«Mums ir sava psihoterapeite.» Cepļu pāra – ginekoloģes un uzņēmēja – mīlestības stāsts

Rituāls un pateicība

Reinis: Bērni mums jau lieli, bet brīva laika nav vairāk – es par to brīnos! Pirms dažiem gadiem braukājām slēpot, bet tagad sajūta, ka nav ne laika, ne dukas dauzīties apkārt. Kad sīkie bija mazāki, viņi tik ļoti gribēja uz kalnu, ka, lūst vai plīst, bija jābrauc! 

Dina: Piedzimstot bērniem, pāris sazarojas – izaug īstie zari kā ābelei. Dzīve iegriežas: bērnudārzs, skola, vecāku sapulce, mūzikas skola, deju pulciņš, koncerti – viss jāpievaktē. Ir uzrāviens! Kad bērni izauguši, kaut kādā ziņā tiešām ir vieglāk, tomēr viņi tāpat dzīvo mūsu sirdī un domās – kā augļi, liekdami ābeles zarus tuvāk zemei. 

Pasniedzu kaut ko Dinai gultā – zinu, cik ļoti viņai patīk rītos satikties ar vīru.

Protams, tagad ir mierīgāk nekā tad, kad bērni bija mazi, – ir laiks kino, kādai vēlīnai pastaigai, galda spēlēm ar vai bez bērniem. Vai arī vienkāršai būšanai līdzās – es adu, Reinis lasa, dažreiz skaļi man priekšā. Dažreiz kaut ko runājam, bet citreiz vienkārši esam.