«Pie bērnu līķiem vienmēr raudāju…» Pēdējā saruna ar leģendāro izmeklētāju Ritu Aksenoku

Pagājušajā gadā žurnāls Ievas Stāsti viesojās pie Ritas Aksenokas, kuras mūžs nu ir noslēdzies. Pieminot Ritu Aksenoku un viņas mūža devumu, aicinām izlasīt leģendārās izmeklētājas dzīvesstāstu.  

Netaisnības sajūta

«Kā es tagad dzīvoju?… Līgiņ, esmu aizejošā paaudze… Daudzu jau vairs nav, daudzi mokās ar veselības problēmām. Situācija arī man nav viegla. Man atklāja onkoloģisku saslimšanu, un ir smagi… Es ārstējos, ceru, ka kļūs labāk un dzīvei vēl kādi gadi būs atvēlēti, lai gan to man jau ir daudz. Nesen palika astoņdesmit astoņi. Manam vīram Gunāram jau ir deviņdesmit. Ilgs mūžs nodzīvots, daudz kas piedzīvots, bet vēl arvien dzīvoju visam līdzi, un tā ir mana nelaime. Sekoju līdzi, kā strādā policija, prokuratūra, un bieži izjūtu vilšanos par to, kā lietas tiek darītas, vai, pareizāk sakot, netiek darītas. 

Zināju, ka ģimene par mani baidās. Un zināju arī, ka nosargāt mani viņi tāpat nevar…

Nevaru atiet malā un nesekot līdzi dzīvei, nevaru nomierināties. Labprāt runājos ar cilvēkiem, kas mani atceras, žurnālisti mani atceras.

Man vienmēr ar jūsu profesijas cilvēkiem bijušas labas attiecības. Ļoti cienu un novērtēju žurnālistu darbu. Pateicoties tieši tam, atklātībā nāk noklusētas nelikumības, dažādas afēras, amatpersonu bezatbildība un visatļautība. Kad žurnālisti uzrok, kas notiek vai nenotiek, atbildīgās instances, arī prokuratūra, meklē atrunas, taisnojas, bet kāda virzība un risinājuma meklējumi tomēr notiek.

Man ir gandarījums, ka palīdzēju žurnālistei un rakstniecei Lāsmai Gaitniecei uzrakstīt grāmatu Skandalozākie noziegumi Latvijas vēsturē. Tajā ir apkopotas skaļākās krimināllietas, pie kuru izmeklēšanas un atklāšanas arī es ar savu komandu esmu strādājusi, un grāmata ir piemiņa mūsu izmeklētāju paaudzei.

Tā sajūta, ka savējie ir nelieši, bija briesmīga, bet nemēģinājām viņus paglābt.

Neteikšu, ka šodien ar lielu prieku un patiku varu runāt par to, kas pieredzēts. Daudziem pret manu paaudzi ir nostāja, ka mēs esam kalpojuši padomju varai, un, ja vēl esam bijuši amatos, tad vainīgi pie tā laika. Dzīvojuši nepareizā laikā, strādājuši svešai varai. Mana darba dzīve sākās 1960. gadā, un nevaru teikt, ka es kaut vienu dienu būtu strādājusi padomju valsts labā. Mēs strādājām kā atbildīgi speciālisti un gribējām palīdzēt cilvēkiem, kuriem bija notikusi nelaime, pret kuriem bija pastrādāts noziegums. Mūsu laikā arī valsts īpašuma izlaupītāji, lielie zagļi, kukuļņēmēji nevarēja netraucēti darboties. Atklājām daudzas lietas, notiesājām un ielikām aiz restēm arī savus kolēģus. Saucām pie atbildības prokurorus, tienešus, milicijas augstas amatpersonas, kas ņēma kukuļus. Tā sajūta, ka savējie ir nelieši, bija briesmīga, bet nemēģinājām viņus paglābt.

Mēs nešķirojām likuma pārkāpējus, neskatījāmies uz viņu amatiem un statusu, tāpēc pārmetumi, ka esam strādājuši svešai varai, sāpina, un attieksme, ka esam nevajadzīga paaudze, rada netaisnības sajūtu. Vai tie, kas tā uzskata, padomā, kas būtu, ja tādas mūsu paaudzes nebūtu bijis? Kā notiktu neatkarības atgūšana bez mūsu paaudzes? Tāpēc man ir netaisnības sajūta arī par nodarīto cilvēkiem, kuru pašaizliedzība, pārliecība un stāja Latvijas neatkarības atgūšanā un nosargāšanā nav novērtēta, kuriem tika nodarīts pāri ar nepamatotām apsūdzībām. Cilvēku dzīves tika salauztas, bet atbildīgos, valstiski nozīmīgos amatos nonāca arī tādi, kas gribēja izcelties, domāja par savu un sev pietuvinātā loka labumu.

Tā notika arī prokuratūrā. Izjutu, ka esmu kļuvusi neērta un mani grib dabūt pie malas. Aizgāju projām 1995. gadā, kad pieņēma jauno Prokuratūras likumu un es sapratu, ka tajā daudzi punkti tika iestrādāti nevis tautas un valsts interesēs, bet noteiktam cilvēku lokam, sabiedrības elitei, kura pati sevi radīja, un valsts tika burtiski sarauta gabalos.» 

Bērnības skarbais rūdījums

«Mani neviens nemēģināja piekukuļot vai ar mani kaut ko sarunāt ne padomju, ne brīvību atguvušās Latvijas laikā, jo zināja, ka tas nebūs iespējams. Vienu reizi mūžā, pašā darba gaitu sākumā, mani mēģināja uzpirkt. Izmeklēju kādas bandas lietu, kura bija pastrādājusi vairāk nekā divsimt noziegumu, arī slepkavības. Man piedāvāja visu, ko vēlos… Ar fizisku izrēķināšanos gan man ir draudēts, bet to es neņēmu par pilnu. Biju sevi noskaņojusi, ka tas mani neskar. Zināju, ka ģimene par mani baidās. Un zināju arī, ka nosargāt mani viņi tāpat nevar… Bet kaut kas netverams man ir stāvējis klāt un sargājis jau kopš bērnības.

Piedzimu 1936. gada 22. aprīlī. Es nāku no ļoti lielas dzimtas. Mammas vecākiem bija deviņi bērni – četri brāļi un piecas māsas, viena nomira maziņa. Tēvam bija pieci brāļi. Reiz ar māsīcām skaitījām savus radus, un tikai brālēni un māsīcas sanāca vairāk nekā četrdesmit. Par tēva radiem zinu maz, jo viņš aizgāja bojā, kad biju vēl maza. Manu ģimeni vistiešākajā veidā skāruši vēstures notikumi.

Mammas dzimtā daudzi bija mežsargi. Mans vecaistēvs Ernests Brašs bija muižas mežzinis, mammas brāļi bija mežsargi, arī mans tētis Jēkabs Vidners, apprecoties ar mežziņa meitu Ernestīni, izmācījās par mežsargu. Par manu vecāku mājām kļuva Gobziņi, mežsarga māja dziļi mežā Dzērves pagastā, kas bija Aizputes apriņķis. Tur es piedzimu, pasaulē nāca mani brālīši Andris un Modris. Tur bija ļoti labi. Dzīvojām prom no visiem. Smējāmies, ka lauki no mums ir desmit kilometru tālumā.

Mamma pārnāca mājās nākamā gada maijā. Mēs viņu nepazinām, bēgām no viņas.

Man bija pieci gadiņi, kad sākās karš, bet savā mežā mēs to nejutām līdz četrdesmit ceturtajam gadam, kad sākās Kurzemes katls un mežs bija pilns ar mežabrāļiem, par kuriem nevarēja zināt, kurā pusē katrs ir. Tas bija laiks, kad daudzus iesauca leģionā, bet latviešu puiši negribēja karot ne pie vāciešiem, ne krieviem un iegāja mežā. Arī divi mammas brālēni, kuri dzīvoja netālu. Daudzi vecāku paziņas, kaimiņu jaunieši paslēpās mežā. Mamma vārīja zupas katlus, tēvs nesa uz mežu, un vieni no labākajiem draugiem viņus nodeva. 1944. gada augustā vācieši tēvu apcietināja, mēs par viņu neko nezinājām. Mamma brauca uz Liepājas cietumu viņu meklēt un arī pazuda. Bērni palikām vieni. Man bija deviņi gadi, Andrim – septiņi, Modrim – trīs. Brālīši prasīja, kur ir mamma, kad nāks mājās, un es nezināju, ko atbildēt. Gatavoju mums ēdienu, kurināju krāsni. Vajadzēja tikt galā ar saimniecību. Gotiņu slaucu, cūciņu un vistas pabaroju. Mums palīdzēt nāca vecmāmiņa, mammas mamma. Vēlāk pie mums atnāca dzīvot papa māsīca un nodzīvoja pie mums līdz mūža galam.

Mamma pārnāca mājās nākamā gada maijā. Mēs viņu nepazinām, bēgām no viņas. Mammai nebija vēl četrdesmit gadu, bet izskatījās kā veca vecenīte – novārgusi un sadauzīta, zobi izsisti. Mamma bija nežēlīgi mocīta. Kad mammu apcietināja, viņa gaidīja bērniņu. Man būtu bijusi māsiņa. Mamma bija tik briesmīgi spīdzināta, ka bērniņš sestajā mēnesī piedzima nedzīvs. Kad biju jau lielāka, mamma pateica, ka pratināti abi kopā ar tēvu, abi, otram noskatoties, sisti un spīdzināti, un tēvu mammas acu priekšā arī nosita. Viņam pratināšanā prasīts, kur mežā slēpjas mammas brālēni un pārējie puiši. Tēvs nevienu nebija nodevis, bet vācieši 1945. gada ziemā, ķemmēdami mežus, brālēnus atrada un nošāva.

Mamma izdzīvoja, pateicoties viņas daudzajiem radiem. Bez viņu palīdzības viņa nebūtu izlaista no cietuma. Mamma izķepurojās, izmācījās par mežsargu. Viņas brālis Cīravas Meža skolā bija direktora vietnieks, amatā bija izmācījis manu papu, arī mammu izmācīja. Tolaik notika lieli ciršanas un mežu stādīšanas darbi. Mammai kā mežsardzei vajadzēja maksāt strādniekiem algas. Naudu atveda uz mežsaimniecības kantori, kas bija mūsu mežsarga māja, un mamma baidījās, ka ļaundari varētu uzbrukt un aplaupīt. Visi zināja, kurā dienā mājās ir nauda, lai maksātu algas, bet nekad neviens to neizmantoja, lai aplaupītu.

Mamma mūs visus izvilka un izskoloja. Nodzīvoja garu mūžu, deviņdesmit trīs gadus. Mūža beigas pavadīja manā ģimenē. Pēdējos desmit gadus bija pilnīgi akla. Tās bija sekas spīdzināšanai cietumā. Redze viņai sāka zust jau tad, un tas bija neatgriezeniski. Mamma bija stipra sieviete, un arī man ir ticis no viņas rakstura. Izturība, atbildība un pieticība pavadīja mūs abas visu mūžu.» 

Skolas ceļamaize

«Mīļas atmiņas man palikušas par maniem skolas gadiem Dzērves-Cīravas septiņgadīgajā skolā. Sāku iet skolā 1945. gadā, kad karš bija beidzies. Man bija deviņi gadi. Mani paņēma otrajā klasē, jo lasīt un rakstīt es pratu. Mums bija lieliska skola, un mums ļoti laimējās ar skolotājiem. Skolas direktore Venta Bērziņa rakstīja lugas un kā Venta Vīgante kļuva zināma dramaturģe. Dailes teātrī iestudēja viņas lugu Palmas zaļo vienmēr. Jaunais Eduards Pāvuls tur brīnišķīgi spēlēja, un lugā daudz kas bija paņemts no mūsu skolas. Pionieru vadītājs un sporta skolotājs Viktors Lagzdiņš arī vēlāk kļuva par rakstnieku, bērnu grāmatu autoru. Skolā tika darīts viss, lai mēs būtu fiziski attīstīti. Pie Lagzdiņa mums bija gan rīta rosmes, gan fizkultūras stundas, gan vakara sporta nodarbības tiem, kas dzīvojām internātā. Sports man ļoti patika. Vienīgais, kas nepatika, bija šaušana. Kārtojām GDA normas, un tajās bija arī šaušana. Reiz ielīdu apkopējas miskastē, lai man nebūtu jāšauj. Bet vēlāk dzīvē, kad strādāju par izmeklētāju, ierocis man bija obligāts profesijā, bet arī tad savu pistoli, kas man bija izsniegta, ieslēdzu seifā un arī uz aizturēšanām neņēmu līdzi. Pistole visus gadus man nostāvēja seifā, nodevu to, aizejot no darba prokuratūrā.

Darbā es viņiem biju šefene, bet reizēm puiši sauca mani par raganu un man pie kabineta durvīm nolika slotu, jo es neļāvu iedzert.

No savas pirmās skolas laikiem atceros, kā skolotājs Lagzdiņš mūs vadāja pa mežiem un mācīja orientēšanos. Mēs bijām meža bērni un mežā jutāmies kā mājās. Zinājām, kā noteikt debess puses, sapratām, kāpēc koki liecas uz vienu vai otru pusi. Lagzdiņš rādīja, kā pavasara palos tikt pāri pārplūdušai upei, pārlienot pār nolīkušu koku. Atradām mežabrāļu bunkurus, arī skeletus. Man, mežā dzīvojot un ganot tur govis un aitas, neiznāca sastapties ar mežabrāļiem, lai gan pēc kara mežos viņi bija.

Tālo māju bērni skolas internātā palikām tikai ziemā. Pavasaros un rudeņos tos desmit kilometrus rītos un pēc stundām staigājām uz mājām. Bijām paliels bariņš. No rīta bija jāsteidzas, bet, mājās ejot, tika izspēlētas visādas spēles, izstaigājām mežā visas taciņas. Vecāki uztraucās, kāpēc bērni vēl nav mājās, bet mums bija jautri. 

Mēs, bērni, nezinājām, ka esam okupēti. Par to nerunāja ne mājās, ne, protams, skolā. Skolā darbojās dažādi pulciņi, kuros iesaistījāmies, visi iestājāmies pionieros, un tur bija interesanti. 1948. gadā notika pirmais Latvijas pionieru salidojums, uz kuru braucām arī mēs, jo bijām uzvarējuši rajona skatē. Piedalījos tūrisma sacensībās, kas notika Brīvdabas muzeja apkārtnē. Tas man nebija nekāds mežs. Atradu visus punktus, ātri noskrēju un dabūju pirmo vietu. Mēs visi bijām labi sagatavoti. Lauku skolu grupā mūsu Dzērves-Cīravas skoliņa ieguva pirmo vietu.

Ļoti pārdzīvojām, kad 1947. gada maijā mūsu skola ugunsgrēkā nodega. Nodega arī apkārtējās mājas. Lielākā daļa bija ar šķindeļu jumtiem, un liesmas pārsviedās no vienām ēkām uz citām. Manai tantei, mammas māsai, pie kuras bieži ciemojos, arī māja nodega.

Manas skolas gaitas turpinājās Aizputē. Mammu pārcēla darbā uz turienes mežniecību, iedeva dzīvesvietu Štakeldangas muižā. Apkārtnē bija daudz skolu, un visas pilnas ar bērniem. Aizputē pēdējos vidusskolas gados bijām trīs paralēlklases. Arī tur bija izcili skolotāji. Labi mācījos. Man bija gaiša galva. Patika visur būt un piedalīties. Dziedāju, dejoju, teātri spēlēju. Izmantojot manu skaļo balsi, skolā biju kļuvusi par pasākumu vadītāju. Aizputes Misiņkalnā notika dažādi pasākumi, kuros piedalījāmies. Par visiem skolas gadiem man palikušas tikai labas atmiņas. Visi bijām draudzīgi un tajos laikos – visi vienādi. Neviens netika atstumts un nenovērtēts. Cits citam palīdzējām. Tā mēs, lauku bērni, bijām savās ģimenēs auguši un tādi bijām savstarpējās attiecībās.»

Tu būsi izmeklētāja!

«Biju izdomājusi, ka pēc vidusskolas sameklēšu Aizputē kādu darbu un studēšu neklātienē. Nolēmu stāties vēsturniekos. Vienu brīdi biju sadomājusies, ka gribētu būt aktrise, bet no tās domas ātri atteicos. Mana draudzene Alta brauca stāties juristos un aizvilka mani sev līdzi. Viņas tēvs bija Aizputes rajona galvenais čekists un virzīja meitu uz juristiem. Es vispār nezināju, ko nozīmē jurists. Nezināju arī, ko nozīmē čekists. Man bija priekšstats par prokuroru. Aizputes rajona prokurors Kukars staigāja brūnā prokurora formastērpā, kas man likās ļoti skaists. Viņš pats arī bija izskatīgs, turklāt ļoti lādzīgs cilvēks. Gados vēl jauns, izgājis karu un ievainojuma dēļ kļuvis invalīds.

Var teikt, ka juristos iestājos, draudzenes pierunāta. Tikām abas. Es – kā priekšpēdējā no divdesmit pieciem. Visus iestājeksāmenus nokārtoju uz teicami, bet latviešu valodas sacerējumā dabūju knapu trijnieku. Vidējā atzīme sanāca pietiekami augsta, bet tā trijnieka dēļ pirmajā semestrī nesaņēmu stipendiju, kas man bija ļoti svarīga. Nevarēju mammai to teikt. Neko lielu viņa nevarēja man palīdzēt. Atbalstīja mana Aizputes tantiņa. Alta mani pabaroja, un, ja nekā nebija, tad Universitātes ēdnīcā visu dienu uz galda bija maize un varēja paēst skābu kāpostu zupu. Pilnīgi pietika, lai izdzīvotu. Sākot ar otro semestri, man bija stipendija, jo sesiju nokārtoju teicami. Tālākajos kursos saņēmu jau teicamnieka stipendiju, kas bija lielāka par parasto, un varēju ļoti labi iztikt. Vasarā palīdzēju mammai mežniecībā, par darbā nopelnīto nopirku kurpes un apģērbu.

Lai cik maza bija alga, man vienmēr pietika.

Man patika studijas. Mums bija ļoti labi pasniedzēji, vēl pirmskara juristi. Mani interesēja krimināltiesības, un to pasniedzēja Blūma jau kādā trešajā kursā uzskatīja, ka es būšu izmeklētāja. Nezinu, ko viņa manī saskatīja, bet bija pārliecināta: «Tu būsi izmeklētāja!» 

Manai draudzenei Altai, augušai labos apstākļos un vienmēr veiksmīgai, dzīve izvērtās traģiska. Viņa apprecējās ar toreizējā iekšlietu ministra Zujāna dēlu, kas arī mācījās juristos, pēc tam strādāja čekā par izmeklētāju. Viņš dzēra un kādā reizē dzērumā Altu smagi sasita. Viņa knapi izdzīvoja, zaudēja atmiņu, aizgāja no darba. Vīru netiesāja. Viņa iestāde par to parūpējās.

Kad stājos juristos, es daudz ko nezināju. Prese nerakstīja par izvešanām. Kad tās notika, visi klusēja. Pēc Staļina nāves sākām saprast, cik viss bija slikti. Hruščova laiks atnāca ar lielāku brīvību, sāka atgriezties izsūtītie. Taisnības izjūta man veidojās studiju laikā. Domāju par to, kādas netaisnības cilvēkiem nodarītas, kāpēc mani vecāki nepamatoti tik ļoti cieta. Es zināju, kāda izmeklētāja gribētu būt, un principi par godīgumu un neuzpērkamību manī nostiprinājās uz mūžu. Tāpat kā pieticība. Lai cik maza bija alga, man vienmēr pietika.»

Metu tevi ūdenī!

«Universitāti 1960. gadā beidzu ar sarkano diplomu, bet paliku bez darba. Izmeklētāju vietas bija pa vienai Rīgā, Talsos un Daugavpilī. Tajā pavasarī biju apprecējusies (Gunārs bija rīdzinieks, darbs viņam bija Rīgā), bet Rīgas vietu iedeva puisim, par kuru mums bija aizdomas, ka viņš ir čekas ziņotājs, un vēlāk tas arī apstiprinājās. Uz Talsiem aizbrauca Biruta Mietiņa, vēlākā Loze. Laba izmeklētāja. Kad atgriezās Rīgā, daudzus gadus strādāja republikas prokuratūrā. Viņas dzīve beidzās traģiski. Pieņēma mājās īrnieku, kuram par palīdzību sadzīves darbos apsolīja norakstīt māju. Tas cilvēks viltoja testamentu un, kad Biruta to atklāja, strīdā viņu noslepkavoja.

Daudziem maniem kursabiedriem dzīves izvērtās neparedzami. Ar gadiem izmeklēšanā paliku vienīgā. Toreiz sadalē man palika Daugavpils. Es piekritu. Gunārs teica, ka nelaidīs mani. Un tad izrādījās, ka arī tās vietas tomēr nebūs. Vīrs bija sajūsmā, bet man darba nebija vispār. Tas bija nācis zināms manai pasniedzējai Blūmai, viņa mani atrada un aicināja lasīt Zinību biedrībā lekcijas. Tā bija mana pirmā darbavieta.

Pilnīgi traku numuru nostrādāju, kad izmeklēju kriminālabortu lietu.

Pēc nepilna gada atkal zvanīja Blūma – Ļeņingradas rajona (tā bija visa Pārdaugava) prokuratūrā esot izmeklētāja vieta. Tajā laikā prokuratūrā, tiesās, milicijā atklāja milzīgu kukuļņēmēju tīklu, notika lieli aresti. Kad iegāju pie prokurora Tiščenko, viņš skatījās uz mani un pajautāja: «Vai jūs esat no bērnudārza?…» Biju augumā sīka, ļoti slaida. Teicu, ka esmu beigusi augstskolu, man ir diploms. «Labi, es metu tevi ūdenī. Vai nu tu peldēsi, vai nogrimsi. Ja grimsi, ej prom no darba!» Pie sevis nodomāju – nevar būt, ka es nespēšu apgūt to, kas jāprot izmeklētājam. Man uzreiz deva izmeklēt smagus noziegumus – laupīšanas, slepkavības, nelegālus abortus… Es neko nezināju no tādas dzīves. Asaras bira…

Viena no pirmajām lietām man bija Nadziņa bandas pastrādāta slepkavība Daugavgrīvas ielā. Nogalinātas bija divas Centrāltirgus pārdevējas. Tas bija viens no maniem pirmajiem izbraukumiem uz nozieguma vietu, bet pilnīgi traku numuru nostrādāju, kad izmeklēju kriminālabortu lietu. Cilvēki bez medicīniskas izglītības antisanitāros apstākļos nodarbojās ar grūtniecības pārtraukšanu. Mūs izsauca uz Stradiņa slimnīcu, kur pēc šādām manipulācijām bija nokļuvušas sievietes un ārsti cīnījās par viņu dzīvību. Daudzas nomira. Runājām ar sievietēm, kas bija gājušas pie kaktu dakteriem, bet viņas klusēja, nenosauca to vārdus.

Līdz mums nonāca informācija par šādiem darboņiem Bolderājā. Kopā ar izmeklētāju Aļģi Raupu un milicijas darbiniekiem izplānojām operāciju. Es, uzdodoties par sievieti, kura meklē šādu pakalpojumu, ierados vietā, lai sarunātu procedūru. Sarunā vilku laiku, gaidot, kad ieradīsies mani puiši. Viss varēja noiet greizi, bet kolēģi paguva laikā, noziedzniekus apcietinājām. Tas bija bīstami. Otrreiz nekad vairs to nedarītu. Tik vieglprātīgi riskēt var tikai jaunībā.

Pārdaugavas prokuratūrā nostrādāju līdz 1965. gadam. Piedzima dēls Aivars, un es lūdzu, lai mani pārceļ uz darbavietu tuvāk mājām. Dzīvojām vīra vecāku celtajā mājā Mazajā Kalna ielā. Sāku strādāt Maskavas rajona prokuratūrā par izmeklētāju, pēc tam mani pārcēla uz republikas prokuratūras Izmeklēšanas pārvaldi, un 1975. gadā sāku vadīt prokuratūras Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļu. Man bija brīnišķīga komanda, ar kuru kopā izmeklējām un atklājām smagus noziegumus. Darbā dažkārt pavadījām visu diennakti. Biju sevi pieradinājusi izgulēties trīs četrās stundās un atkal biju žirgta. Ja pagulēju ilgāk, jutos miegaina un sanīkusi.

Strādājot pie smagām lietām, psiholoģiski bija grūti. Manas meitenes brīžiem lūza nost. Viņas bija vientuļas, bez ģimenes, viņām bija tikai darbs. Atbrauca reizēm pie manis, pasēdējām, iedzērām šampanieti, no sirds izrunājāmies. Arī puiši atbrauca, iedzēra konjaciņu ar manu Gunāru. Es vīru biju ievilkusi savā darbā, un viņš neiebilda. Gunāram bija veca, sagrabējusi mašīna, un viņš neskaitāmas reizes manus izmeklētājus veda uz pratināšanām cietumā, naktīs pēc darba izvadāja pa mājām. Viņi bija ne tikai mani kolēģi, bet arī mūsu draugi. Gunārs pats pēc Universitātes trīs gadus nostrādāja milicijā, nodaļā, kas izmeklēja saimnieciskos noziegumus. Pēc tam ilgus gadus Zinātniskās restaurācijas pārvaldē, kur vadīja plānu ekonomikas nodaļu, bet vienmēr viņu interesēja izmeklēšana, kas bija viņa jaunības un mana mūža profesija. Gunārs teica, ka izmeklētāji ir ļoti interesanti cilvēki. 

Darbā es viņiem biju šefene, bet reizēm puiši sauca mani par raganu un man pie kabineta durvīm nolika slotu, jo es neļāvu iedzert, bet, stāvot pie līķiem un izmeklējot smagas slepkavības, nervi kādreiz neizturēja. Andropova valdīšanas laikā, kad tika izsludināts sausais likums un alkoholu nedrīkstēja dzert, puiši reiz tējkannā bija ielējuši konjaku. Visa prokuratūra smirdēja. Joki un humors palīdzēja saglabāt veselīgu skatu uz dzīvi, kad atbraucām no izsaukumiem, kur bija līķi, asinis un šausmas, ko gribētos aizmirst.»

Vienā brīdī salūzu

««Tu, mamm, esi kriminālistikas vēsture!» reiz man teica jaunākais dēls Kaspars. Bieži esmu domājusi, ka darba dēļ esmu nodarījusi pāri saviem dēliem un ģimenei. Manis taču nekad nebija mājās! Sevišķi tajos gados, kad vadīju sevišķi svarīgu lietu izmeklētāju operatīvās grupas. Bieži mani paņēma no galda, ģimenes svētkiem, dārza, kad ravēju, pat vannas. Strādāju, kad sabruka Ķeguma tilts. Man ilgi acu priekšā stāvēja Ogres slimnīcas palātas – pilnas ar salauztiem, sasistiem cilvēkiem. Bija daudz bojāgājušo un cietušo. Tādas traģēdijas iet pāri cilvēka spēkiem, bet man bija jāiet, jārunā ar cietušajiem un jādara darbs, kas tādā brīdī kādam šķiet nežēlīgs.

Lai kā sevi centos saņemt rokās, pie bērnu līķiem vienmēr raudāju.

Sevišķi smagi, ja par upuriem kļuva bērni. Kad manam Kasparam Rīgas 1. vidusskolā bija 8. klases izlaidums, man atbrauca pakaļ un aizveda no ģimenes svinību galda. Bija saņemta ziņa no Madonas, ka Smeceres silā noslepkavota meitenīte. Novilku svētku tērpu, pametu savu bērnu un braucu. Arī tā meitene bija posusies savam 8. klases izlaidumam, aizgājusi uz silu lasīt maijpuķītes. Ar viņu kopā bija otra meitene, kurai izdevās aizmukt, un viņa bija pateikusi, ka viņām silā uzbrukts. Meklēšanā iesaistījās daudzi madonieši, arī skolēni, un vietējie atrada noslepkavoto meiteni. Izmeklēšanā uz pēdām uzveda it kā sīkums. Meitenei uz drēbēm bija daži melni nospiedumi, un eksperts, tos izpētot, atrada, ka tie ir ogļu putekļi. Madonā ir stacija, kur pārkrauj ogles. Noskaidrojām, ka viens no darbiniekiem todien nav bijis darbā.

Milzīga nozīme ir cilvēku novērojumiem. Tā bija arī šajā gadījumā. Viens cilvēks teica, ka apmēram turpat, kur atrada meitenītes līķi, pie koka bijis piesliets velosipēds. Kad sameklējām stacijas krāvēju, kurš nebija darbā, pievērsām uzmanību viņa velosipēdam, un liecinieks atpazina, ka tas bija tieši tāds, kādu viņš redzēja silā. Mēs bijām atraduši slepkavu. Jauns vīrietis, divu bērniņu tēvs, reiz jau tiesāts. Cietumā viņš pakārās.

Lai kā sevi centos saņemt rokās, pie bērnu līķiem vienmēr raudāju. Pēdējā lieta, kuru izmeklēju, bija četru cilvēku ģimenes slepkavība Jūrmalā 1991. gada pavasarī. Tas bija drausmīgi. Noziedznieki bija iegājuši mājā, cerot uz lielas naudas laupījumu, un nošāvuši vecmāmiņu, jaunu laulātu pāri un viņu dēliņu. Puisītis bija bēdzis un palicis pārkāries pāri balkoniņam otrajā stāvā… Morgā, stāvot pie viņu līķiem, sapratu, ka tā man ir robeža, es vairāk nevaru… Kolēģi dažkārt teica, ka pie nāves var pierast. Es nepieradu un vienā brīdī pēc tik ilgiem gadiem salūzu…

Prezidents Guntis Ulmanis bija dzirdējis, ka eju pensijā, un jautāja, vai nevaru vēl mazliet pastrādāt. Aicināja mani uz Valsts prezidenta kanceleju par Apžēlošanas dienesta vadītāju. Tas mazliet ieilga uz divpadsmit gadiem. Paliku vēl arī uz abiem Vairas Vīķes-Freibergas prezidentūras termiņiem. Biju viņai arī padomniece juridiskajos jautājumos. Tas man bija auglīgs laiks, kurā iemācījos vēl daudz ko jaunu.»

Centrs, ap kuru pulcēties

«Man nebija laika audzināt dēlus, bet izauga labi bērni, un par to man jāsaka liels paldies Gunāram un manai mammītei. Ar Gunāru vienmēr esmu jutusies drošībā. Pēc kāzām viņš mani ieveda sava tēva celtajā mājā, un tā sešdesmit četrus gadus te kopā esam aizvadījuši. Mazo mājiņu, kurā sākotnēji bija trīs mazas istabiņas, esam pārbūvējuši lielāku. Dēli, aizejot savās dzīvēs, no mums projām neaizgāja. Aivars un Kaspars uz vectēva iepirktās zemes, kas bija mūsu lielais pagalms, katrs uzcēla savu māju, un tagad tepat blakus trīs mājās dzīvojam liela daļa no mūsu kuplās ģimenes. Esam ap četrdesmit, ja mums piepulcējas arī manu brāļu bērni un mazbērni. Mums ar Gunāru ir septiņi mazbērni – četri Aivara un trīs Kaspara bērni – un trīs mazmazbērni.

Mēs ar Gunāru esam īstie, kuriem vajadzēja satikties.

Mēs ar Gunāru esam tas centrs, kur visi saskrien, un mēs visus turam kopā. Esam saticīgi, cits citam palīdzam. Man ir gandarījums par dēliem – krietniem, savā darbā atbildīgiem cilvēkiem. Aivars ir CSDD valdes priekšsēdētājs, Kaspars strādā celtniecībā – labs speciālists, daudziem objektiem viņu aicina par būvuzraugu. Priecājos par mazbērniem. Lielās mazmeitas izveidojušas labas ģimenes, audzina savus bērniņus. Lepojos ar jaunākajiem mazbērniem. Rūdolfs Kalifornijā beigs Sakramento universitāti, kur studēja starptautisko menedžmentu. Labie rezultāti tenisā palīdzēja tur iestāties. Amanda beigs 12. klasi, ar ļoti labiem panākumiem dejo sporta dejas. Tā es varu stāstīt par katru mazbērnu, cildināt viņu sekmes un dažādos panākumus, bet galvenais – viņiem visiem ir gudras galvas un labas sirdis. Viņi mīl savu ģimeni, dzīvi un Latviju.

Mēs ar Gunāru esam īstie, kuriem vajadzēja satikties. Viņš jaunībā nebija tik pareizs un apzinīgs kā es, bet mums abiem kopā izdevās laba dzīve, un mēs pēc sevis atstāsim labu ­turpinājumu.»