni ar dabu, kas izpaužas skaņā, smaržā, dažādos elementos. Visapkārt saceltajā troksnī un trakumā mēs piedāvājam vienkārši pabūt un relaksēties, un tā bija pievienotā vērtība, kāpēc pie mums atgriezās. Cilvēki smaidīja, bērni priecīgi skraidīja pa telpu, zīmēja uz zaļās sienas. Vai tas nav fantastiski, ja cilvēks, domājot par Latviju vai Lietuvu, jūtas labi?
Daudzi rakstīja: gribam aizbraukt uz Baltiju.
Cik no viņiem to izdarīs? Katrā ziņā tas vismaz ir impulss.
Japānas publikai baltieti portretējāt, arī demonstrējot mūsu cilvēku videostāstus par tipiskajām paražām.
Vēlējāmies atklāt, kas mēs, baltieši, tādi esam – kā dzīvojam. Cilvēki no Latvijas un Lietuvas bija iesūtījuši savus video, tajos stāstot un rādot, kā līgo, makšķerē, svin dzimšanas dienu…
Tu arī laivo, sēņo, dziedi korī? Asociē sevi ar tipisku latvieti un savos darbos saskati latviskumu?
Sēņojis esmu, laivot ilgi nav sanācis. Tam visam jārod laiks. Man nav hobiju, jo fokuss ir radošajā virzienā. Arī savos darbos neizjūtu izteiktu latviskumu. Bet ir bijuši kolēģi, kas, to dzirdot, šokēti saka: «Kā? Paskaties pats – medus monēta vai tā pati zaļā siena, to visu taču caurstrāvo latviskums!» Es teiktu – ja ir, tad, manuprāt, tas ir drīzāk tēlains latviskums.
Paviljons runā par to, ka visi dzīvojam uz vienas zemeslodes un gribam, lai te ir labāk, mierīgāk, zaļāk. Tās ir globālas tēmas, bet kas tevi ikdienišķā līmenī satrauc?
Piemēram, kā cilvēki savstarpēji sadzīvo. Tas, protams, saistīts arī ar ģeopolitiku. Visas mazās lietas kādā brīdī var kļūt lielas un nopietnas. Salīdzinājumam der mūsu stendā izstādītie miniatūrie priekšmeti – trīssimt herbārijā sapresēti augi. Viena ozolkoka lapiņa var šķist kas maziņš un nenozīmīgs, bet, kad mēs pievienojam stāstu par ozolu – kāda tam ir nozīme mūsu kultūrvēsturē, ka no zariem taisām pirtsslotas un peramies –, tas japāni aizrauj. Tu vari nepievērst uzmanību un paiet garām, bet vari papētīt, kāds katram dzīslojums, forma. Aiz katra no šiem eksponātiem slēpjas dziļš stāsts un vērtība. Mums bija izstādīta arī kaņepīte, no kuras taisa virves, tekstilu. Tas ir viens no vecākajiem kultivētajiem augiem pasaulē. Taču – to konfiscēja.
Vienā dienā atnāca uz paviljonu policija ar aktiem un izņēma.
Papildu reklāma.
Jā, man patīk, ka bijusi arī šāda neliela ažiotāža.
Uzmanības pievēršanai gudri un viltīgi izmantojāt arī paviljona fasādi.
Attiecībā uz to EXPO ir daudz ierobežojumu, sākotnēji tika atļauts tikai plakāts. Mēs izdomājām, kā noteikumu gudri apiet, plakātu transformējot interaktīvā fasādē, kas piesaistītu lielāku apmeklētāju skaitu un radītu intrigu par to, kas atrodas iekšā. Izmantojām smartglass stiklu, kas ir necaurspīdīgs, līdz vienā brīdī kļūst caurspīdīgs un apmeklētājs ierauga vārdus četrās valodās – japāņu, angļu, latviešu un lietuviešu. Tā japānis, visticamāk, pirmo reizi dzīvē iepazinās ar baltu valodām.
Savā zaļajā sienā apspēlē norasošanas procesu. Kādi vēl dabas stāvokļi tevi interesē, lai tos pārvērstu mākslā?
Zaļās sienas konceptā siena noraso, mitrums ienāk telpā. Tā ir pasaule, kas kūst. Citā projektā šobrīd eksperimentēju ar smiltīm, un zemteksts ir pārtuksnešošanās. Planētu pārņem arvien lielāks karstums, redzam, kas notiek Spānijā un citur. Tā ir tēma, kas mani interesē, kur eksperimentēju. Es daudz pētu, kas notiek pasaulē, runāju ar zinātniekiem, kuriem ir dažādi viedokļi, un redzu, kā tiek skaitīti dati vai arī – neskaitīti. Man šķiet svarīgi caur mākslu to parādīt. Uzskatu, ja tev ir balss un ir kāds, kas klausās un dzird, vajag izcelt un runāt par pasaulei nozīmīgām tēmām. Daba man ir gan tuva, gan savā ziņā arī sveša, tāpēc savos darbos mēģinu atrast kādu elementu, kas ļauj tai pietuvoties.
Paviljona uzdevums bija izstarot klusumu un mieru. Zinot, ka tev patīk būt kustībā un pilsētā, vai pašam tos panest ir viegli?
Esmu nemierīgs. Klusums un miers ir grūti izturami. Bet zaļā siena nomierina arī mani pašu. Kāda dāma paviljonā nosēdēja pusotras stundas – vienkārši skatījās zaļajā plaknē. Bez grāmatas, telefona vai datora klēpī, bez fotoaparāta… Tad piecēlās un aizgāja, bet pēc laika atgriezās un vēl pusstundu nosēdēja. Vēlāk noskaidrojām: viņa ir no Austrālijas, kur nav bijusi gadiem, un šeit sajutās kā mājās. Apkārt ir smarža, ko radīja Madara Cosmetics, meditatīva skaņa, kas tapa kopā ar lietuviešiem, un darbs tevi ievelk.
Tā, manuprāt, ir lielākā vērtība – mākslas darbs izraisa asociācijas un atmiņas, sajūtas un emocijas.
Ja cilvēks apstājas un padomā, tas ir viss, kas vajadzīgs. Jo mūsdienu laikmetā skriet un skrollot ir vienkārši. Apstāties – daudz sarežģītāk.
Kā tad klusumu un mieru savā dzīvē tomēr ievies?
Man patīk paskriet, tad es nedaudz atslēdzos. Bet citādi – nav man klusuma un miera.
Nav un negribas?
Laikam, ne. Man vajag kaut ko darīt.
Joprojām patīk pilsēta ar visu tās dunu?
Mani netraucē trokšņi naktīs. Dzīvojot Londonā, pieradu pie aktivitātes, Rīga ir daudz piezemētāka.
Kas tev Rīgā patīk?
Te var ātri un kvalitatīvi īstenot idejas – arī vistrakākās. Tagad gan ir daudz aizņemtu cilvēku, ražotāju, un tas mazliet ievelk laiku, bet to nevar salīdzināt ar ārzemēm. Šeit viss ir zvana vai brauciena attālumā, arī amatnieku darba kvalitāte ļoti laba. Piemēram, vajag interjeram jaunu plauktu, un tu jau zini galdniekus, kas to spēj labā līmenī realizēt. Vari aizbraukt pie viena, otra, trešā. Tepat ir metālmeistari, keramika – viss sasniedzams un sarunājams. Savukārt Anglijā jādodas pāri pusei valsts, un tad vēl jautājums, vai piekļūsi. Gaidi rindā, uz e-pastiem neatbild nedēļām.
Japānā daudzreiz būts dzīvē?
Nē, pirmā pieredze. Arī tas bija viens no iemesliem, kāpēc piekritu piedalīties konkursā. Varu secināt: Japāna man kā kultūra ir tuva, vismaz dizainā noteikti. Tas bija kultūršoks, cik tur viss ir tīrs, valda kārtība, sistēma.
Kāds būs Japānas nospiedums tavā turpmākajā darbībā?
Ietekmi var izvērtēt ilgtermiņā, bet domu gājumu, zen izjūtu, kārtību darbā gribētos aizgūt. Esmu haotisks cilvēks – ne galarezultātā, bet procesā. Vai precīzāk – nevis haotisks, esmu funkcionāls un praktisks, ātri strādāju.
Man nav kalendāra, nav pierakstu, visu strukturizēju galvā, un tas apjoms kaut kur tur blandās.
Nezinu, vai izdosies, bet vēlētos, lai daudzi projekti, kurus parasti spiež termiņi, tomēr taptu nesasteigti. Ir forši, ka var padomāt ilgāk, un tam Japānas maindsets palīdzētu.
Tas, kam es vienmēr pievēršu uzmanību savos darbos, ir raksturīgs arī japāņiem – viņi izceļ materiālu. Pat brutāli. Latvijā, runājot par dizainu, bieži vien kaut kas tiek slēpts, daudz aizšpaktelēts. Bet tur ir normāli ļaut materiālam būt tādam, kāds tas ir. Un tā ir vērtība – parādīt tā būtību: faktūru, tekstūru, materialitāti, krāsu. Šī individualitāte, manuprāt, bieži pietrūkst arī Latvijas interjeros.
Pastāsti par sevi kā interjeristu – tā daudziem ir maz zināma tava šķautne.
Esmu minimālistisks, ļoti tīrs. Telpā man šķiet svarīga nupat minētā vērtība – izcelt materiālu. Principā ļauju tam diktēt noteikumus. Esmu arī absolūti funkcionāls. Tas ir galvenais uzdevums – lai interjerā ir gaisma, gaiss, telpa. Un pāri visam – tīrība. Man nepatīk dekorācijas, dekoratīvie elementi.
Taču uz skatuves bez dekorācijām – nekādi. Pēc Eirovīzijas noteikti esi iekļauts koncertu organizatoru talantīgo scenogrāfu sarakstos.
Kāds ik pa laikam piezvana. Esmu svešinieks šajā lauciņā, un tāpēc man ir naivs skatījums uz lietām, kas nozīmē – kaut kādā ziņā arī svaigs. Mani uzrunā ātrais temps: arhitektūra – tie ir desmit gadi, dizains un instalācijas – divi līdz četri, bet šeit tev dod pāris mēnešu. Tas ir foršs treniņš prātam – pēc mēneša ir pasākums, kas ilgs trīs minūtes, ko vari piedāvāt?
Ar paveikto darbu Eirovīzijā – Tautumeitu priekšnesuma vizuālo stāstu – esi pilnībā apmierināts?
Lielākais pārsteigums un novērtējums bija organizatoru radošās komandas vārdi, ka šis viņiem bijis sarežģītākais priekšnesums, kādu atceras. Nevar būt, jūs taisāt trīsstāvīgas mājas un spridzināt, es saku, bet viņi atbild – tā ir mūsu ikdiena, nekas īpašs, tas nav ne sarežģīti, ne viņiem pašiem vairs interesanti, turpretī mūsu priekšnesums bija komplicēts, jo katra sekundes simtdaļa pārdomāta un katram elementam bija jāstrādā. Šo pievienoto māksliniecisko vērtību viņi augstu novērtēja, un to varēja just – tiešām pielika pūles, lai izskatītos labāk, uzņēmās risku.
Vēl gribas uzzināt par taviem topošajiem projektiem. Ko jaunu drīzumā varam gaidīt dizaina un citās jomās?
Vēlos uzrīkot savu izstādi, kur būtu iekļautas arī jaunas instalācijas, ļoti ceru nākamgad to īstenot. Divas no tām veidoju pasūtītājam Tuvajos Austrumos. Vēl – būs monēta. Tā tapa jau 2019. gadā, bet ir atlikta jau septīto gadu. Sola, ka drīz iznāks.
Septiņi gadi – vai dizains tik garā periodā nav morāli novecojis?
Mani darbi neseko trendiem. Arī monēta ir ilgtspējīga savā idejā, un tās dizains nenoveco. Tā būs zelta, kam, protams, šobrīd ir jo īpaši liela vērtība – pēc novērtējuma augstākā, kāda jebkad bijusi.
Šogad par pasaulē labāko sudraba monētu atzīta Mārtiņa Rozenfelda Kāposts? Kā vērtē to?
Es biju Latvijas žūrijā, un šis darbs bija mans viennozīmīgs favorīts, ko aizstāvēju ar abām rokām. Tā ir izcila monēta, izcila ideja.
Bet kas tev pašam šobrīd ir aktuālākais?
Māju jautājums. Ir stroika, notiek būvniecība – Grīziņkalnā iekārtoju savu studiju. Šodien, piemēram, traktors rok milzīgu bedri. Daudz saskaros ar celtniekiem, kur redzu atšķirīgu profesionalitāti un attieksmi pret darbu. Ikdiena ir runāšana, pārliecināšana, stāstīšana.
Ieskicē – kā pie tevis izskatīsies?
Ticu, ka būs cilvēki, kas atnāks ciemos un nesapratīs, kā tā var dzīvot. Tāpēc, ka tur nekā nebūs. Precīzāk, būs viss, bet vienlaikus absolūta vizuālā tīrība. Tas būs minimālisms pārspīlētā formā. Dabiski materiāli, neitrālas krāsas. Mazliet galerijas sajūta, bet mājīgi. Lai gan dažam labam varbūt tā nešķitīs.
Arī bērnībā apkārt valdīja plašums un tīrība. Bija pabeigts remonts, un ilgstoši viss saglabājās svaigā stāvoklī – nekādu plauktu, skapju. Televizors vēl gadus desmit stāvēja uz grīdas. Varbūt tas kaut kur zemapziņā sēž – procesa izjūta.
Mani uzrunā netipiski projekti – nestandarta varianti pēc lokācijas, izkārtojuma.
Londonā dzīvoju uz jumta – vecas, iepriekš pamestas ēkas (kādreizējās slimnīcas) mansardā.
Tā arhitektūra bija dīvaina, un tas mani saista.
Kas ir galvenā tavas dzīvestelpas vērtība?
Plašums. Telpa tam, lai domas var lidot. Saspiestībā, piebāztībā mani pārņem klaustrofobiskas izjūtas. Tāpēc gribu vismaz pamēģināt, kā ir, kad apkārt ir tukšums – baltas lapas sajūta.
Raksts tapis ar VKKF atbalstu.
