Rīga +1°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
5
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
Materiāls publicēts 2015. gadā žurnālā KLUBS nr. 11.
Lepojos ar savu sievu un bērniem. Tā ir liela veiksme – nodzīvot ar vienu sievu visu mūžu. Mēs ar Ilgu esam kopā jau 38 gadus. Ģimene ir ļoti liela atbildība. Katram vīrietim, kam tagad uz rokām ir mazs puika, varu ieteikt tikai vienu: lai viņš lūdz Dievu, ka pietiek spēka noturēt ģimeni, kurā bērnu vienmēr mīlēs un gaidīs.
Dāvja piedzimšanu labi atceros. 1979. gada 8. marts bija apmākusies diena, lielām pārslām krita sniegs. Uzzinot, ka piedzimis dēls, no laimes kaut kas galvā sagriezās: negribēju nevienu redzēt, atbrauc krustmāte, klauvē, grib mani apsveikt, bet es nelaižu viņu iekšā. Rūpīgi izvēlējāmies dēlam vārdu. Gribējās kaut ko pamatīgu, ar domu. Gribēju Ričardu, domājot Ričardu Lauvassirdi, bet citi teica: kas tad tas par vārdu – visi sauks par Ričiņu. Sieva nesen bija lasījusi grāmatu Un mūža meži šalc, tur galvenais varonis bija Dāvis – spēcīgs, vīrišķīgs. Tādu viņa gribēja mūsu dēlu. Arī man vārds Dāvis šķita un šķiet īpašs.
Par vīrieti nepiedzimst, bet veidojas. Tas ir grūts un ilgs ceļš, un vislabāk, ja tēvs un dēls to iet kopā. Darīju visu, lai dēlu izaudzinātu par vīrieti, lai varētu uzturēt ģimeni un būtu blakus. Pat atteicos no laba darba, jo tas bija tālu no mājām – kā jūrniekam.
Mācīju Dāvim: «Ja mēs ar mammu strīdamies, tev vienmēr jānostājas mammas pusē. Viņš prasa: «Un ja viņai nav taisnība?» Teicu: «Vienalga! Tu vienmēr centies mammu aizstāvēt, bet, ja galīgi nepiekrīti, tad labāk klusē.»
Kāpēc neteicu, lai aizstāv mani un lai mēs, vīri, turamies kopā? Tāpēc, ka tā tas nenotiek.
Sieviete ir vājāka, maigāka, trauslāka. Ja tev, vīrietim, sāpēs – nu un tad? Sievietei sāp vairāk, tāpēc viņa jāaizstāv! Vēl mācīju: tu nedrīksti darīt pāri vājākiem, nedrīksti raustīt meitenes aiz bizēm. Ja dzirdēšu – būs brāziens. Mācīju būt iekšēji un ārēji sakārtotam, lai nebūtu disharmonijā pats ar sevi – domā tā, dari tā. Vīrietim ir kārtīgi jāģērbjas, jo tas mobilizē arī iekšēji. Vīrietim jāmāca pieklājība un stāja. Ja tu esi lamzaks, tev var uzvilkt smokingu, un nebūs nekāda skata.
Mēs respektējām viņu, un viņš respektēja mūs. Dāvis ātri izveidojās par līderi. Mācoties 4. klasē, paziņoja: izbeidziet mani kontrolēt un sekot katram manam solim! Teicu: labi, līdz pirmajai reizei – kad sanāks ziepes, atsāksies kontrole. Mēs ar Dāvi gājām mežā. Mācīju, ka puisim jāmāk izdzīvot, jāmācās sev vakariņas pagatavot, jāmāk ne no kā iekurt ugunskuru. Bet tas nenozīmē, ka es viņu izaudzināju par karavīru! Prast iekurt ugunskuru nenozīmē būt karavīram. Par karavīru viņš drīzāk tapa likumsakarīgi. Deviņdesmitie gadi bija ļoti grūti – naudas nebija, cilvēki meloja, neturēja doto vārdu. Dāvis beidza tirdzniecības tehnikumu, sāka strādāt un teica: kas tas par biznesu – tā ir tikai krāpšana!
Armijā Dāvis saprata, ka var būt arī citādi. Divus gadus pastrādāja Anglijā. Dancingi un alus krogi ātri apnika, Dāvis sāka vienatnē kāpt klintīs. Anglijā viņam tā arī neiepatikās. Tikko atgriezās Latvijā, pienāca pavēste, ka jāiet armijā.
Draugi teica: «Dāvi, pietēlo kaut ko, samaksā kādam – ko tu darīsi armijā!» Bet viņš atbildēja: «Nē, es netēlošu slimu zirgu!»
Pēc gada Dāvis teica: «Tēti, es palikšu dienestā. Es te jūtos labi: kā līdzīgs starp līdzīgiem. Te nav plātīzeru, un mutes bajāri te met līkumu, jo mēs zinām, ko mēs darām un kurp ejam.» Vēl viņš teica: «Pietiks tikai čīkstēt: mums pienākas, mums vajag, valstij mums jādod! Man arī kaut kas jādara valsts labā.» Mani sildīja šie vārdi.
Cilvēks var būt vājš patriots, bet karavīram jābūt izcilam. Karavīrs izveidojas apmācībā – kad viņam rodas saprašana par komandu. Latvijai būtu vajadzīgi nevis 30 tūkstoši algotņu, bet 300 spartieši – karavīri ar mugurkaulu. Kad toreizējais aizsardzības ministrs Imants Lieģis pēc Dāvja bojāejas izteica līdzjūtību, viņš tā arī teica – Dāvis bija Latvijas armijas mugurkauls.
Oldingtonam ir romāns Varoņa nāve. Ļoti labs! Pēc Dāvja bojāejas to atvērt vairs nevaru.
Vislabākā grāmata pacifistiem. Jo karavīrs jau arī pēc būtības ir pacifists. Karavīrs ir skaists vārds – trauksmains, sāpīgs un smeldzīgs. Tam latviešu valodā ir zīmīgs salikums. Vīrs simbolizē vīrieti, vīrišķību, bet kara nozīmē – Dievam pakļautais. Karavīrs nepieder sev, viņš pieder Kara dievam.
Respektēju Dāvja izvēli dienēt Latvijas bruņotajos spēkos. Viņš aizbrauca starptautiskajā operācijā Irākā. Kad karavīri un virsnieki gāja prom no dienesta, jo nevarēja pabarot ģimeni, Dāvis teica, ka paliks: gan jau grūtie laiki pāries. Pirms došanās uz Afganistānu nakts mācībās Latvijā Dāvi ievainoja. Atguvis formu, viņš teica: «Otrreiz jau lode mani neķers.» Vēlāk izrādījās – Dāvim bijusi taisnība.
Kad Dāvis zvanīja no Afganistānas, man vienmēr aizrāvās elpa. Vienlaikus gribējās runāt, bet bija uztraukums, sarunāties grūti, jo balsis atskan. Mūsu pēdējā telefonsarunā uztraucos, vai ilgās sarunas dēļ Dāvim nebūs problēmu. Sieva joprojām nožēlo, ka sarunas beigās nepateica: «Dēliņ, sargi sevi!» Pēdējā elektroniskajā pastā Dāvis man atsūtīja savādu fotogrāfiju – tuksnesi. Bez neviena cilvēka, bez kāda priekšmeta. Tukšs tuksnesis.
Katru dienu sekoju līdzi notikumiem Afganistānā. Jo mans dēls bija tur. Pat skatījos, cik ir gaisa temperatūra.
Norvēģu informācijas avotos jau nākamajā dienā izlasīju, ka Džalejas ielejā 2009. gada 25. jūlijā notikusi apšaude. Sapratu, ka tur bijuši latvieši. Ja latvieši, tur jābūt arī Dāvim, bet nekādu ziņu nesaņēmu. Talibu lapās izlasīju, ka viens reindžers nogalināts – aizvests ar helikopteriem. Mana pirmā doma – ja reindžers, tad, visticamāk, amerikānis. Tas bija Dāvis. Viņu, saļimušu pēc sīvas kaujas, bija uzņēmuši norvēģu helikopteri, bet talibi domāja, ka karavīrs nogalināts.
Dāvis nomira militārajā hospitālī Vācijā 5. augustā. Naktī pie loga sita meita un sauca, lai atveram durvis. Pēc balss visu sapratu. Pie mums ieradās armijas pārstāvji. Kliedzu, jo man nebija pieņemams, kā tā varēja notikt: kur bija palīgi, atbalsts? Saprazdams, ka man jātur sevi rāmjos, aizgāju uz virtuvi nomierināties.
Dāvim vienmēr tiku mācījis: dēliņ, lai arī kādi kritiski brīži, atceries, ka vienmēr ir izeja. Vēl teicu: nekad nepamet cīņu biedru nelaimē. Tu sev mūžam nevarēsi mieru atrast. Jautāju: tu esi drošs par savu komandu, savējiem?
Viņš atbildēja aplinkus: vēl daudz darba, lai komandu saliedētu. Laikam neizdevās.
Braucot no lidostas kolonnā, kurā veda mājās Dāvi, gar logu slīdēja ainavas, jutos kā sirreālā filmā. Mēs ar mammīti norunājām, ka mums jāturas, nedrīkstam rādīt savas sāpes un asaras. Dēlam tas nepatiktu. Teicu: «Vienalga kā, bet būsim akmens.» Tas nenozīmē, ka neesi vājš, bet tu nedrīksti būt vājš citu acīs.
Dāvim bija izveidojies savs pasaules redzējums. Pirms Afganistānas sēdējām pļavā netālu no mājām. Dāvis teica: «Latvija nav tikai ģeogrāfisks jēdziens no Zilupes līdz Liepājai. Latvija ir kas daudz lielāks, prātam neaptverams. Latvija ir tās cilvēki. Kad tu izej pasaulē ar savu talantu, stāju – vai tu būtu sportists vai mākslinieks, lūk, tā ir Latvija!» Brīnījos, kā viņš izjūtas definē, un domāju: re, kāds viņš man… Atcerējos: kad dēls mācījās vidusskolā, viņš sāka iet uz kora mēģinājumiem. Dziedamās balss nebija, bet Dāvis ļoti gribēja Dziesmusvētkos nest Latvijas karogu. «Lai nes, viņš to ir pelnījis,» teica skolotāja.
Lai gan Dāvja nav sešus gadus, es ar viņu rēķinos.
Domās joprojām runājos, jautājot, vai viņš atbalsta manus lēmumus. Apmēram tai vietā, kur pēdējoreiz ar Dāvi pļaviņā runājām, uzbūvēju karoga mastu un dārza kamīnu. Tā ir laba vieta sarunām. Pajautāju: vai Dāvim tā patiktu? Un pats sev atbildēju: jā, Dāvim tā patiktu. Karoga masta pamatos iezīmēju akas zīmi. Tā simbolizē vārtus uz citu pasauli, kur katrs var izvēlēties savu turpmāko likteni. Ieskatoties akā, var izprast, kas ir tikums, mīlestība, kā cienīt vecākus, godāt senčus un klausīt labu padomu. Domās redzu Dāvi ienākam pa mūsu dzīvokļa durvīm. Mēs visi tur stāvam, bet Dāvis pie mammas pienāk pirmās: apskauj, piespiež klāt un saka par visu paldies – par rūpēm, mīlestību. Kad paliekam divatā, uzsitu Dāvim uz pleca un saku: pareizi, dēls, tā vajag!
Karogu mastā paceļu arī tad, kad sirds to prasa. Arī, kad ciemiņi brauc – meita, draugi. Lai redz, kas te dzīvo! Pat tad, ja pieņemtu noteikumus, kas liegtu valsts karogu pacelt, kad gribu, vienalga darītu pa savam: mana ģimene valstij ir atdevusi tik daudz…
