Par īstiem cilvēkiem, nevis ideāliem 🩷 
Trīs apcietinājumi un bads, taču neizdziestoša gaisma. Simtgadnieces Lidijas Lasmanes dzīvesstāsts
Gadam iesākoties, mums gribas stiprinājumu no kāda patiesi gaiša, labestīga, stipra cilvēka… Viņai ir viena meita, trīs mazbērni un septiņi mazmazbērni. Četrpadsmit savas dzīves gadus viņa ir pavadījusi cietumos un izsūtījumā – par savu pārliecību apcietināta trīs reizes un izturējusi, pateicoties spēcīgajai ticībai uz Dievu un Latviju, cilvēcībai. «Kamēr dzīvo ar mīlestību, tikmēr cilvēks ir dzīvs. Un, kad mīlestība pāriet, tad nekā vairs nav,» saka Lidijas Lasmane, kurai šovasar apritēs simtu pirmais.
Foto: Matīss Markovskis
Simt gadu jaunā Lidija Lasmane tik apbrīnojami precīzos vārdos prot formulēt domas būtību, ka saruna ar viņu arvien aizved uz apskaidrību – tāpat kā agrāk vai vēlāk kristalizējas medus. Kalsna un skaista, gaišās drānās tērpta, viņa smaidīdama sagaida savā dzīvoklī Struktoru ielā, blakus lielajam bērzam, un piedāvā viesiem kafiju. Pelēki sidrabainie mati īsā bubi galviņas griezumā, pāršķirti un sasprausti ar spožu sprādzi. Saikne starp īsu matu griezumu un emancipācijas ideju sāka parādīties ap 1925. gadu, kad Lidija nāca pasaulē. Šāds matu griezums dara izskatu zēnisku, un tas ir viegli kopjams. Labi sader ar stilu, kas simbolizē sievietes pašapziņu. Tiesa, tajā laikā Lidijai vēl nebija ne jausmas, kādu asinspirti viņai gatavo 20. gadsimts…
Otrais apcietinājums bija visgrūtākais, jo mājās palika meita, slimi un veci vecāki un vīrs, kuram insults bija skāris labo roku.
Lidijas otrs vārds ir Alise, un viņa nepārstāj brīnīties jau simt gadu. Šobrīd dzīvo viena, tuvinieku aprūpēta un pieskatīta, bet – neatkarīga. Stiepj no tuvīnā veikala somas, kā mēs visi.
