Sēņotāju noslēpumi – kā atrast dabas veltes un gardi tās pagatavot?

Ja te nav, jāiet citur

Santa Kasparsone, 

dziedātāja un dziesmu autore:

«Cik sevi atceros, vecāki mani vienmēr ņēma līdzi uz mežu. Man ļoti patīk sēņot! Iepriekšējie divi gadi nebija sēņu gadi, un man bija grūti iztikt bez sēņošanas. Bet vēl pirms dažiem gadiem reiz biju salasījusi tik daudz mazu, superīgu baraviku, ka tās devās uz nakts tirgu Rīgā – bagāžnieks bija pilns līdz augšai. 

Manu sēņu marinādes recepti var nosaukt ļoti vienkārši – 5:3:2. Redzu, cik manā astoņu litru tilpuma katlā ir ar ūdeni aplieto sēņu, un uz katru litru ņemu piecas ēdamkarotes cukura, trīs ēdamkarotes etiķa un divas ēdamkarotes sāls.

•  Sēņoju lielajos Jēkabpils puses mežos, braukdama pa kārtai uz sev zināmām vietām, kurās pazīstu katru kalniņu, bedrīti un grāvīti. Ieeju savās vietās un uzreiz viss skaidrs – ja ir, lasu; ja dažus metrus noeju un nekā nav, tātad arī nekā nebūs. Ja sēņu kādā vietā nav, nevajag velti tērēt laiku – jādodas uz citu.

•  Lasu tikai labi pazīstamas sēnes un cimperlīgi izpētu, lai nav neviena tārpu izgrauzta caurumiņa. Manā mīļāko sēņu trijniekā ir gailenes, baravikas un apšu bekas. Ja gadās labas sviesta bekas vai saulsardzenes – ņemu arī tās. Nelasu alksnenes, jo man tās šķiet rūgtenas, man nepatīk arī rudzupuķu bekas, kas pēc nogriešanas paliek zilas, savukārt čigānenes atdodu marinēšanai vīramātei.