Dāvanu feja Londonas luksusa gravitācijā. Katrīna Aleksa par mākslu, nodevību mīlestībā un uzbūvēto brīvību
Uzņēmēja un mākslas kuratore Katrīna Aleksa. Rīgas meitene no rozentāļiem, skolojusies Sotheby’s mākslas institūtā, ar pieredzi izstāžu rīkošanā Eiropā, ASV un sadarbībā ar pasaules spožākajiem filantropiem. 20 gadu laikā, kopš dzīvo Anglijā, viņa ir izveidojusi stabilu karjeru, gan būdama kultūras un biznesa elites projekta investore, gan dibinot savus uzņēmumus, kur mākslas tirgus satiekas ar dāvināšanas filozofiju – kvalitāte un personiskums. Katrīna ir arī Association of Women in the Arts līdzdibinātāja un 10 gadus bijusi tās direktore. Latviete ar Londonas pieredzi un globālu domāšanu. Šī kombinācija ir viņas lielākais kapitāls.
Mēs tiekamies Grand Hotel Kempinski, kur, atbraucot uz Latviju, Katrīna allaž apmetas. Viņas plaukstas locītavu viegli aptvēris Rolex un rotaslietās mirdz bērnu tēva pateicībā dāvātie briljanti. Katrīna acīmredzami finansiāli daudz ir ieguldījusi savā vizuālajā tēlā, bet tajā nav nekā demonstratīva. Sievišķīga un izpausmēs maiga, nerada iespaidu, ka dzīvē būtu nācies kaut ko iekarot ar spēku. Drīzāk – ka vienmēr ir apzinājusies savu vērtību. Tomēr it visā, ko viņa dzīvē ir sasniegusi, jaušams stingrs un mērķtiecīgs tvēriens. Katrīnu mājās gaida divi dēli, četrus un divus gadus veci. Šoreiz uz Rīgu viņa atceļojusi, lai piedalītos mīļā vectēva bērēs, un viņu pavada bērnu tēvs Darens Raimils (Darren Ryemill) – britu uzņēmējs un investors, savulaik uzcēlis globālo personāla piesaistes uzņēmumu Opus Talent Solutions ar birojiem četros kontinentos.
Biju stāvoklī ar otro dēlu un… vīra telefonā atradu citas sievietes īsziņas.
Stāsti visu no sākuma! Tātad latviešu vidusskolniece ierodas Londonā un pamazām ne vien izveido profesionālu karjeru, bet pat iekļūst augsta finanšu statusa vidē.
Mācījos Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolas otrajā kursā, daudz par pasauli nezināju, bet izdomāju – gribu studēt mākslu Londonā. Tolaik daudzi brauca tieši uz Angliju, kur ir labas universitātes. Tur iestājos īpašos kursos. Ja būtu pabeigusi rozentāļus un tikai tad mēģinātu tikt augstskolā, būtu daudz sarežģītāk. Toreiz, 2006. gadā, bija jāapliecina, ka atbilstu Lielbritānijas izglītības prasībām.
Jutos pieaugusi – jūlijā man palika 18 gadu, uzreiz nopirku lidmašīnas biļeti un augustā biju prom. Šodien domāju – ja zinātu, cik tomēr būs grūti, diez vai brauktu. Lai tiktu universitātē, vispirms divus gadus Thames Valley University sagatavošanas kursos mācījos mākslu un dizainu. Biju domājusi, ka angliski runāju lieliski. Taču, kad studentu mājā notika ugunsdrošības instruktāža, nesapratu neko! Jā, spēju nopirkt tēju, aizbraukt ar taksometru, bet, kad man stāsta, kā tikt ārā no degošas mājas, – ne vārda!
Patiesībā 18 gadu vecumā vēl esi bērns.
