Priekos un bēdās, dzīvē un boksā – treneru Lindas un Gata Ābeļu mīlasstāsts

Linda un Gatis Ābeles ir kikboksa un boksa skolas Rīga izveidotāji un treneri. Aicināt viņus uz interviju mani pamudināja vairāku savstarpēji nepazīstamu cilvēku teiktais. Principā visi atkārtoja vienu un to pašu: «Bez viņiem mans bērns nebūtu tāds, kāds ir.» Un ne jau kauslis vai bokseris. Šie bērni ir labestīgi, jo cits citu iemācījušies atbalstīt. Motivēti darboties un, galvenais, nepadoties grūtībās vai pēc zaudējuma. Pāris ik pa laikam izaudzina kādu čempionu, bet galvenais tomēr ir atdevīgais darbs, ko viņi dara, lai Latvijas jaunā paaudze aug stipra un labestīga.

Iveta Dzērve

Šodien

Foto: Andrejs Nikiforovs. Stils: Laila Trilopa

Jūs esot sens pāris.

Linda: Jāparēķina: man ir 42, tātad esam kopā 24 gadus, 22 no tiem precējušies.

Dzirdēju, ka Gatis Lindu noskatīja žurnālā Klubs.

Gatis: Ne jau noskatīju! Pirmo reizi pamanīju.

Linda: Tas bija 2001. gads, man bija 18 un tikko iegūts pasaules čempiones tituls kikboksā WKA versijā svara kategorijā virs 65 kilogramiem.

Ja izlem dzīvot ar enerģisku un kaislīgu sievieti, nekad nebūs garlaicīgi.

Piedod, tu tur pa īstam cīnījies?

Linda: Nuja! Bija vairākas disciplīnas, es biju ringā pilnā kontaktā. Jauna, spēcīga, visas cīņas priekšlaikus vinnēju. Bet, zini, īstenībā Gatis ar draugiem bija Klubu lasījuši un šausminājušies, kā sieviete var nodarboties ar tādu sportu! (Smejas.)

Gatis: Nodomāju, ka ļoti simpātiska meitene, bet droši vien galīgi atsaldēta.

Linda: Vēlāk viens otru pamanījām pasākumā Gada sportists. Es saņēmu balvu, kāpu uz skatuves. Zālē ievēroju Gati. Tam laikam viņam bija ļoti stilīga jaka. Nu ko tu smejies? Tolaik taču vispār nekā nebija! Skaidrs, ka es ievērtēju!

Vēlāk, kad jau bijām pazīstami, sapratām, ka daudz bijām staigājuši pa vienām takām. Piemēram, izrādījās, ka VEF Gatis bija trenējies pirmajā stāvā, es – otrajā.