Kalves dizaineri Jānis un Alīna: Latvijā tu ātri saskaries ar negatīvismu, kas liek atgriezties savā čaulā

Modes ilustratore un grafikas dizainers – agrāk jūs pazinām šādi, taču tagad savu darbības spektru esat ievērojami paplašinājuši. Alīna ir aizrāvusies ar smaržu pasauli, Jānis – ar interjeriem, turklāt abus var saukt arī par uzņēmējiem. Kā jūs paši raksturotu, ar ko nodarbojaties?

Alīna: Mēs esam profesionāli starpdisciplīnu cilvēki. Smaržu pētniece, māksliniece Sissel Tolaas ir teikusi: «I’ m a professional in-betweeneer*», – tas labi raksturo tos, kuri profesionāli dara tik dažādas lietas.

Jānis: Esam izvēlējušies samērā sarežģītu ceļu – strādāt paši pie sevis. No vienas puses, varam nākt un iet prom no darba, kad gribam. No otras, ilgstoši darot vienu un to pašu, rodas nogurums, un, iespējams, mēs pat neapzināti sākam meklēt veidus, lai vismaz uz brīdi pamēģinātu ko citu. Ir veiksmīgāki un ne tik veiksmīgi projekti, bet, ja nekusties uz priekšu, kapitālisma pasaulē izdzīvot ir grūti, īpaši, ja runa ir par radošu darbu.

Viens no veiksmīgajiem projektiem ir Kalve Coffee, kur, Jāni, tu esi viens no līdzdibinātājiem un atbildīgs par zīmola vizuālo tēlu un dizainu, sākot no stratēģijas līdz iepakojumam un kafejnīcu interjeriem Rīgā un nu jau arī Tallinā un Viļņā.

J.: Kalves gadījumā cilvēki ir tie, kas to padara par veiksmīgu uzņēmumu. Mums ir kopējas vērtības un zināšanas katram savā jomā.

Tikai labs dizains vai tikai labs produkts nav noteicošais biznesa veiksmei.

Slikta ideja ar labu dizainu cilvēkam, produktu iegādājoties, liek vilties un otrreiz pēc tā neatgriezties. Slikts dizains traucē uzzināt par izcilu produktu. Savukārt labs dizains bez stratēģijas, vērtībām un spējas produktu pārdot arī nestrādā. Serviss, pēcapkalpošana, piegādes ātrums mūsdienu digitālajā pasaulē ir izšķiroši. Šodien biznesa pamatā ir lietu kopums, es neapgalvotu, ka produktu var izglābt dizains.

Kalve pozicionē sevi kā kulturālu zīmolu, sadarbojas ar māksliniekiem. Pastāsti vairāk par šo pievienoto vērtību!

J.: Mani pašu laikmetīgā māksla, kultūra un mūzika ļoti interesē – tieši no tās iedvesmojos. Ar Alīnu mēdzam braukt uz mākslas mesēm, ar kolēģiem apmeklējam akadēmiskās mūzikas koncertus. Kad aizsākām Kalve zīmolu, mums nebija mārketinga budžeta. Vidi veidojām tādu, kādu paši vēlējāmies, ar tām iespējām, kas mums bija. Tas savukārt pulcēja cilvēkus, kuri to novērtēja, veidojās saikne ar māksliniekiem, dizaineriem. Kafejnīcā, liekot gleznu pie sienas, uzsāku sarunu ar kādu no kuratoriem, kurš tobrīd blakus dzēra kafiju, – nonācām pie tā, ka varētu ko īstenot kopā. Šobrīd mums ir sadarbība ar Latvijas Mākslas akadēmiju.

Es ļoti cienu mākslu, bet visur to nevar ielikt. Kafija ir tā, kas to nedegradē, turklāt kafejnīcas ir vieta, kur jaunie mākslinieki var izstādīties, pirms viņi tiek uzņemti galerijās. Savukārt kafijas baudītājam mākslas klātbūtne veido patīkamu telpu, kurā uzturēties.

Jūs abi esat radījuši dabiskās kosmētikas zīmolu Etíde. Tās roku krēms 2023. gadā konkursā Free From Skincare Awards Londonā tika atzīts par labāko jauno produktu. Kā radās ideja doties jau tik piesātinātajā skaistumkopšanas laukā?

J.: Kovida laikā pasaule apstājās – domājām, kur lai liekam savu enerģiju. Tobrīd sākām virpināt dažādas idejas.

A.: Viens no aspektiem, kāpēc Etíde radās tieši tad: cilvēki sāka vairāk laika pavadīt mājās, kur ir svarīgi rituāli – mēs dedzinām sveces, ejam vannā. Tas bija laiks, kad pievērsties sevis aprūpēšanai. Patiesas un foršas idejas rodas no vajadzības. Mēs gribējām radīt citādu dabiskās kosmētikas zīmolu. Tādu, kas nekliedz par to, ka ir dabisks, bet, līdzīgi kā Kalve, ir ar pievienoto vērtību.

J.: Bieži vien dabiskie zīmoli estētikas ziņā projicē dabu. Mums šķita, ka šajā segmentā pietrūkst laikmetīgas, modernas vizuālās komunikācijas. Turklāt mēs ar Alīnu daudz strādājam kopā un runājam par dažādām idejām, bet bieži vien ne maniem, ne Alīnas klientiem mūsu dažādās vizuālās idejas nešķita svarīgas. Kosmētikas zīmolā varējām pilnībā realizēt savu vizuālo redzējumu. Šis ir mūsu darba bērns.

A.: Mēs gājām dziļi un tālu. Izdomājām, ka radīsim produktu no nulles, paši ražosim, izstrādāsim formulu. Gribējām, lai tas atbilst mūsu vajadzībām gan pēc smaržas, gan tekstūras un iedarbības. Lai iepakojums ir noārdāms, lai izejvielas ir iegūtas ētiskā ceļā, lai zīmols ir caurspīdīgs un neradītu jautājumus. Tas tiešām ir sanācis ļoti labs, bet darba apjomu nevarējām paredzēt, taču drosmīgi virzījāmies uz priekšu. Mārketings, produkta izstrāde, dizains, loģistika – visu darījām paši.

Alīna, tavs vārds līdz šim bijis saistīts ar modes ilustrāciju. Pirms gadiem pazīstamā izdevniecība Taschen tevi iekļāva starp 100 labākajiem pasaules ilustratoriem. Vai šobrīd to esi nolikusi malā un pievērsusies smaržu pasaulei? Tu vadi radošās parfimērijas laboratorijas, esi apguvusi šo mākslu Ņujorkā.

A.: Ilustrācija ir lēns process, kam varēšu pieķerties, kad būs vairāk laika. Ir gandrīz neiespējami tam pievērsties, kad mājās ir mazs bērns.

Bet smaržas mani vienmēr ir interesējušas. Esmu māksliniece, man patīk ar maņām pētīt pasauli un izpausties. Izstrādājot Etíde produktus, vajadzēja mācīties, lai ar piegādātājiem, lielajiem koncerniem, kas piedāvā smaržas, spētu runāt vienā valodā.

Oža pieder pie limbiskās sistēmas – visa informācija, ko mēs caur to saņemam, atmiņas, emocijas, uzreiz nepastarpināti nonāk līdz smadzenēm.

Smarža ir arī viens no mākslas veidiem, tikai otu un krāsu vietā ir jāizmanto citas izejvielas un paša deguns.

Tam ir vajadzīgas zināšanas un talants. Parfimēriju studēju Ņujorkā: Amerikā industrija attīstījās 1990. gados, tā ir ekstravagantāka, drosmīgāka, mākslinieciskāka – tas mani interesē.

J.: To var salīdzināt ar jaunās un vecās pasaules vīniem. Arī vecās pasaules parfimērija balstās izkoptās tradīcijās, paaudzēs nodotā izpratnē, neveicot eksperimentus. Jaunās pasaules parfimērijā tradīcijām nav tik liela nozīme, tu nezini, kas teorētiski ir vai nav pareizi, līdz ar to eksperimentē līdz brīdim, kad atrodi ko unikālu.

A.: Kas frančiem šķiet gaumīgs un patīkams, amerikāņiem – svešs, garlaicīgs un vecmodīgs. Franču skolā mācīties ir prestiži, tur ir milzīgs konkurss, turklāt viņi vēlas, lai šīs zināšanas apgūst vietējie, līdz ar to parfimērija ir noslēgta un noslēpumaina nozare. Tas ir iemesls, kāpēc es rīkoju atvērtās laboratorijas, – man ir iespēja nedaudz pavērt šīs durvis un ļaut pa tām ieskatīties, lai cilvēki ierauga, kā smaržas tiek radītas.

Jāni, kad pirms vairākiem gadiem runājām, tu ar degsmi stāstīji par Field Studio fokusu uz iepakojuma dizainu. Tagad priekšplānā izvirzījušies interjera projekti. Kāpēc šādas pārmaiņas?

J.: Tiem ir vienojošs aspekts – fizisks rezultāts. Es nekad neesmu gājis digitālās mākslas, dizaina virzienā, kas šobrīd ir pieprasīts. Joprojām mani interesē amatniecība. Tas nozīmē, ka varu pastrādāt gan birojā pie datora, gan doties pie saviem meistariem, galdniekiem, metāla māksliniekiem un darboties fiziski. Tūlīt braukšu uz Kalves kafejnīcas atvēršanu Viļņā, rēķinos ar to, ka regulēšu lampas, kaut ko pielīmēšu, izurbšu, pieregulēšu. Plus – tā ir arī iespēja pakustēties. Fizioterapeits jau pirms gadiem teica: ja ilgi sēdēšu pie datora, būs problēmas. (Smaida.)

Ārpus Latvijas pārsvarā strādājam pie publiskajiem interjeriem, veikaliem, kafejnīcām – to vēlamies attīstīt. Mēs visu cenšamies veidot konceptuāli – sākumā ir stāsts, no kura izriet vizuālie risinājumi. Piemēram, Tallinas Kalves kafejnīcas vizuālais stāsts ir par Baltijas tīrumiem – lieliem, apstrādātiem, klajiem laukiem ar kādu viensētu pa vidu. Vizuāli mēģinājām to izpaust caur izmantotajiem materiāliem, Alīna izveidoja arī īpaši šai videi domātu smaržas objektu. Uzdevums bija nevis radīt parfimētu kompozīciju telpas iesmaržināšanai, bet ar smaržu pastāstīt par konceptu. Aromātā atklājas roku darbs, melnzeme, nedaudz dzintara, ādas, siena, saulē sakarsuša koka. Arī interjerā esam eksponējuši pāris detaļu no senām mājām, ir daudz akmens. Būs mākslinieces Paulas Zariņas-Zēmanes lielformāta darbs.

Kas jums sniedz vislielāko gandarījumu?

J.: Kad publiskojām Tallinas Kalve interjeru, to pārpublicēja lieli dizaina izdevumi ar miljons sekotājiem. Mani iepriecina, ka cilvēki, kuri tevi nepazīst, spēj novērtēt tavu darbu.
Daudzi dizaina konkursi ir kļuvuši par mārketinga instrumentiem – tu samaksā dalības maksu, un viņi jau prognozē, kādu balvu tu varētu dabūt. Man gan ļoti patīk, kā pēdējā laikā tiek organizēta Latvijas Dizaina gada balva, profesionāli.

Kādi ir jūsu novērojumi par aktuālo dizaina ainu Latvijā? Kas būtu nepieciešams, lai tā attīstītos?

J.: Šis ir laiks, kad daudz ko var virzīt ārpus institūcijām, tas ir lēns un garš process. Piemēram, šovasar notika jauno dizaineru izstāde Home Ground. Spēja sanākt kopā un ko tādu noorganizēt bez liela budžeta man liekas ļoti forša tendence.

Vēl esmu novērojis, ka Latvijā arvien vairāk jauno uzņēmumu vadītāji apzinās, ka zīmols ir vajadzīgs.

Spilgts līderis savā laikā bija Madara Cosmetics, kura parādīja, ka labs produkts un zīmols rada iespēju preci eksportēt un būvēt lielu biznesu.

Domāju, ka viņu iespaidā arī daudzi citi saprata, ka nepieciešams noalgot dizaineru, nevis pašiem veidot vizuāļus.

Nupat redzēju, ka Ezera skaņas ir izveidojuši foršu komūnu: būvē skatuvi, sadarbojoties arhitektiem, dizaineriem un citiem radošo profesiju pārstāvjiem. Viņiem ir savs rokraksts.

Negatīvais: lokāli joprojām pietrūkst cilvēku spējas novērtēt autentisku gaumi. Zīmolos un interjeros joprojām ir daudz atdarinājumu.

Kā izkopt savu gaumi, autentiskumu?

A.: Tas ir grūtāk, ir jāiegulda lielāks darbs. Ikdienā strādājot, svarīgs aspekts cilvēkam ir spēt nopelnīt un atpūsties, iespējams, šī resursa pietrūkst.

J.: Mums ir mazs tirgus. Lai nopelnītu naudu, bieži vien nav laika izstrādāt konceptuālu skatījumu, kas nereti pašam ir jārealizē, kā arī satikt klientu, kas gribētu un varētu to atļauties. Turklāt idejas rodas lielajās pilsētās. Kamēr tās atnāk līdz Latvijai, potenciālais klients Tiktokā jau ir noskatījis marmora virtuvi un pie dizainera nāk ar konkrētu pieprasījumu – vajag šādi. Arī interjera salonu mums ir tik, cik ir, un tie pārdod to, kas ir pieprasīts. Nupat Parīzē bijām vairākās interjera studijās – tur tirgus ir milzīgs, un, lai savā starpā konkurētu, vajag meklēt atšķirīgo. Ir saloni, kas piedāvājumam izvēlas jaunus, nezināmus zīmolus ar dīvainiem izstrādājumiem.

Iespējams, mūsu cilvēki joprojām jūtas drošāk, iegādājoties pazīstamu zīmolu dīvānu, ar kuru turklāt varēs palepoties draugiem, nekā ar savām izvēlēm atbalstot mazāk zināmus dizainerus…

J.: Iespējams, tas ir padomju mantojums. Labklājīga sabiedrība nav izveidojusies ne pirmajā, ne otrajā paaudzē. Tā rodas kā pēctecība, kad priekšteči ir spējuši atstāt mantojumu. Tad tu vari fokusēties uz mācībām un darbu un vēlme sevi parādīt caur lietām ir mazāk svarīga. Tu esi pieradis, ka tev viss ir. Latvijā joprojām jūtams, ka cilvēki savu vietu sabiedrībā meklē caur statusu apzīmējošām lietām: lūk, es atļāvos iegādāties zināma zīmola dīvānu vai šo ekskluzīvo mašīnu, vai Jacqemous somu vai vēl kādus atpazīstamus elementus. Tā notiek mazā sabiedrībā, kas vēl nav uzaudzējusi pašpārliecinātību. Un tad ir izaicinoši uzticēties savai gaumei.

A.: Nepieciešama pārliecība par sevi.

Jums tā ir?

J.: Dzīve Latvijā neiedrošina. Ja, staigājot pa Parīzi, man pretī nāk vīrietis kleitā, nodomāju: «Okei, forši.» Nesaku, ka arī es vēlētos nēsāt kleitu, bet es novērtēju, ka Parīzē sabiedrība ir brīvāka. Arī, kad jāizvēlas pirkums, apkārtējā vide tevi stimulē uz drosmīgākiem lēmumiem. Latvijā ar lietu pieejamību arī ir sarežģīti. Parīzē tu ieej interjera veikalā un tev nav jābūt ļoti bagātam, lai atrastu interesantas lietas.

A.: Sabiedrība lielās megapolēs ir pieņemošāka. Latvijā tu ātri saskaries ar negatīvismu, kas liek atgriezties savā čaulā. Banāli, bet, pārbraucot no ārzemēm, tu gribi iet un runāties ar cilvēkiem, taču ļoti ātri saskaries ar poker face.

Vai apsverat domu pārcelties uz dzīvi ārpus Latvijas?

J.: Lai cik šeit būtu ērti, bieži vien veiksme tam, ko darām, ir atkarīga no cilvēku skaita mūsu pilsētā. Līdzīgi ir ar specifiskas virtuves izveidošanu – ir sarežģīti radīt vietu, kur, piemēram, servē tikai pīli ar sparģeļiem. Tā uzrunās nelielu daļu sabiedrības. Atkrīt ļoti jauni cilvēki, kuriem nav naudas, atkrīt veci cilvēki, kuri neiziet ārpus mājas, arī tie, kas neēd gaļu. Tie daži, kurus tavs restorāns interesē, atnāks reizi mēnesī, jo vakariņos arī citviet. Līdzīga situācija ir arī dabiskās kosmētikas, dizaina nozarē.

Vai eksportēšana nebūtu risinājums?

A.: Ir grūti sasniegt auditoriju, esot šeit.

J.: Ja tev ir jauns zīmols un nav lielo investoru… Parasti pirmie klienti ir draugi un paziņas, pēc tam nāk tuvākā apkaime. Cik Latvijā ir konceptveikalu? Rija? Kas būtu nākamais solis? Kam ārpus draugu loka pārdot parfimēriju? Stockmann saka – jūs esat pārāk nezināmi, mums tas ir risks, labāk tirgosim pazīstamāka zīmola preci. Parīzē, Ņujorkā tavā rajonā ir vismaz pieci nišas veikaliņi, kur vari ienest savu produktu. Kad ir uzbūvēta pamatbāze, vari skatīties tālāk, uzrādot pārdošanas rādītājus, iet pie lielākiem tirgotājiem. Rīgā nav nākamā soļa.

Kas ir tas, kas jums rada māju sajūtu? Piemēram, ja jūs pārceltos uz dzīvi citviet.

A.: Tas būtu bailīgi, bet kopā ir drošāk.

J.: Būt mājās. Es dažreiz atnāku un redzu, ka visi jau guļ.

A.: Savs cilvēks.

* Esmu profesionāle starpdisciplīnās – no angļu valodas.

Raksts tapis ar VKKF atbalstu.