Zvejnieka dēls ar sirdi plaukstā. Mārtiņš Kalējs par sirds ķirurģiju, zaudējuma sāpēm un mieru pie jūras
Viņš ir sirds ķirurgs P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Latvijas Kardioloģijas centrā, Sirds ķirurģijas centra virsārsts. Docents un vadošais pētnieks Rīgas Stradiņa universitātē. Cilvēks, kurš glābj dzīvības, bet skumst par to, ka ikdienā pazaudējis savu kurzemnieka akcentu. Tas viņā atgriežas vasarā, kad ilgāku laiku pavada pie jūras savā dzimtajā pusē Upesgrīvā.
Foto: Matīss Markovskis
Iepriekš, kad tikāmies pirms pieciem gadiem, jūs man palikāt prātā kā ārsts, kurš spēj kāpt ārpus pieņemtā rāmja. Pats esat stāvējis pie operāciju galda, kad jūsu tēvam kolēģi veica sarežģītu manipulāciju: ja kas notiks un būs vajadzīga sirds ķirurga palīdzība… Lai gan medicīnā eksistē nerakstīts likums: savus radiniekus nedrīkst operēt!
Mans tēvs ar sirds stimulatoru dzīvoja kopš deviņdesmit piektā gada, un uz vadiem bija uzmetusies infekcija. Turklāt tie bija pamatīgi ieauguši… Ieradās mūsu aritmologi daktera Jāņa Ansaberga vadībā, uzaicinātie ārzemju kolēģi un ar diezgan skarbu ierīci, kurai galā ir asi griezoši naži, veica stimulatora vadu ekstrakciju. Tā bija pirmā reize Latvijā, kad kaut ko šādi darīja, – burtiski plēsa stimulatora vadus nost no sirds daļām. Man bija bažas, ka ierīce var iegriezt arī sirdī. Tāpēc, manāmi satraukts, stāvēju blakus. Bet viss izdevās labi. Šajā rudenī mans tēvs aizgāja. Pagaidām vēl līdz galam neesmu apzinājies, ka viņa vairs nav.
Pirms tam man bija straujāka vēlme darīt vairāk, nodarboties ar pētniecību, rakstīju savu doktora disertāciju, bet meitiņas aiziešana manī kaut ko sagrāva, tik ļoti izsita no sliedēm – sabruka viss.
Sāpes sulo.
