Ceļojuma stāsts
Kā kļūt par miljonāru ar 100 eiro kabatā: Pho zupa, pērļu fermas un Vjetnamas «kaķiskais» šarms
Vjetnama ir viena no tām zemēm, kurā esot ik pēc brīža sev jāiekniebj: «Tā ir īstenība? Es tiešām te atrodos?» Neticami garšīgs ēdiens, karaliski dārgumi blakus lielai nabadzībai, vēsture kā trilleris, dzīvām gleznām līdzīgās sievietes, franču ietekme, zīds un pērles, cits kalendārs, daba kā fantastikas filmas dekorācijas un, protams, Āzijas cilvēku neizprotamais prāts.
Foto: Aiva Kanepone un Jānis Sīlis
Pirmais no maniem trim Vjetnamas stāstiem – par ziemeļiem, kur absolūtā pērle ir Halonas līcis, bet galvaspilsēta Hanoja man sākumā bija īsts kultūršoks.
Xin Chao, ko izrunā kā sin čao, ir pirmais, kas te jāiemācās, – pasveicini vjetnamieti, un viņš pasmaidīs. Tāpat kā daudzus vjetnamiešu vārdus, šos izrunā tā mazliet kaķiski, it kā viegli ņaudot. Cilvēki lielākoties ir ļoti laipni un smaidīgi, taču daudzi nesaprot ne zilbes angliski, un tāpēc, piemēram, tirgū izstrādāta vesela stratēģija, kad daudzas mazas, siltas rociņas mani vienkārši stingri rauj uz visām pusēm: madame, madame!
Uz priekšu un nerausties!
Šis mums ir ilgi gaidīts un lolots ceļojums, tomēr pirmais kultūršoks man ir uzreiz pēc ielidošanas Hanojā, kas ir Vjetnamas galvaspilsēta jau 1016 gadu. Sarkani plakāti un sarkani karogi, kur ņirb piecstaru zvaigznes, sirpji un āmuri! Back in the USSR! Tāda kā atgriešanās Padomju Savienībā, turklāt uzreiz – tādā kā 1. maija svētku gājienā! Jo Vjetnama ir sociālistiska valsts, kur pie varas ir viena vienīga – komunistiskā – partija. Tikai vēlāk saprotam, ka paralēli pastāv vairākas Vjetnamas, tepat blakus ir daudzie budistu tempļi, franču koloniālā laika mantojums, senās karaļu pilis un ne pārāk komunistiski noskaņotie dienvidvjetnamieši.
Foto: Aiva Kanepone un Jānis Sīlis
Nākamais šoks ir satiksme, kas sākumā šķiet briesmīga. Gājēju pārejas un sarkanā gaisma te, liekas, ir tikai butaforija. Visur ņudz motorolleri, daudzi no tiem apkrauti ar kastēm, groziem vai pat mēbelēm, uz dažiem sasēdušās veselas ģimenes, un tipiski, ka vecākiem ir ķiveres, bet mazuļiem tikai cepurītes ar lāča austiņām. Sākumā esmu panikā pie katras ielas šķērsošanas, taču ātri pierodu – ej tikai uz priekšu un nerausties! Vēl var brīdinoši izstiept plaukstu pret agresīvāku auto. Tevi apbrauks. Un ātrumi pilsētās nav lieli. Bet nebeidzamā pīpināšana laikam ir valoda, kā uz ielas sarunājas. Mūsu viesnīcas logs vērsts uz ielu, un visu pirmo nakti mūsu džetlaga bezmiegu pavada muzikāla taurēšana. Tā ir pilsēta, kas neguļ!
