• Šobrīd

    weather img

    Rīga -5°C Mākoņains, DA vējš, 3.09 m/s

    Darbalaiks beidzies. Netraucējiet!

    Reklāmraksts
    28. septembris
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Darbdiena beigusies, bet darba e-pasti un īsziņas turpina pienākt līdz pusnaktij, kolēģi zvana vakaros un brīvdienās, lai apspriestu, viņuprāt, neatliekamus ar darbu saistītus jautājumus. Daudzās profesijās šāda situācija mūsdienās jau kļuvusi teju par normu, tāpēc Eiropas Parlaments prasa izstrādāt tiesību aktu, kas darbiniekiem dotu tiesības brīvajā laikā atslēgties no darba lietām un vienkārši nebūt sasniedzamiem.

    Viedoklis

    Nebūs tik vienkārši

    INESE VAIDERE, Eiropas Parlamenta deputāte (Jaunā vienotība / Eiropas Tautas partijas grupa), ekonomikas doktore, Latvijas Universitātes profesore:

    «Pēdējie divi gadi pandēmijas apstākļos daudziem ir bijuši ļoti smagi. Daļai cilvēku robeža starp darbu un dzīvi ārpus tā bijusi grūti novelkama, tāpēc ir darba ņēmēji, kuriem šis ir aktuāls jautājums. Eiropas Parlaments meklē risinājumus, un arī mēs atbalstām šos centienus. Nav tā, ka tā būtu pilnīgi visu nodarbināto problēma, tāpēc izstrādāt šādu visiem vienotu dokumentu būs visai izaicinošs uzdevums, jo nozares, darbi un apstākļi ir ļoti dažādi. Es skatos uz šo situāciju no divām pusēm – gan kā darba devēja, gan kā darba ņēmēja. Man apkārt lielākoties ir tādi cilvēki, kas ļoti iesaistās savā darbā, un šādā situācijā būtu grūti, ja būtu tāds ļoti stingrs regulējums, ka, lūk, pēc darba laika beigām es atslēdzos un mani vairs nedrīkst traucēt. Tāda situācija ir grūti iedomājama. Mana personīgā pieredze – vienīgie, kas mani traucē ārpus darba laika, ir žurnālisti, bet tāds ir viņu darbs, un es to ļoti labi saprotu. Viņiem vajag informāciju, manu viedokli – tad es atbildu gan vakaros, gan brīvdienās.

    Nedomāju, ka pandēmijā pilnīgi visiem ļoti pieauga darba apjoms, izņemot izglītības darbiniekus un mediķus. Kā ir ar pārējiem – tas ir diskutējams jautājums. Aptaujas rāda, ka darbinieki attālināti strādā vairāk stundu, bet, kā ir realitātē, tas arī vēl būtu jāpēta, jo varbūt cilvēku pašu darba organizācija mājās nav vairs tik perfekta, tāpēc pašam liekas, ka strādāts vairāk. Eiropas Parlamentā es sastopos arī ar pavisam citu problēmu – nereti ierēdņi pat darba laikā ir ļoti grūti sasniedzami. Tur ir visādas atrunas – vizītes pie ārstiem, bērnu jautājumu risināšana utt. Tāpēc kopumā domāju tā – ja cilvēks, lai kādā darbā viņš būtu, savu darba laiku izmanto lietderīgi, tad ārpus darba laika pārāk daudz nevajadzētu strādāt. Izņēmums ir nodarbošanās, kad vienkārši ir nepieciešams sasniegt cilvēku arī ārpus darba laika.

    No otras puses, neapšaubāmi pastāv arī uzņēmumi ar sliktu darba organizāciju, arī darba devēji ļaunprāši, kas vēlas izmantot situāciju, – tā tas bijis visos laikos. Fakts ir arī tas, ka visās nozarēs tiešām trūkst kvalificētu darbinieku. Ja cilvēks ir saistījies ar tādu darba devēju, kas izmanto situāciju ļaunprātīgi, nemitīgi traucē viņu ārpus darba laika, tad vienmēr ir iespēja mainīt darbu.

    Kopumā es domāju, ka šo situāciju varētu labi risināt, ieviešot dažādas izmaiņas darba koplīgumos un darba līgumos. Tā kā darbi un situācijas ir ļoti dažādi, ir grūti iedomāties, kā to varētu piemērot dzīvē visām profesijām un darbiem vienādi. Jo ir arī pretējs process – ja man darbinieks pasaka, ka viņam darba laika ietvaros jādodas, piemēram, pie zobārsta, es taču tāpēc neatlaidīšu viņu no darba? Visu ir iespējams sarunāt, bet, ja spēkā ir stingrs regulējums, tad būtībā man būtu jāsaka: nē, pie zobārsta tikai pēc darba laika beigām. Tā tas nevar darboties. Turpmāk par šo jautājumu vēl būs nepieciešamas padziļinātas diskusijas, pamatoti pētījumi, sarunas ar dažādiem speciālistiem. Kopumā uz šo likumprojektu jāskatās kā uz aicinājumu – lūdzu, respektējiet cilvēka tiesības atpūsties!»

    Vai darbiniekam būtu savā brīvajā laikā jāatbild uz šiem zvaniem un pieprasījumiem? Kas notiks, ja viņš to nedarīs, kā tāda rīcība ietekmēs viņa situāciju uzņēmumā un darba kolektīvā? Šie jautājumi īpaši aktuāli kļuvuši pandēmijas apstākļos, kad būtiski pieaudzis attālinātā darba apjoms. Ne visi cilvēki spēj novilkt un arī noturēt skaidru robežlīniju starp darbalaiku un dzīvi ārpus tā, kā rezultātā cieš viņu veselība. Šo tendenci nemitīgi risināt ar darbu saistītas lietas, ignorējot to, ka pastāv darbalaika rāmis, apzīmē ar terminu pastāvīgās pieejamības kultūra, un jau novērots, ka tā darbiniekos vairo depresijas, trauksmes un izdegšanas risku. Tāpēc Eiropas Parlaments rosina jaunas darba ņēmēju pamattiesības – tiesības nebūt sasniedzamam ārpus darbalaika.

    Vismaz minimālās prasības

    Tā kā darba pienākumus cilvēki aizvien biežāk pilda digitālajā vidē, pastāvīgās pieejamības kultūrai veidojas arvien auglīgāka augsne. Tāpēc ES tiesību aktos nākotnē būtu jāietver attālinātā darba minimālās prasības, lai darbinieki, kuri pēc darbalaika beigām digitāli atslēdzas no darba lietām, nepiedzīvotu negatīvas sekas. Šo likumdošanas iniciatīvu Eiropas Parlaments pieņēma, 472 deputātiem balsojot par, 126 pret un 83 deputātiem atturoties. Un tas nozīmē, ka ir pamats prasīt ierosināt tiesību aktu, kas digitālajā vidē strādājošajiem dotu tiesības atslēgties no darba lietām ārpus darbalaika. Tajā būtu jānosaka ne vien attālinātā darba minimālās prasības, bet arī jāprecizē darba nosacījumi, darbalaiks un pārtraukumi. Vairāk skaidrības un konkrētības – mazāk pārpratumu.

    «Mēs nedrīkstam ignorēt faktu, ka miljoniem Eiropas darba ņēmēju ir pārguruši no spiediena būt vienmēr pieejamiem un no pārlieku garajām darba stundām. Ir pienācis laiks nostāties viņu pusē un dot viņiem to, ko viņi ir pelnījuši, – tiesības atslēgties. Tas ir vitāli svarīgi cilvēku garīgajai un fiziskajai veselībai. Ir īstais brīdis atjaunināt darba ņēmēju tiesības, lai tās atbilstu digitālā laikmeta jaunajai realitātei,» pēc EP balsojuma uzsvēra ziņotājs Alekss Adžuss Saliba (Malta).

    Mainās vide un paradumi

    Eiropas Savienības darba un sociālo tiesību komisārs Nikolā Šmits uzsvēris – kaut arī attālinātais darbs pandēmijā daudziem bija iespēja nepazaudēt darbu, saglabāt darbavietas un turpināt strādāt, veids, kādā mēs tagad strādājam, transformējas un piedzīvo pārvērtības. Pašlaik saistībā ar attālināto darbu aktuāls kļuvis jautājums, vai esošie tiesiskie regulējumi ir piemēroti digitālajam laikmetam, tāpēc nepieciešamas izmaiņas likumdošanā gan valstu, gan Eiropas līmenī. Tiesības nebūt sasniedzamam ir pamattiesības – tā uzskata EP deputāti. Saskaņā ar tām darbinieki ārpus darbalaika drīkst nepildīt darba pienākumus, proti, viņiem nav jāatbild uz zvaniem, e-pastiem un jāreaģē uz jebkādu citu digitālu saziņu. Šīs pamattiesības attiecas arī uz brīvdienām un citu veidu prombūtni. Dalībvalstis, tostarp arī Latvija, ir mudinātas veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai darbinieki varētu īstenot šīs tiesības. Turklāt dalībvalstīm jānodrošina, ka darba devēji nediskriminēs, nekritizēs, neatlaidīs vai kā citādi nevērsīsies pret darbiniekiem, kuri izmanto tiesības atslēgties no darba lietām, kad viņu darbdiena ir noslēgusies. Kad tieši šāds regulējums varētu stāties spēkā, pagaidām nav zināms.

    Ko rāda pētījumi?

    Eurofound pētījums liecina – cilvēki, kas strādā no mājām, divreiz biežāk pārsniedz maksimālo nedēļas darba stundu skaitu (48 darba stundas), salīdzinot ar darbiniekiem, kuri strādā darba devēja telpās. Gandrīz 30 procenti no mājām strādājošo eiropiešu apgalvo, ka viņi vairākas reizes nedēļā vai pat ik dienas strādā arī brīvajā laikā.

    Speciālista komentārs

    Nav robežu – seko izdegšana

    SANTA PURVIŅA, RSU profesore, psihiatre, sadarbojas ar P.Stradiņa KUS Aroda un radiācijas medicīnas centru:

    «Viss ir atkarīgs no cilvēka iekšējā stāvokļa attiecībā pret savu darbu un to mikroklimatu, kas valda darbā un kolektīvā. Te ir divi scenāriji.

    1. Ja mikroklimats darba vidē ir labs un darbinieks jūtas komfortabli, viņu var traucēt ārpus darba laika, ja noticis, kas neparedzēts un negaidīts. Sevišķi, ja, šis darbinieks, piemēram, ir paraksta tiesīgs vai viņam ir zīmogs, kas steidzami vajadzīgs, vai ir kādā citā veidā svarīgs ārkārtas situācijas atrisināšanai. Bet tam nekādā gadījumā nevajadzētu kļūt par normu.

    2. Darba ņēmējs tiek izmantots nemitīgi, necienot ne viņa darba, ne ārpusdarba laiku. Tad šādas nepārtrauktās pieejamības pieprasīšana rada lielas problēmas. Savā praksē, palīdzot cilvēkiem, redzu negatīvās sekas, ko radījis šis robežu zudums starp darba un privāto dzīvi. Ideja par darbinieku pastāvīgo pieejamību diemžēl pamazām veidojas kā normas situācija, un tam ir tendence tikai pieaugt – cilvēki tiek raustīti pēc darba laika, brīvdienās, arī atvaļinājuma un pat slimības lapas laikā. Viņi tiek aicināti ārpus darbalaika paveikt dažādus uzdevumus un risināt situācijas. Kā norma tiek pieņemts, ka var sasniegt darbinieku pa jebkādiem kanāliem – zvanīt, rakstīt e-pasta vēstules, sūtīt ziņas dažādos mesindžeros. Ir uzņēmumi, kuros, jau pieņemot darbā, tiek pieprasīts, lai cilvēks būtu pieejams 24/7, kaut darba līgumā tāda punkta nav, – tas ir nerakstīts likums. Tā cilvēkos tiek iedzīta vainas apziņa. Cilvēks jūtas vainīgs jebkurā gadījumā – gan tad, ja viņš atsakās veikt šo papildu darbu, gan tad, ja dara. Kaut gan ir pilnīgi skaidrs, ka viņam brīvdienā tas nebūtu jādara. Diemžēl šī kultūra tikai iet dziļumā, jo ir darba devēji, kas šādi gūst peļņu, ietaupa, nepieņemot darbā vajadzīgo darbinieku skaitu un būtībā izmanto savus darbiniekus. Ir vesela rinda profesiju, kur tas izpaužas īpaši spoži, piemēram, grāmatveži, skolotāji, mediķi, loģistikas nozares darbinieki u. c. Redzu, ka daļa cilvēku ir iebiedēti, izsūkti, padarīti atkarīgi. Šiem darbiniekiem ir dažādas bailes, izteikts upura un vainas sindroms. Tas ļoti raksturo izdegšanas sindromu, jo daudzi šābrīža ekonomiskajos apstākļos nevar aiziet no darba, kurā kaut kas neapmierina, un darba devēji to izmanto. Vēl ir tāda tendence, ka cilvēki, pieraduši pie šo robežu trūkuma, tālāk to īsteno dzīvē citās jomās, piemēram, uzskata par normu zvanīt ārstiem pulksten desmitos vakarā. Manuprāt, apsveicama ir doma, ka Eiropas Parlamenta līmenī sākušies mēģinājumi šos jautājumus sakārtot. Ja šādas darbinieku tiesības būs nostiprinātas likumā, tas viņiem dos iespēju sūdzēties Valsts darba inspekcijā.

    Ir valstis, no kurām varam mācīties. Piemēram, Norvēģijā brīdī, kad medmāsas aiziet atvaļinājumā, viņas vispār tiek atslēgtas no darbavietas informatīvās sistēmas, viņām nevar nosūtīt e-pastu, no darba nav iespējams piezvanīt. Vienīgais nosacījums darba līgumā ir – ja notiek kāda force majeure situācija, kāda liela nelaime, tad ir jāatgriežas darbā, un tas ir saprotami. Es ceru, ka arī mūsu valdība pievērsīsies šo jautājumu risināšanai. Kaut kam ir jāmainās, citādi mēs ejam uz bezdibeni, paši sevi iznīcinām. Robežām starp darba un privāto dzīvi ir jāatgriežas.»

    Materiāls tapis sadarbībā ar

     

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+