Kā māsas uzbūra pasakainu dārzu dzimtas īpašumā: Projektus nezīmējām, sākām tik rakt!
Te ir viss – plašums un brīvība, krāsas un smaržas, un apbrīnojams vieglums, kas neļauj nojaust ne māla, ne ieguldītā darba smagumu.
Foto: Gvido Kajons un no Lienes Romancānes personiskā arhīva
Dārza vizītkarte
Saimnieces: māsas Liene Romancāne un Anda Rutkovska, rīdzinieces.
Atrašanās vieta: Limbažu novada Staiceles pagasts.
Dārza vecums: septiņi gadi.
Platība: aptuveni hektārs.
Augsne: tīrs, smags māls.
Īpašais: brīvības un viegluma izjūta.
Mikas Staiceles pusē ir Lienes un Andas dzimtas mājas, vismaz 200 gadu vecas, un viņu senči te dzīvojuši vairākās paaudzēs. Māsas šeit pavadījušas bērnības vasaras pie vectēva un vecmāmiņas, kas gan drīkstēja dzīvot tikai mājas pusītē. Otru pusi aizņēma svešinieki. Deviņdesmitajos gados, kad īpašumu atguva, mamma un tētis no Rīgas pārcēlās uz laukiem, ņemot līdzi jaunākos bērnus – Andu un abus brāļus. Liene kā vecākā palika Rīgā.
Vecāki mūs pieradinājuši pie fiziskā darba. Lai gan mums ir manikirēti nadziņi, uzvelkam divus cimdu pārus un – uz priekšu!
Vecāki saimniekoja, turēja lopus, un arī bērniem katra brīvā diena pagāja, smagi strādājot – siens jāvāc, bietes jākaplē, kartupeļi jārok. Vēlāk arī jaunākie bērni devās pasaulē, tomēr katrā brīvā brīdī bija klāt, lai palīdzētu saimniecībā. Puķu dobēm, godīgi sakot, nevienam neatlika ne laika, ne spēka. Lai gan šis un tas no senāku laiku godības bija un ir saglabājies vēl tagad – gan milzīgie jasmīnu krūmi, gan pujeņu ceri un baltie flokši, gan augļu koki un krūmi. Tad tētim sākās veselības problēmas, mammai vienai saimniekošana kļuva par smagu, un radās jautājums – ko iesākt ar Mikām?
