Pēdējā mežonīgā teritorija, kur cilvēks vienmēr būs tikai ciemiņš. Satikšanās ar Antarktīdu

Pirmā satikšanās ar Antarktīdas reģiona dzīvo dabu notika, jau izbraucot no Bīgla šauruma, kur kuģi pavadīja Peale’s delfīni – melni ar baltiem plankumiem, kas no attāluma atgādina mazus zobenvaļus. Apmēram pusceļā pāri Dreika šaurumam parādījās pirmie albatrosi – iespaidīgi jūras putni ar līdz pat 3,5 metru spārnu atvērumu. Tie spēj pavadīt mēnešus virs okeāna, praktiski nenolaižoties uz sauszemes, un izmanto vēja plūsmas, lai gandrīz bez piepūles mērotu tūkstošiem kilometru.

Lai gan drošības noteikumi uz kuģa ir ļoti pārdomāti un nekādas pārgalvības nenotiek, labi apzinies – ja, esot uz klāja, lielo viļņu dēļ ieriposi ūdenī, neviens tevi neizglābs.

Otrajā dienā, šķērsojot šaurumu, aptuveni 500 metru attālumā pamanījām pirmo vaļa izpūsto šalti. Tā bija elpu aizraujoša pieredze, bet tad vēl nezinājām, cik tuvas un iespaidīgas tikšanās ar vaļiem mūs sagaida jau nākamajās dienās.

Planētas dienvidu pols mani vilinājis jau ilgu laiku. Papildu motivācija bija arī iespēja apceļot Ugunszemi, jo tieši no turienes sākās mūsu ekspedīcija. Bet pati Antarktīda interesēja ne tikai tādēļ, lai ieraudzītu kontinentu, bet arī lai sastaptos ar īsto wildlife – pasauli, kurā nepārspēti valda daba.