Rīga +8°C 
Viņam patika pazust…
«Viņam patika noslēpties un pazust. Bieži nereaģēja ne uz telefona zvaniem, ne īsziņām. Regulāri viņš visur tika meklēts un aicināts, bet visi arī zināja, ka Mihails vienkārši mēdz neatbildēt. Kad un kāpēc viņš aizgāja no dzīves, neviens īsti neuzzinās… Zināms, ka pēdējā komunikācija viņam bijusi ar aktieru senioru atbalsta fondu Rampa. Ir tikai skaidrs, ka viņš miris vientulībā, un neviens par to kādu laiku nav zinājis…» Privātajai Dzīvei pirms septiņiem gadiem teica robrīd Latvijas Nacionālā teātra sabiedrisko attiecību vadītāja Līga Rimšēviča.
Ziņa par Kublinska aiziešanu izskanēja publiski, taču precīzs viņa nāves datums nebija zināms. Jau ilgāku laiku nevienam ar viņu neizdevās sazināties. Mihails vadījis savrupu dzīvi. Zināms, ka viņa tuvākais radinieks bija komponists Aleksandrs Kublinskis, kurš devās aizsaulē divus gadus pirms Mihaila. Brāļu attiecības gan nav bijušas īpaši tuvas. Meža kapos brāļi apglabāti katrs savā vietā – Aleksandrs mākslinieku kalniņā, bet Mihails iepretim aktieru kalniņam, netālu no viņa kolēģiem Veltas Līnes un Gunāra Cilinska.
Zinātāji stāstīja – aizdomas par to, ka režisors ir miris, esot radušās viņa kaimiņiem. Par viņa nāves datumu uzskatāms 2020. gada 28. marts, rakstīts virtuālajā enciklopēdijā Wikipedia.
«Sāpīgi par viņu pašlaik runāt,» īsi pēc sēru vēsts atzina Evija Krūze – viena no iemīļotākajām Kublinska aktrisēm. «Ir sāpīgi apzināties, ka cilvēkam, kurš vienmēr ir bijis dzīves mutulī, bija jāšķiras no dzīves dziļā vientulībā. Lai Mikam gaišs ceļš uz nezināmo pasauli!»
Viņš pats būtu gribējis tikt pavadīts mūžībā bez lielas uzmanības, taču Kubliska bērēs ieradās vai viss Nacionālā teātra kolektīvs. Pūtēju orķestris izpildīja nevis sērīgus bēru meldiņus, bet gan jestrus džeza gabalus, piemēram, Luisa Armstronga dziesma Hello Dolly, un to pavadībā Kublinska kolēģi un tuvinieki devās uz kapsētu. Urnu ar režisora pīšļiem bija uzticēts nest aktierim Aināram Ančevskim.
Uzticīgs vienam teātrim
Režisora laikabiedrs aktieris Uldis Dumpis toreiz Privātajai Dzīvei pauda – viņiem ar Mihailu bijušas labas aktiera un režisora attiecības. «Piekrītu aktrises Lolitas Caukas teiktajam Latvijas Radio – viņš vienmēr ir bijis lepns un prasīgs pret sevi un citiem,» teica Dumpis.
Mihaila Kublinska ienākšana teātrī bija pakāpeniska. Pēc vidusskolas viņš piepelnījās teātrī kā mēbeļnieks rekvizitors. Vēlāk sāka piedalīties masu skatos kā aktieris, un 1960. gadā režisors Kārlis Pamše viņam piešķīra Klaida lomu izrādē Amerikāņu traģēdija. Paralēli darbam teātrī Kublinskis sāka studēt režiju toreizējās Latvijas Valsts konservatorijas Režijas nodaļā. Viņa diplomu parakstīja teātra leģenda Eduards Smiļģis, kurš jau studiju laikā Kublinski uzskatīja par jauno ģēniju.
Mihails uz visu mūžu bija uzticīgs tikai vienam – Latvijas Nacionālajam – teātrim. Tur Kublinskis savulaik bija arī mākslinieciskais vadītājs un galvenais režisors. Pie viņa nozīmīgākajām iestudētajām izrādēm pieder traģēdijas un drāmas – Šekspīra Romeo un Džuljeta, Ibsena Heda Gablere, Jaunsudrabiņa Aija, Pāvila Rozīša Ceplis un daudzas citas.
Režisors un viņa princese
Par aktrisi Lāsmu Kugrēnu teātrī saka – viņa bijusi režisora princese un lielākoties arī atveidojusi galvenās sieviešu lomas viņa iestudējumos. Viņa atzīst – jūtas pateicīga Mihailam Kublinskim, kurš ieraudzījis viņā arī gara spēku un atvēzienu daudz sarežģītākām emocijām. Par to viņa bieži runājusi arī savās intervijās. Tagad aktrisei par Mihailu pagātnes formā runāt ir ļoti smagi, jo kopā pavadīti četrdesmit radoši gadi. Un tajos bijis daudz vārdos nepasakāmā.
«Viņš nevienu cilvēku nelaida savā privātajā telpā. Lai arī cik es viņam nebūtu mīļa aktrise un viņš man teātrī – tēvs, brālis, vīrs, mīļākais un bērns, par viņa dzīvi neko nezināju,» par talantīgo teātra vientuļnieku teica Kugrēna.
Arī citi viņa aktieri – Māra Zemdega, Lolita Cauka, Mārcis Maņjakovs – neko nezināja par Mihaila Kublinska dzīvi ārpus teātra sienām. «Strādājot viņš man bija ļoti tuvs. Visas lomas es izmēģināju ar viņu, un viņš – ar mani. Mihails uz manis spēlēja kā uz klavieru taustiņiem. Es viņam ārkārtīgi uzticējos, mūs vienoja kaut kāda iekšēja enerģētiska saite. Viņš uzticējās arī man. Domāju, ka tie ir reti laimes gadījumi, kad ir tāda pārpasaulīga vienam otra jušana. Bet tikai darbā,» teica aktrise.
«Mēģinājumos viņš atļāvās parādīt savu trauslumu, savu vājumu, savu atvērtību, bet tajā pašā laikā – arī ārkārtīgu spēku. To viņš iedeva arī man, un tas man arī dzīvē ļāva justies citādāk. Jā, dzīvē Miks nebija tik atvērts, bet man viņš bija īsts gara radinieks. Viņš nekad nebija uz mani pacēlis balsi. Bet, ja viņš kaut vienu teikumu man pateica monotonā, neieinteresētā balsī, es jau sabruku lupatu lēveros. Visi mani sensori bija vērsti uz viņu. Caur viņu es ticēju sev, un viņš manī radīja attiecībā uz lomām šo milzīgo jūtu amplitūdu – arī melnuma, aizvainojuma izjūtas. Viņš mani uzklausīja un atļāva izvēlēties, kā es spēlēšu savu lomu. Īpaši pēdējās viņa izrādēs Spoki un Pulkstenis ar dzeguzi,» atceras Kugrēna.
«Bieži mēģinājumos gājām cauri ellei, bet viss bija virzienā uz zvaigznēm. Pat ja izrāde bija sadzīviska, viņš ar savu redzējumu tai piešķīra globālu, smeldzošu slāni. Sajūta bija kā Ziedoņa dzejā… gribas baltu gulbju…"
