Krūts rekonstrukcija nozīmēja atgriešanos dzīvē

Mantojumā – vēzis

«Kad mamma vēl bija dzīva, mēs devāmies uz Pārmantotā vēža institūtu Stradiņos. Lai gan analīzes to neapstiprināja, bija skaidrs, ka vēzis tiek mantots no paaudzes paaudzē. Mammai bija tikai 45, kad tika atklāts krūts vēzis, un 60 gados viņa nomira… Man vēzis par sevi lika manīt vēl ātrāk, un ārsts teica, ka ar katru nākamo paaudzi sievietes saslimst arvien agrāk. Arī meitai ir augsts risks pārmantot vēzi, tāpēc regulāri jāpārbaudās. Dakteris pat ieteica dzemdēt bērnus un pēc tam profilaktiski izņemt olnīcas.

Institūtā man rekomendēja regulāri veikt krūšu pārbaudes, un es to arī darīju. Sākumā aizdomīgu veidojumu ieraudzīja ultrasonogrāfijā, bet onkologs Liepājā uzskatīja, ka, viņaprāt, man vienkārši ir vēža paranoja. Taču reiz labajā krūtī sataustīju mazu bumbulīti. Tas sāka sāpēt. Sāpju intensitāte pieauga, auga arī bumbulis. Dakteris uzskatīja, ka pie sāpēm vainojama mugura, un aizsūtīja mani mājās…

Pēc gada bija skaidrs, ka tas ir vēzis. Tad ārsts šķirstīja medicīnas kartīti un saprata, ka ir pamatīgi kļūdījies.»

«Kā var tā ielaist?!»

«Man ļoti paveicās, ka ultrasonogrāfijas ārste Nataļja Daškina no Liepājas aizsūtīja mani uz Rīgu pie krūts ķirurga Andreja Srebnija – tā es nokļuvu laba speciālista rokās. Ārsts, palpējot krūtis, uzreiz saprata, ka tas ir vēzis. Raizējās, ka ir jau trešā stadija, un daktere Ilze Eņģele, veicot izmeklējumus, konstatēja, ka tiešām notiek onkoloģisks process. Visi šausminājās, kā var tā ielaist, bet, par laimi, izrādījās, ka vēzim ir tikai pirmā stadija.

Dienā, kad man bija nozīmēta operācija, dakteris Srebnijs sasauca ārstu konsīliju – viņš vēlējās atlikt operāciju, jo bija aizdomas, ka vēzis jau skāris ādu. Ja grieztu uzreiz, pastāvētu iespēja, ka ļaundabīgās šūnas izsētos un veidotos metastāzes. Operāciju atlika, un vispirms man 6–7 mēnešus bija jālieto hormonterapija, lai samazinātu audzēja apjomu. Audzējs patiešām saruka, bet drošības dēļ tik un tā veica mastektomiju – noņēma krūti – un izgrieza arī paduses limfmezglus.

Man paveicās, ka vēzis reaģēja uz hormonu terapiju un pēc operācijas nevajadzēja ne ķīmijterapiju, ne starošanu. Joprojām dzeru zāles – tās man ne pārāk patīk, jo rodas liekais svars, lai gan ēdienreižu biežums un porciju izmērs nav mainījies. Bet ar to var sadzīvot – paldies Dievam, esmu dzīva un nav metastāžu. Tomēr pārdzīvojumi bija lieli – gan diagnoze, gan krūts amputācija, jo man nebija līdzekļu, lai to rekonstruētu.»

Lieliska dāvana

«Divarpus gadu krūšturī liku protēzi, un sajūta nebija patīkama. Hormonu zāles izraisīja karstuma viļņus, ārā vēl karsta vasara, nemitīgi svīdu, un āda zem protēzes iekaisa, tāpēc mājās protēzi neizmantoju. Arī psiholoģiski nejutos ērti – uztraucos, ka protēze var izbīdīties no vietas un kļūt redzama. Šķita, ka tā ir pamanāma apkārtējiem. Fakts, ka man nav krūts, bija nepatīkams jau pats par sevi. Izturēt palīdzēja mīlestība pret meitu Loti Annu un viņas atbalsts. Garšu dzīvei, prieku par to, ka esmu dzīva, deva arī kultūras pasākumu apmeklējumi, fotografēšana, zīmēšana un gleznošana grafikas tehnikās un pastaigas gar jūru.

Reiz kāda radiniece feisbukā bija izlasījusi, ka Latvijas Mikroķirurģijas centrs piecām pacientēm, kas pārslimojušas vēzi, piedāvā veikt bezmaksas krūts rekonstrukciju. Pieteicos, un, pašai par pārsteigumu, starp daudzajām sievietēm izvēlējās mani. Krūts rekonstrukcija bija lielisks dāvinājums – pašai vēl ilgi būtu jākrāj nauda, lai atļautos operāciju. (Kopš šā gada krūts rekonstrukcija apmaksāta par valsts līdzekļiem lielākajās valsts slimnīcās, taču notiek sarunas par iespēju šo operāciju ar valsts piešķirtu finansējumu veikt arī Latvijas Mikroķirurģijas centrā – red.)

Plastikas ķirurģe Anda Gaile jauno krūti izveidoja no maniem pašas audiem – implanti nav ievietoti, viss ir dabīgs. Lai iegūtu apjomu un simetriju, abas krūtis piepildīja ar taukaudiem no vēdera. Nākamais solis būtu krūtsgala izveidošana un bedrītes aizpildīšana ar taukaudiem vietā, kur man tika izņemti paduses limfmezgli, bet citādi gandrīz nekas vairs neliek manīt, ka man ir bijis vēzis. Krūts ir atjaunota, priecājos, ka tagad vasarā varu staigāt kleitās, nebaidoties, ka izslīdēs protēze. Esmu atgriezusies dzīvē!»