Ar sirdi latgalietis, ar vēderu – itālis. Venēcijā skolojies Viļakas prāvests Guntars Skutelis
«Krītot pirmajai eglei, raudāju, jo apzinājos, kādu risku uzņemos. Tas bija brīdis, kad aiziet vecais un nav skaidrs, kas nāks vietā un vai vispār nāks. Zināju tikai, ka šī vieta mainīsies, bet nezināju – kā,» tā savas ugunskristības Viļakas Vissvētās Jēzus Sirds Romas katoļu baznīcas draudzē atceras prāvests Guntars Skutels. Šogad viņš tika izvirzīts Latgaliešu kultūras gada balvai Boņuks 2025.
Foto: Tatjana Vinogradova
«Droši sauciet mani, kā katram labāk, – sakiet tu vai jūs, gan atradīsim kopīgo,» saka Guntars. «Mani te sauc dažādi. Kāds par dekānu, kāds saka – prāvests, daži jaunieši sauc par Gunču. Neesmu domājis, kā pašam patīk vislabāk, bet bieži tonis pasaka vairāk nekā vārds: nosaukšana par Guntaru reizēm izklausās pat cēlāk un patīkamāk nekā Jūsu Augstība vai Svētais tēvs. Galvenais, lai cilvēks saka no sirds.»
Viļakā Guntars ir kopš 2016. gada 1. augusta – šogad būs apaļi desmit gadi. Nosaukt visu, kas šajā laikā izdarīts Viļakas katoļu baznīcā, vienā elpas vilcienā nemaz nav iespējams. Pirms tam ikdienā bija ciet ne vien baznīcas durvis, bet pat vārti, toties tagad – laipni lūgti! Savulaik slēgts bija arī baznīcas tornis, nu tajā notiek pat ekskursijas. Atjaunotas vairākas baznīcas gleznas, torņa slēģi, logu vitrāžas. Izbūvēts bruģis, stāvlaukums, ieklāti drupinātā asfalta celiņi. Spīd laternas vietējā kalēja rokrakstā – otru tādu nav visā pasaulē.
Jau bērnība un pusaudža gadi bija interesanti un kolorīti, pat traki. Piedzimu priekšlaikus, vecmamma stāstīja – nedzīvs. Esmu divreiz slīcis, mani saspēra zibens, gandrīz sabrauca mašīna, uzkrita koks.
