Rīga +9°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Uz Marikas galda ierāmēti stāv divi attēli: vienā redzams leopards, kas kādu laiku bija viņas spēka dzīvnieks, bet otrā – Marija Magdalēna, kura ar nardu eļļu slacīja Jēzus kājas, tāpēc viņu uzskata par parfimēru patronesi. Visvairāk Marikai patīk sniegt individuālas konsultācijas par smaržām, jo pēc tām cilvēks aizejot bagātinājies un jūtoties laimīgāks. Konsultācijās viņa izmanto dažādas metodes, un arī man lūdz izstāstīt, kādas smaržas man patīk – nevis nosaukt konkrētus smaržu nosaukumus, bet aromātus, kas patīk dabā, no vides, no bērnības. Marika arī aicina no pašas izveidotām intuīcijas kārtīm izvilkt kārti. Mana roka automātiski pastiepjas pret pačūliju – Latvijā tā neaug, bet pēc skata esot līdzīga piparmētrai.
Pati savus aromātus Marika visu laiku maina, nemitīgi atrod ko jaunu un atzīst, ka savu ideālo smaržu, droši vien, meklēs visu mūžu. «Tāpat kā Patrika Zīskinda romāna Parfīms varonis alka radīt ideālo mīlestības smaržu, arī man tas ir nebeidzams ceļš. Viens no mīļākajiem aromātiem, ko katru dienu gan nelietoju, ir Shiseido Feminite Bua pirmais variants no 70. vai 80.gadiem. To un daudzas citas retas smaržas var atrast internetā. Tajās ir kaut kas unikāls, varbūt vijolītes, varbūt sandals, varbūt tas ir īpašais savienojums, bet man šīs smaržas šķiet kaut kas ārpus laika. Taču smaržas lietoju visu laiku, man visu vajag izmēģināt – kā no rīta pieceļos, tā sēžu un smaržoju.»
Seko degunam
«Mana aizrautība ar smaržām sākās 2011.gadā. Līdz tam smaržojos, daudz par to nedomājot. Tolaik kaut ko meklēju internetā un uzdūros amerikāņu blogam Now Smell This – Tagad pasmaržo šo. Blogā bija publicēti saraksti ar parfimēriem un viņu darbiem. Sarakstā ieraudzīju Žanu Klodu Elenu – vienu no labākajiem deguniem pasaulē, kādreiz viņš bija Hermes štata parfimērs, un tolaik man ļoti patika Hermes, lai gan Rīgā tās nemaz īsti nevarēja dabūt. Sarakstā ieraudzīju, ka divas manas mīļākās smaržas no dažādiem zīmoliem radījis viens cilvēks: vienas bija Īva Senlorāna In love again, otras – Hermes Un Jardin sur le Nil. Nodomāju, ka varu sameklēt visas viņa smaržas, varbūt ir kaut kas vēl skaistāks par to, ko jau esmu atradusi. Un atradu arī! Tā sāku meklēt un pirkt paraudziņus, gāju pēc saraksta pa veikaliem un meklēju smaržas, ko viņš ir radījis. Regulāri lasīju jau minēto blogu un sapratu, ka ir cilvēki, kuri runā par smaržām, strīdas, bet mēs pat nezinām, ka kaut kas tāds eksistē. Mani tas ieinteresēja, uzzināju, ka internetā no smaržu maniakiem var nopirkt mazās smaržu pudelītes. Tā arī ir mana skola – neskaitāmas smaržu pudelītes, ko pirku, smaržoju, pētīju. Divus gadus visiem stāstīju par šo pasauli, ko esmu atklājusi, visiem radiem un draugiem dāvināju smaržas, līdz 2013.gadā pati sāku rakstīt blogu, kas saucas Seko degunam. Tad Dagnija Brūvere, kura organizēja sulu kūres, uzaicināja mani šo kūru dalībniekiem pastāstīt par to, ko daru. Tas man šķita tik dabiski, kāpēc ne? Uztaisīju prezentāciju, devu cilvēkiem smaržot savas mazās pudelītes. Sapratu, ka man ļoti patīk tas, ka varu uzreiz iedot pasmaržot to, par ko runāju, citādi stāstītais iekrīt kā melnajā caurumā. Ar prezentācijām arvien biežāk piedalījos dažādos pasākumos, piemēram, meiteņu ballītēs.
Nākamais posms bija, kad sāku braukt uz Itāliju, uz smaržu izstādēm. Itālijā divas reizes gadā notiek nišas jeb māksliniecisko smaržu brendu izstādes. Tās organizē vismaz desmit gadus, esmu bijusi laikam septiņas reizes. Lielisks pasākums, jo vienā dienā var izsmaržot ļoti daudz – tas liksies neticami, bet izstādē piedalās ap 200 zīmolu un katram ir savs stends ar daudzām smaržām. Un nekas, var izturēt! Pateicoties izstādēm, esmu ieguvusi labus kontaktus, iepazinusies ar daudziem smaržu maniakiem.
Smaržu pasauli esmu apguvusi un turpinu to darīt savas aizrautības, pat apsēstības dēļ.
No manas aizrautības tapusi arī grāmata bērniem ar manas meitas Lotes ilustrācijām Dzejnieks un smarža. Lai veicinātu bērnu izpratni, uz grāmatas vākiem jāatrod smaržīga zemenīte, jo tas, kā manā bērnībā skolā mācīja ķīmiju, acīmredzot bija tīšām, lai mēs mājās neuztaisītu spridzekli. Šobrīd redzu, ka ķīmija ir ļoti reāla, lai gan bērnībā domāju, ka tā ir kas abstrakts, kam nav sakara ar dzīvi. Esmu arī izdevusi grāmatiņu, kurā latviešu dzejnieki raksta par smaržām. Piemēram, Aleksandram Čakam bijis ārkārtīgi smalks deguns, viņam katrā dzejolī ir pieminētas smaržas, aromāti, smakas – visur viņš jūt, vai smaržo pēc vaska, vecām mēbelēm vai kāpostiem, viņam ir pat atejai veltīta poēma. Agrāk man nešķita, ka jūtu smaržas atšķirīgāk par citiem, bet tagad saprotu, ka visiem tas tomēr nav vienādi. Taču, jo vairāk smaržo un sajūti, jo vairāk pievērs uzmanību, jo vairāk veidojas asociācijas un izpratne. Arī garšas ar smaržām ir ļoti saistītas, piemēram, ēdu mārrutkus un saprotu, ka no tiem nāk tāds Serža Lutēna aromāts! Reiz man iedeva pagaršot bebra dziedzeru uzlējumu, un man bija sajūta, ka dzeru Tower smaržas, jo bebru izdalīto kastorīnu izmanto arī smaržās.»
Bērnība smaržo pēc benzīna
«Savulaik mana vecmāmiņa Vilma Rozenberga dzīvoja Saukā, bet vectēvs Rūdolfs Rozenbergs ir bēdīgi slavens ar to, ka viņu tūlīt pēc kara latviešu partizāni nošāva. Kad vācieši vāca armiju, vectēvs iebēga mežā, jo negribēja doties uz Vāciju. Mežā viņš pieslējās Rožkalna partizāniem, kurus vēlāk nosauca par sarkanajiem partizāniem, tāpēc viņš uzreiz skaitījās sarkanais, un viņu Saukā iecēla par kolhoza priekšsēdētāju. Šķiet, 1942.gadā nacionālie partizāni rīkoja atentātu pret vienu komunistu, ko par godu 18.novembrim gribēja nošaut, mans vectēvs pagadījās viņam priekšā un tā netīšām nošāva vectēvu. Padomju laikā viņš skaitījās varonis, vecmāmiņai pat ordeni piešķīra, bet nekādu privilēģiju nebija, un nekāda vieglā dzīve ar daudziem bērniem arī viņai nebija. Pēc tam ģimene pārcēlās dzīvot uz Saulkrastiem, kur piedzimu es.
Arī manam tēvam bija smalks deguns, viņš mēdza komentēt, kur kaut kas ož. Mammai uz galdiņa stāvēja Dzintara smaržas Solo, Zīlīte – tas ir smaržu stils, ko sāku novērtēt tikai tagad, bet tolaik mani tas neinteresēja.
Bērnībā man ļoti patika benzīna smarža: kā smaržoja garāžā, kā – vecais Zaporožecs ar dermatīna sēdekļiem, arī dīzeļdegviela.
Tēva māsas ģimene, pie kuras mēs vasarās dzīvojām, aizrāvās ar motocikliem, viņiem bija sarkanās javiņas, un es atskrūvēju bākas vāciņu un smaržoju. Nekāds dullums no tā gan neiestājās, taču tā smarža man ļoti patika.
Mācījos Juglā, Rīgas 39.vidusskolā. Nesen mani uzaicināja 11.klasei novadīt divas stundas ķīmijā par smaržām. Bija jauki atgriezties skolā, un arī tai bija savas – ēdnīcas trauku lupatu un hlora – smakas. Bet gaiteņus mums tīrīja ar vasku, apkopēja brauca ar lielo slotu un ierīvēja grīdu ar vasku – tā ir ļoti laba smarža. Pēc 9.klases es un vēl divas meitenes aizgājām uz Rīgas lietišķās mākslas vidusskolu. Neteiktu, ka tā bija mana vēlme, bet mamma ļoti gribēja, lai mācos mākslas skolā. Īpaši tam nepretojos, arī dotības man bija – zīmēju, gleznoju, un tā mēs visas trīs izturējām milzīgu konkursu. Četrus gadus braukāju no Juglas uz centru. Kad pabeidzu skolu, uzreiz sāku strādāt ēdināšanas kombinātā Vefietis par mākslinieci-noformētāju.»
Māksla ēdnīcā un sapnis par teātri
«Vefietis rūpējās par VEF darbinieku ēdināšanu, visā teritorijā bija daudzas ēdnīcas. Tagad vefam var iziet cauri, bet tolaik tas bija slēgtais rajons, kurā varēja ieiet tikai ar caurlaidi. Mans uzdevums, piemēram, bija uz katru jauno gadu noformēt milzīgās ēdināšanas zāles svētku stilā. Tagad brīnos, kā viena pati varēju visas zāles sapost! Līmēju no krāsainiem papīriem bumbas, krāsoju balonus – tas bija šausmīgi, mūsdienu tehnoloģiju nebija, visu darīju ar rokām. Plakātus rakstīju ar tušu. Ēdnīcās regulāri rīkoja nacionālo virtuvju dienas, tad nu rakstu: Laipni lūdzam nogaršot gruzīnu ēdienus! VEF kultūras pils kafejnīcā man regulāri deva izdrukātas cenu zīmītes, un es ar flomāsteru rakstīju: smalkmaizīte – 20 kap. Par to man iedeva kafiju un bulciņu par velti. Visšausmīgākais uzdevums bija virtuvēs regulāri apkrāsot lielos katlus ar sanitārām normām atbilstošiem uzrakstiem – uz tiem ar pulverizatoru krievu valodā man bija jāuzpūš: Sup, Sladkoe. Kad uzraksts nomazgājās, bet patiesībā tad, kad nāca pārbaude, man zvanīja, un es skrēju pa visām ēdnīcām un atjaunoju uzrakstus. Kad pie varas jau nāca Mihails Gorbačovs, VEF joprojām viss notika krieviski un visus arī latviešus, uzrunāja vārdā un tēva vārdā, bija blatu sistēma.
Paralēli darbam es nodarbojos ar teātri, jo mans sapnis kopš bērna kājas bija kļūt par aktrisi.
Nevienam to neteicu, bet saņēmos un iestājos Tautas kinoaktieru studijā. Tā bija brīnišķīga iespēja jauniešiem par baltu velti mācīties pie labiem pedagogiem – Ainas Matīsas, Arnolda Liniņa, Lidijas Stiebras. Dienā rakstīju cenu zīmes un appūtu katlus, bet vakaros devos uz nodarbībām, kur apguvu aktiermeistarību, skatuves runu, kustību, mūziku, deju. Sākās pārmaiņu laiks, apmācības mazliet nobruka, arī pati sapratu, ka visu, ko varēju, no nodarbībām esmu paņēmusi, ka šis posms man ir beidzies, jo aktrise nebūšu. Šādos tādos masu skatos piedalījos, zinu, ka filmā Sieviete ar meža kuili vienā vietā stāvu, bet to pamanu tikai es un tie, kam to pasaku. Pārsvarā piedalījos dažās jocīgās filmās, ko nekad pat neesmu redzējusi. Taču mani jau veda uz citu pusi – sāku vakarniekos studēt angļu valodu.»
Atmodas laiks
«Kursa biedrene sāka strādāt Tautas frontē par sekretāri, un bija vajadzīgi cilvēki, kuri prot svešvalodas. Atceros, cik sarežģīti bija tikt projām no Vefieša! Jau bija sākusies Atmoda, bet tur vēl komunistu midzenis. Kolēģe samācīja: tikai nesaki, kur tu ej! Sāku strādāt laikrakstā Atmoda par sekretāri, vēlāk Tautas frontē un Augstākās padomes Preses centrā, ko vadīja mana bijusī matemātikas skolotāja Alda Sprūža. Man vajadzēja tulkot preses relīzes un sūtīt tās pa faksu. Kad risinājās 4.maija notikumi, strādāju Preses centrā un visā biju iekšā – tas bija brīnišķīgs laiks. Paralēli latviešu Atmodai, kuras redaktore bija Elita Veidemane, reizi mēnesī iznāca arī izdevums angļu valodā Latvia’s Awakening kā apkopojums par galvenajām norisēm Latvijā caur Tautas frontes prizmu. Atbrauca jaunais redaktors Kārlis Freibergs, Vairas Vīķes-Freibergas dēls, un manas angļu valodas dēļ mūs salika strādāt kopā. Paralēli avīzei Preses centrā tulkojām informāciju ārzemju žurnālistiem. Barikāžu laikā tāpat kā deputāti gulējām uz matračiem uz grīdas, un to pat grūti iedomāties, ka dienas piecas pēc kārtas palikām telpās. Reizi dienā izgājām ārā paskatīties uz ugunskuriem un atkal atpakaļ. Bijām aizgājuši uz blakus māju, kur kādā dzīvoklī lielā katlā vārīja pupiņu zupu un visi, kas varēja, nāca to ēst. Ieslēdzām televizoru, kur saka, ka notiek uzbrukums iekšlietu ministrijai un tajā brīdī sākās šaušana. Sapratām, ka jāskrien atpakaļ uz Preses centru – skrienam pa Vecrīgas slideno bruģi un redzu, ka debesīs lido trasējošās lodes piu, piu, piu ar tādu šausmīgu skaņu. Bet bail par sevi nebija…
Vēlāk Latvia’s Awakening pārtapa par atsevišķu avīzi The Baltic Observer. Redakcijā bija fantastiska komanda, ideālistiski jaunieši no ārzemēm ar ļoti labu izglītību, kuri gatavoja Latvijas, faktiski Baltijas, ziņas angliski, ko drukāja un sūtīja uz ārzemēm. Kopā izdzīvojām cukura talonus un laiku, kad nekā nebija.
Kad beidzās avīzes politiskais posms, iepazinos ar savu nākamo vīru Uģi Vītiņu. Viņš bija saksofonists, spēlēja arī Dzeltenajos pastniekos, šobrīd darbojas ierakstu studijā. Pirmais bērns, meita Lote piedzima 1993.gadā, kad bija diezgan traka finanšu situācija. Laikam visi, kas tolaik audzināja bērnus, to labi atceras. Katru dienu bija jādomā, vai pirkt maizi vai vienu pamperu, lai bērnu var izvest ārā. Sapratu, ka jāmeklē darbs. Paziņa no fakultātes laikiem, kas bija pastrādājusi reklāmas aģentūrā, ieminējās, ka vajag tulku no angļu uz latviešu valodu. Sākumā reklāmas aģentūrā Age strādāju pusslodzi, vēlāk no tulka kļuvu par tekstu autori, redaktori, izdomāju reklāmu idejas. Pēc tam aģentūra kļuva par Saatchi& Saatchi sadarbības partneri, un es pēc gadiem kļuvu par radošo direktori. Viss laiks pagāja darbā, līdz piedzima Krišjānis – viņam šogad būs 21 gads, bet 2010. gadā piedzima Jānis Augusts – man visiem bērniem ir astoņu gadu starpība. Meita Lote Vilma ir māksliniece, viņa zīmē, ilustrē grāmatu vākus, raksta dzeju. Krišjānis šogad beigs Rozentāla mākslas skolu. Viņš ar vienu kāju ir mūzikā, spēlē pusaudžu grupā Nikotīņi. Jānis Augusts mācās 6.klasē, aizraujas ar grafiti. Viņš gan ir talantīgs visās jomās – viņš ir muzikāls, fantastiski dejo, arī māksla patīk.
Domāju, ka bērniem jāļauj izmēģināt dažādas lietas, un tad jau redzēs, kas aizraus vairāk.
Starp citu, mana vectēva Rūdolfa ģimene vairāk bija melnīgsnēji, un arī manā Lotē un Krišjānī ir tas gēns, bet mazais dēls vairāk iedzimis Vītiņos. Mana vecmāmiņa Marta Krumberga, ar ko pavadīju bērnību, jaunībā bija uzvārdā Tūlijs, un viņas dzimtas mājas Vecpiebalgā saucās Tūliji. Klīst leģenda, ka šis uzvārds varētu būt nācis no itāļu Tūlio – Napoleona armija gājusi cauri Latvijai, un, iespējams, kāds staļļa puisis Tūlio palicis Vecpiebalgā. Tagad gan māju sauc Tūļi – latviskošana ne vienmēr noved pie laba… Taču man ar Itāliju ir kaut kāda saikne – kad pirmo reizi nonācu Venēcijā, sajutos, ka esmu mājās.»
Ugunsgrēks
«Kad Krišjānis jau gāja skolā, kādu laiku dzīvojām Slokā, un man bija brīnišķīgs darbs Latvijas televīzijā – pēc pirmās sezonas pievienojos seriāla Ugunsgrēks komandai un rakstīju dialogus. Viņiem vajadzēja rakstītājus, un es piekritu pamēģināt. Neviens jau nezināja, ka man ir kinoaktieru studijas pieredze un reklāmisti katru dienu raksta simtiem scenāriju. Bet seriālu noslēpums ir tāds, ka vieni cilvēki raksta sižetu un epizožu plānus, teiksim: Dace atnāk pie Marikas, Dace ir dusmīga, ka Marika ir ko noklusējusi, bet Marika izliekas, ka nekas nav noticis. Par šiem trīs teikumiem citiem ir jāuzraksta Daces un Marikas saruna un tas, ko abas dara. Ja varones dzer kafiju vai ēd kūciņu, to uzrakstu es, nevis lielais scenārists. Ugunsgrēkā nostrādāju piecas sezonas, bijām divi vai trīs dialogu rakstītāji, jo viens to apjomu nevar paveikt. Taču visiem dialogu rakstītājiem jābūt uz viena viļņa, lai seriāla varoņi runātu apmēram vienā stilā. Mildiņas un Zentiņas valoda radās no manas mammas un vecmāmiņas izteicieniem – viņu folklora tur daudz ir ierakstīta.»
Arī ar smaržām var gleznot
«Mana dzīve bijusi ļoti raiba. Man ir Svariem raksturīgais, ka es kādu lietu daru ilgi un pamatīgi, piemēram, kad mācījos Kinoaktieru studijā, izlasīju visu Staņislavski, bet kad to pabeidzu, eju tālāk pa citu ceļu – mani sāk interesēt, kas cits. Man piemīt prasmju kopums, kas dzīvē lieti noderējis – gan aktiermeistarība, gan angļu valodas zināšanas, gan prasme zīmēt un rakstīt. Arī tagad izdevniecībā Aminori esmu cilvēks, kas rada idejas, vizualizē, tekstualizē, strādā ar mākslinieku, maketētāju, dizaineru. Aminori ir ne tikai izdevniecība, bet arī telpa, kur iegādāties grāmatas un apskatīt izstādes. Pirmā grāmata, ko izdevām, bija sarunas ar mākslinieku Juri Jurjānu, un tagad jau ir izdota vesela kaudze ar grāmatām. Arī mana aizrautība ar smaržām ir materializējusies – nesen iznāca Lielā smaržu grāmata, kurā ir viss, kas cilvēkus par šo jomu interesē. Pirms desmit gadiem neviens īsti nesaprata, par ko es runāju, bet tagad Latvijā smaržu piedāvājums pieaudzis tik ļoti, ka cilvēks smaržu veikalā reizēm apjūk un piekūst. Un tad ir labi, ja ir pavadonis vai konsultants, kas palīdz orientēties. Veikalos ir daudz zinošu pārdevēju, tomēr viņu uzdevums ir pārdot to, kas ir plauktos. Savukārt es stāstu visu, ko zinu, man nav pienākuma kādu reklamēt, es nerādu smaržas, kas man nepatīk, bet gan tādas, kas patīk, un tā ir izlase no visa, kas pieejams. Tomēr tās ir nišas smaržas – tās tiek izgatavotas no kvalitatīviem aromātiem ierobežotā daudzumā. Smaržas, tāpat kā mode, ir kultūras sastāvdaļa.
Parfimērija savā ziņā ir arī māksla.
Tāpat, kā var gleznot ar krāsām, var gleznot ar smaržām – radīt ainavu, noskaņu. Esmu arī pamanījusi, ka tie, kas interesējas par smaržām, bieži ir no mūziķu vides – laikam tas viss pārklājas, un mēs spējam runāt vienā, smaržu mīlētāju valodā.»
