Rīga +1°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
Pirms dažiem gadiem, kad tikko bija parādījies sauklis Sirmie ir jaunie blondie, sociālajos tīklos ar lielu interesi pētīju dāmas, kas vairs neslēpa savu sirmumu, tieši pretēji – lepojās ar savu dabisko matu krāsu.
Tolaik man bija 46 gadi, un 80 % manu matu, kā konstatēja friziere, jau bija sirmi.
Nosirmot sāku diezgan agri, tā teikt, ģenētika – pirmos sirmos pavedienus ar pinceti rāvu ārā jau pamatskolas laikā. Tāpēc es tik tiešām biju pārņemta ar domu, ka varētu taču šim jaunajam modes vilnim ļauties un vienreiz par visām reizēm pielikt matu krāsošanai punktu, pat īsti neiztēlojotaies, kā tas varētu būt.
Tā kā no dabas esmu tumšmate un visu dzīvi matus biju krāsojusi tumši brūnus (bet rezultāts vienmēr bija teju melni mati), pašas varat iztēloties, kāda izskatījos jau pēc divām, trim nedēļām, ja nepaguvu matus nokrāsot. Pareizi – ar sirmu celiņu pa vidu, un izskatījās tas briesmīgi, nevīžīgi un riebīgi. Bet toreiz no domas par sirmajiem matiem mani atrunāja friziere, viņa teica: «Nu nogaidi vēl mazliet! Sirmie mati tomēr padara sievieti vecāku – vai tev to vajag?» Turklāt nesen biju izšķīrusies un varbūt arī tāpēc paklausīju viņas padomam – ja nu tiešām uz mani, tādu sirmu, neviens vīrietis vairs neskatīsies? Turklāt friziere arī izstāstīja, kā līdz saviem dabīgajiem matiem var nonākt, kas manā gadījumā nozīmētu nogriezt matus pavisam īsus – zēngalviņu… «Bet varbūt tev vienkārši nevajag tos melnos matus? Varbūt pamēģinām brūnus, tad tas sirmums tā nebūs redzams,» ieminējās friziere. Sarunājām, ka manus matus saudzīgi pabalināsim – vien tik, cik ar vienu balināšanas reizi izdosies. Rezultāts izrādījās necerēti labs, un tā es tiku pie brūniem matiem. Draudzenes novērtēja atzinīgi, sakot: tagad tu izskaties tāda mīlīgāka.
Kad tev bija tie melnie mati, vairāk izcēlās grumbiņas sejā…
Pirmajā brīdī biju laimīga un priecājos, ka tomēr neesmu ar tiem sirmajiem matiem pasteigusies. Bet pēc balināšanas mati tomēr bija cietuši, tāpēc krāsot tos vajadzēja ar saudzīgākām krāsām. Diemžēl tādas krāsas diez ko labi nekrāso, un pēc kāda laika mani mati ne pēc kā vairs neizskatījās. Nē, pēc kaut kā izskatījās gan – pēc tādiem apbrūnējušiem salmiem. Un tad tas notika – pašā kovidēras priekšvakarā, kad apsēdos frizētavā krēslā, mana friziere noteica: nu labi, un prom jau devos ar īsi apgrieztiem matiem vēsi blondā tonī. Sekoja kovidlaiks – kāda frizētava? Un, tā kā visa dzīve notika attālināti, tad bez sirdsapziņas pārmetumiem mani mati lēnām atauga un sirmoja uz nebēdu. Un ko es dzirdēju, kad beidzot dzīve pamazām atsākās un biju sagaidījusi savu rindu pie frizieres? «Bet tev ir tik smuks sirmums. Reti kurai tāds ir. Tu mierīgi vari atļauties matus nekrāsot.» Promejot man beidzot atkal bija smuks griezums un matos – vairs tikai šķipsnas vēsi blondā tonī, kas izlīdzināja manus ataugušos matus ar galiem, kuros vēl bija saglabājusies krāsa. Mana dzīve ar sirmajiem matiem bija sākusies.
Tomēr viss nav arī tik vienkārši
Bet kovidlaiks vēl īsti beidzies nebija, un par matiem joprojām daudz nedomāju – manas dienas lielākoties pagāja mājās treniņbiksēs pie datora. Kāda nozīme tam, kā izskatos. Bet tad, kad dzīve atsākās, ar šausmām konstatēju – man taču piestāv vairs tikai daži apģērba gabali no tiem, kas manā drēbju skapī! Kad esi tumšmate, tev piestāv viss, tu pati esi spilgta. Bet tagad – uzvelc pelēku kleitiņu un tajā pelēkumā arī pazūdi… Pat brilles brūni lāsumainā rāmītī uz deguna likās pilnīgs svešķermenis manā sejā. Bet tās visas, protams, ir atrisināmas lietas. Un pirmais, ar ko sāku, – briļļu ietvaru nomainīju pret melnu. Daudz sāpīgāk bija dzirdēt apkārtējo izteikumus par manu jauno izskatu. Piemēram, kad draudzene, katru reizi satiekoties, saka: «Tu tikai neapvainojies, bet ar tumšajiem matiem tu izskatījies jaunāka… Tumšie mati tev piestāvēja labāk…» Vēl trakāk, kad draudzenes dēls, tevi ieraugot, saka: «Tu agrāk no visām manas mammas draudzenēm biji visskaistākā, bet tagad… Nu krāso taču ar steigu tos matus atpakaļ! Kāpēc tev par tādu sirmmāmuļu jāiztaisās?» Uz ielas nāk pretim paziņa un tevi vispār neatpazīst… Pat mana mamma, kura savos astoņdesmit joprojām cītīgi krāso sarkanbrūnus matus, nekad nelaida garām izdevību pavaicāt: vai tu tiešām neko nedarīsi ar tiem saviem matiem? Nē, nedarīšu! Un tagad to zinu jau pavisam noteikti.
Bet ko tur slēpt – bija brīži, kad tiešām jutos tāda kā pazaudējusies. It kā būtu zaudējusi savu identitāti.
Nezināju, kā ar tiem sirmajiem matiem sadzīvot… Gribēju atpakaļ savus tumšos matus. Nevēlējos sevi redzēt spogulī. Vai arī skatījos un domāju – interesanti, cik veca no malas tagad izskatos? Bija pat reize, kad jau zvanīju frizierei un teicu, lai krāso atpakaļ manus vecos matus, un tas nekas, ka katru otro nedēļu tie atkal būs jākrāso. Bet tad pasēdēju un padomāju – nopietni?! Laikam tas bija brīdis, kad apjēdzu – ne jau matos ir tas sāls un ne jau matu krāsā laime. Nē, taču! Paskaties pasē un saproti – pat ja nokrāsosi matus, tev tāpat nekad vairs nebūs pat tie 46… Tu vienkārši kļūsti vecāka… Redzi savu ādu, savas grumbiņas, un nekādu ilūziju vairs nav. Tikai manā gadījumā šo izjūtu, ka sāku novecot, droši vien paspilgtināja vēl arī tas sirmums. Skatījos uz savām draudzenēm ar krāsotajiem matiem un domāju – neviena taču apzināti nevēlas izskatīties vecāka. Bet nevienai jau arī nav tik daudz sirmu matu kā man… Taču, kad ieraudzīju šo savu šaubu patieso iemeslu, viss nostājās savās vietās.
Drīzāk aicinājums rūpēties par sevi
Man šķiet, ka mēs vispār dzīvojam tādā jocīgā laikmetā, sludinot, piemēram, ka piecdesmit ir jaunie trīsdesmit. Bet vai tāpēc piecdesmit gadu vecumā ir jāslēpj savs īstais vecums, krāsojot matus? Un kas gan tāds ar mani varētu notikt, darot redzamākus savus gadus? Kad sāc šo visu pārdomāt, tu nomierinies. Un vairs nevienam netaisnojies par saviem sirmajiem matiem, teikdama – bet tas taču ir tik ērti, vairs nav jāuztraucas par ataugušām saknēm, nav jānervozē, vai laikus paspēšu aiziet pie friziera aizkrāsot ataugušo taku matos. Tagad es to patiesi izjūtu kā milzu atvieglojumu. Tāpat arī vairs nešaustu sevi, kolīdz kāds man pasaka: fui, tu tagad izskaties par desmit gadiem vecāka, krāso ar steigu matus atpakaļ!
Nē, tagad ir pavisam citādāk, un es pat īsti nezinu, kā šīs savas izjūtas aprakstīt… Iespējams, tieši sirmie mati, kurus pirms tam idealizēju, realitātē man ļāva piedzīvot to, kas neizbēgami notiek ar mums visām pēc piecdesmit, – mēs novecojam, par spīti tam, ka sirdī jūtamies jaunas un frišas.
Sirmie mati man drīzāk kļuva par tādu kā izaicinājumu sākt par sevi vairāk rūpēties.
Par ādu, par veselību, par to, kā izskatos. Jo sirmi mati nepieļauj nevīžību, tie labi izskatās tikai tad, ja ir labi kopti un ja ir labs griezums. Patiesībā es nekad agrāk ar tik lielu aizrautību nebiju meklējusi saviem matiem piemērotus kopšanas līdzekļus kā tagad, meklējot savu īsto zilo šampūnu un matu maskas. Agrāk likās – kas tad tur, izmazgā matus un ej, bet tagad biežāk ir vēlme tos ieveidot un arī pašai uzkrāsoties. Vispār – pucēties. Un par to es beidzamajā laikā esmu saņēmusi vislielākos komplimentus! Tagad satieku draudzeni, kuru sen nebiju redzējusi, un viņa saka: es domāju, ka tu pa šo laiku jau būsi kļuvusi pavisam sirma, bet tev tik smuki mati. Tu krāso? Nē, tikai mazgāju ar savu zilo šampūnu. Aizeju pie frizieres griezt matus, un viņa priecājas – nē, nu tik skaists tonis! Un es pēc tam gluži vai lidoju laimē. Skatos uz sevi spogulī un domāju par sevi tāpat kā agrāk: nu viens skaists cilvēks! Iespējams, tāpēc, ka vasara un āda mazliet iesauļota. Varbūt ziemā atkal sagribēsies to vēsi balto toni matos, bet melnus – vairs nekad!
