Rīga +9°C 
Pāris dienās Vija viesnīcas istabiņā radījusi savu templi – ziedi, krāsaini lakati, fotogrāfiju un piemiņas lietu kaudzītes un mandala no ceriņziediem, ar kuriem viņa sagaidīta lidostā. No kartona izgrieztas pēdas, uz kurām sarakstīti telefona numuri, – tā ir viņas pašdarinātā telefonu grāmatiņa. Vijai kaklā liels dzintars, bet garie mati mirdz melni kā indietei. «Vakar tikai nopervēju! Ņujorkā es pie frizieriem negāju, un man bija pilnīgi balta galva kā ziedošai ābelei. Bet tāda taču es nevarēju dejot indiešu dejas!» Vija izsaucas. Viņu var uzskatīt par ekscentrisku, bet Vija staro pārliecībā par to, ko dara. Divi pandēmijas gadi dejotājai bija pelēki – bez tuviem cilvēkiem, bez iespējas uzstāties un ikgadējiem Latvijas braucieniem dejotāja vientulīgi skuma savā Ņujorkas istabā. Taču tagad acis mirdz, graciozās rokas lido pa gaisu kā putni, un savus stāstus viņa brīžiem izspēlē ar visu ķermeni un sejas mīmiku.
«Aktieris Ēvalds Valters nodzīvoja līdz simtam, es esmu izdomājusi, ka man viņš jāpārspēj vismaz par vienu gadu! Ja var, tad vairāk, un tā arī būs, varbūt pat vairāk nodzīvošu. Vai es tad vēl dejošu, nezinu gan. Tagad man ir 99 ar pusi, un tas pusgads ir svarīgs, pusgadā var ļoti daudz kas notikt!» pārliecināta viena no pasaules neparastākajām latvietēm.
Es ticu liktenim, bet mana atbildība ir aktīva pretestība tumšajam spēkam.
Piemēram – tagad Ukrainā notiek karš, tas ir šausmīgi! Bet tā nav mana vaina un nav ukraiņu vaina. Tā ir tā likteņa daļa, kas nāk mums pretī no ārpuses, un par to es neesmu atbildīga. Atbildīga esmu par to, ko es daru tam pretī un ko daru, lai no tā izvairītos. Vai esmu darītāja, nevis pasīva cietēja. Tas, kā mūsu liktenis tālāk veidojas, atkarīgs no mūsu aktīvās pretestības tumšajam spēkam, kas pienāk klāt un grib mūs aprīt. Un ukraiņi tagad cīnās.
Es esmu izdzīvojusi Otro pasaules karu kā bēgle. Krievu zaldāti nāca iekšā Vīnē, mēs jau dzirdējām, kā viņi šauj Vīnes mežos. Es muku, un man palaimējās, ka tiku ar pēdējo vilcienu ārā no Vīnes. Citādi mani arī būtu izvarojuši, kā tas gadījās manai labākajai draudzenei. Viņa vēl bija jaunava!
Elpa ir dzīvība. Jo dziļāk elpo, jo labāk jūties.
Tajā – iepriekšējā karā – redzēju ļoti pasīvus cilvēkus, kas padevās, neko nedarīja un ar to arī aizgāja. Jā, viņi visu bija zaudējuši – kā tagad ukraiņi. Bet man arī bija tikai mazs bundulītis, ar ko es bēgu prom no krievu zaldātiem. Es jau biju radoša māksliniece, studēju deju un dejoju Vīnes teātros, un es šim karam izgāju cauri ar gaišām domām. Un izdzīvoju līdz simtam.
Radošums, kustības, pieticīgs ēdiens un vidusmērs it visā
Kāpēc esmu varējusi tik ilgi nodzīvot? Liela nozīme ir radošumam – jo es esmu horeogrāfe, neesmu tikai dejotāja jeb rīks horeogrāfa rokās. Ja tu esi radošs, tu piedalies darbā ar visu dvēseli un saņem pretī skatītāju atdevi.
Es arī uzmanu, ko ēdu, esmu veģetāriete, sarkano gaļu neēdu jau ļoti daudzus gadus, ļoti reti cāli vai tītaru, bet galvenokārt saknes, augļus un jogurtu. Un nepārēdos. Jāēd, kā to dara franči, – mazām porcijām! Zināms, restorānā es apēdu, ko dod, jābūt arī elastīgam.
Un kustības! Man ir operētas abas gūžas un viens celis, tāpēc visu darīt es vairs nevaru, nevaru veikt jogas vingrojumus uz grīdas. Taču pēc visām operācijām tāpat esmu dejojusi jau gadiem ilgi. Pārējo piemēroju savai varēšanai. Veicu tos jogas vingrojumus, ko varu izdarīt stāvot. Un uzreiz pēc pamošanās, vēl gultā, izvingrinu augšējo ķermeņa daļu un kājas, lai varētu piecelties.
Taču galvenais ir pareizā dziļā elpošana – prānājāma! Elpa ir dzīvība. Jo dziļāk elpo, jo labāk jūties. Mēs varam iztikt ilgāku laiku bez ēšanas, mazāk ilgu laiku bez dzeršanas, bet pavisam maz – bez gaisa.
Tas viss jādara regulāri, citādi nav jēgas! Bet – neko nepārspīlējot. Man ļoti patīk grieķu valoda, tā ir mana astotā valoda, un grieķiem ir tāds izteiciens: vislabākais ir vidusmērs!
Reizēm iedomājos, kā būtu bijis, ja es nebūtu visu dzīvi un sevi tik nopietni veltījusi dejas mākslai.
Es esmu garīga būtne, un ķermenis ir mans templis.
Man ļoti svarīgs vēl viens teiciens, ko es jums tulkošu no sanskrita: «Tat tvam asi!» Tas tu esi. Ir jāapzinās, ka tu neesi tikai fiziska būtne! Tu esi garīga būtne, kas nekad nebeidzas un nenomirst, lai arī tavs ķermenis tiek sadedzināts kā, piemēram, Indijā. Cilvēks lielākoties neapzinās, kas viņš ir, – viņam gribas ēst, gribas gulēt, bet par dvēseli viņš negādā. Kamēr dvēsele ir šajā ķermenī, tā ir dvēseles māja vai templis. Man ķermenis vienmēr bijis mans templis. Tomēr ķermenis var būt arī cietums mūsu dvēselei, ja ar to rīkojas tā, lai tas sabrūk, – lieto narkotikas, smēķē, dara pāri.
Lai neiegrimtu bezdarbībā un vientulībā, jācenšas darboties
Viss pandēmijas laiks un beidzamie gadi, kopš es 2019. gadā no Latvijas aizbraucu atpakaļ uz Ņujorku, man bija bēdīgi un vientuļi. Nevarēju neko darīt savā profesionālajā jomā, izrādes nenotika. Tās dejotājas, kam mājās ir dators, sevi strīmēja. Man datora nav! Un no tās, kā es saku, strīmēšanas tagad arī sācies tāds diletantisms, jo katrs, kuram ir tā mašīna, savu dejošanu var parādīt visai pasaulei!
Amerikā par kovidu sāka runāt tikai 2020. gada martā, taču domāju, ka to izslimoju jau februārī. Janvāra beigās saslimu ar plaušu karsoni, un visu februāri gulēju gultā slima. Viena pati! Pazīmes bija tādas pašas kā kovidam, un elpot bija grūti. Tas arī atņēma spēkus. Man vispār ir hroniska plaušu vaina un grūti elpot arī ar masku – tāpēc lielākoties dzīvoju mājās un nekur tālu negāju. Pa to vidu vēl divas reizes kritu no krēsla tieši uz galvas. Tā lieta bija diezgan depresīva. Biju ieslīgusi tādā bezdarbības posmā, kas ir ļoti grūti, sevišķi dejotājam, kas ieradis fiziski strādāt. Iegrimu diezgan dziļi – gulēt vien gribējās. Deja jau nav tikai tā fiziskā izteiksme, deja grib dalīties. Man ļoti trūka publikas!
Lai neiegrimtu tā, ka netieku vairs ārā, nodarbojos ar mākslu, gleznoju, veidoju kolāžas. Redziet, esmu radījusi sev ģimenīti! (Vija rāda uz viesnīcas klubkrēslā saliktu rindu ar tēliem, kas uzzīmēti uz izlietotu kartona iepakojumu otras puses – aut.) Jo man jau savas ģimenes nav. Redziet, katram citāds ģīmītis, katram savs raksturs. Un tie ir radīti no ārā sviežamiem materiāliem!
Pagātnē neko nenožēloju, bet reizēm pafantazēju par paralēlo dzīvi
Reizēm iedomājos, kā būtu bijis, ja es nebūtu visu dzīvi un sevi tik nopietni veltījusi dejas mākslai. Iedomājos tādu paralēlu dzīvi – varbūt es būtu apprecējusies, piedzimtu bērni. Būtu interesanti vērot, cik viņos ticis no manis! Varbūt nebūtu nekā vai – tieši otrādi – viņi būtu pret to, ka es esmu tāda, kāda esmu? Jo es jau nemainītos.
Tā es fantazēju. Bet bērni ir atbildība. Apbrīnoju savu māti, viņa bija kā saulīte un atdeva savu dzīvi mums abām ar māsiņu. Mana māsa kļuva par dziedātāju! Māte uzaudzināja arī savu jaunāko māsiņu, manu mīļāko tanti. Mēs, divas paaudzes, kopā izgājām cauri karam, vairākus gadus nodzīvojām bēgļu nometnēs un pēc tam kā bēgļi nonācām Austrālijā.
Savā dzīvē neko nenožēloju. Tā ir gājusi tieši tā, kā es gribu. Ir muļķīgi vispār kaut ko nožēlot, tam nav nekādas jēgas – vai nu tu dari to, ko gribi, vai ne! Esmu veidojusi dzīvi ar to, ka veltīju sevi mākslai, un pati esmu atbildīga par to, kāda man tā veidojās.
Mana dzīve bijusi pilna ar brīnumainiem apļiem.
Man laimējies satikt ļoti daudzus labus cilvēkus, kas gatavi palīdzēt. Šiem cilvēkiem imponēja tas, ka es pilnīgi atdevos mākslai. Un mana dzīve pilna ar apļiem, kas kādā brīdī noslēdzas. Izstāstīšu vienu piemēru no laika, kad braucu turnejā pa Ameriku un Kanādu. Es dejoju 38 vietās, katra izrāde divas stundas, un pēc tam viena pati ar visiem kostīmiem braucu uz nākamā koncerta vietu. Dažas reizes latvieši mani aizveda, ja nebija pārāk tālu, piemēram, no Sanfrancisko uz Losandželosu.
Biju ieslīgusi tādā bezdarbības posmā, kas ir ļoti grūti, sevišķi dejotājam, kas ieradis fiziski strādāt.
Bija tāda reize, kad viena braucu ar autobusu cauri Jūtas štatam, apkārt gandrīz tuksnesis. Visu nakti nebiju gulējusi, jo man blakus bija apsēdies psihologa Junga dēls un mēs visu nakti norunājām par psiholoģiju, bija tik interesanti. Iebraucām mazā miestiņā Ogdenā, es izkāpu un vairs nezināju, kā lai paspēj uz nākamā koncerta vietu. Atrodu ceļojumu biroju un visu izstāstu – esmu dejotāja, nezinu, vai tikšu uz koncertu, ko lai dara! Sākam runāt, un, vai Dieviņ, tā aģentūras sieviete arī studējusi pie manas skolotājas Vīnē! Viņa man visu nokārtoja, starplaikā mani, svešu cilvēku, aizveda uz savu māju, ļāva ieiet vannā un paēdināja, un vēl ar savu mašīnu aizveda uz lidostu. Tādas brīnumainas lietas man ir notikušas – kaut kur tuksnesī satikt sievieti, kas dejojusi pie manas skolotājas! Tā man bijis daudzkārt. Es pat gribēju rakstīt grāmatu: Un apļi noslēdzas. Mans dzīves aplis arī noslēdzas ar to, ka es tomēr tiku atpakaļ uz savu dzimteni.
Vīriešus vienus nevar atstāt, viņi neiztur
Nekad neesmu bijusi precējusies, un savā dzīvē atceros vienu nopietnāku mīlestību. Tas bija latviešu mākslinieks Austrālijā, gleznotājs Alnis Ansons. Viņš bija rada dievturiem Brastiņiem – es gandrīz ieprecējos Brastiņos!
Mums bija kopīga studija, es mācīju deju, viņš glezniecību un zīmēšanu. Vienu no viņa gleznām, kurai es pozēju, nopirka mākslas muzejs Melburnā, un tur tagad karājas mans portrets! Alnis bija ļoti jauks vīrietis, bet es aizbraucu uz Indiju un atstāju viņu pārāk ilgi. Tāpēc viņš apprecējās ar kādu austrālieti. Tā ir, vīrieši ir švakais dzimums, viņi ir atkarīgi no sievietēm. Un latviešu sievietes ir sevišķi stipras.
Varbūt Alnis man arī nebija piemērots! Viņš bija drusciņ jaunāks par mani, bet es vīrietī meklēju arī tēvu, jo man tā trūka. Mans tēvs bija jauks, bet viņš iekrita alkoholismā, un tas bija traģiski, mana māte ļoti cieta. Alnītis bija jaunāks par mani, un man likās vairāk kā brālis.
Manas jaunības jaukākie gadi pagāja kara laikā, kad nebija, ko ēst, katru dienu kauca sirēnas, un mēs baidījāmies no bumbām. Labi, ka paliku dzīva! Taču tādu romantisku attiecību tad nevarēja būt, jo jaunie vīrieši bija aizgājuši uz fronti.
Savā dzīvē neko nenožēloju. Tā ir gājusi tieši tā, kā es gribu.
Gribu uzrakstīt grāmatu par bērnību, kamēr vēl visu atceros. Man ir tāda atmiņa, ka atceros pat to, kā manā bērnībā laukos sauca zirgus un govis! Atmiņu nekā speciāli nevingrinu, tikai lasu un rakstu. Vienu grāmatu es par savu dzīvi jau esmu sarakstījusi kopīgi ar Noru Ikstenu, tikai visi domā, ka to sarakstījusi Nora viena pati.
Man bija brīnišķīga pieredze būt vasarā laukos! Katru brīvlaiku braucām uz laukiem, kur es varēju satikt suņus, govis, zirgus. Tur strādāju visus laukus darbus – nevarēju taču ierādīt, ka es kā rīdziniece neko nezinu par laukiem! Sēju rudzu kūļus, sadurstot rokas asiņainas, grābu sienu, kamēr rokas tulznās, pastaliņās gāju ganos. Laukos bija viens zirgs, Oskars, kuram bija humora izjūta. Man bija pieci gadi, kad iedeva pavadu un lika aizvest zirgu uz ganībām. Bet es taču negribēju vest pie pavadas, es gribēju mugurā! Biju mazs ķipars, bet atradu, kur pakāpties, pievedu zirgu un kāpu. Kā lieku kāju – tā viņš pakāpjas sānis un es zemē! Un pats skatās ar pieliektām ausīm. Kāpju atkal – viņš pakāpjas sānis! Trešoreiz lēcu tik ātri, ka biju mugurā! Klapēju to garo zirga kaklu – nu, Oskariņ, tagad uz ganībām!
Man ļoti patika zirgi! Es kā bērns pati sevi kādreiz iedomājos kā zirgu. Kad man iedeva naudiņu skolas autobusam, par to nopirku saldumus un skrēju blakus autobusam – kurš būs pirmais? Flamenko dejā ir tā zirga sajūta un pakavu klaudzoņa.
Man gribētos vēl satikt tuvu cilvēku!
Man patīk ļauties, lai dzīvē kaut kas negaidīts notiek – es to saucu par windfall, kad vējš kaut ko atnes. Tas ir ļoti interesants jēdziens – kaut kas, ko tu negaidi, liels pārsteigums, bet patīkams. Kā Ņujorkā, kad manā studijā uz palodzes vējš atnesa sēkliņas, tās izdīga un izauga, un atvērās zilas ziedu actiņas!
Cilvēks lielākoties neapzinās, kas viņš ir, – viņam gribas ēst, gribas gulēt, bet par dvēseli viņš negādā. Es vēl uz dzīves beigām gribētu satikt savu īsti tuvu cilvēku. Draugu. Ne jau mīļāko! Ar mīlestībām vienmēr ir vilšanās. Bet tādu īstu, dziļu draudzību, tuvu cilvēku, ar kuru varētu kopīgi pavadīt dienas. Dzīve ir pilna ar noslēpumiem un pārsteigumiem, un tu nekad neesi sagatavots tam, ko dzīve tev dod. Varbūt kaut kur pasaulē tāds pats vientuļš cilvēks kā es iedomājas to pašu? Manā dzīvē apļi noslēdzas, un varbūt tāds aplis var noslēgties ar pilnīgi nezināmu cilvēku? Par to es priecātos.
