Rīga -2°C 
Pārdzīvojusi aptuveni 100 ķīmijas
Silvija Skulme bija Eiropas junioru čempione basketbolā, septiņu FIBA Eiropas kausu ieguvēja, seškārtēja PSRS čempione Rīgas TTT sastāvā, bijusī TTT dāmu kluba prezidente, zinātņu doktore. Viņa varēja sasniegt vēl daudzas virsotnes, jo allaž bijusi aktīva, uzņēmīga un entuziasma pilna izmēģināt kaut ko jaunu, ja ne slimība. «Mamma 15 gadus slimoja ar vēzi. Tas bija smags laiks, bet viņa cīnījās līdz pēdējam. Vairākas reizes jau likās, ka ir švaki un nekas vairs nav līdzams, bet tad atkal situācija uzlabojās. Tāpēc viss bija tā ļoti viļņveidīgi,» Privātajai Dzīvei stāsta izcilās basketbolistes dēls Rīgas domes deputāts Rūdolfs Brēmanis.
Silvija nekad nav slēpusi savu diagnozi un atklāti dalījusies ar savu pieredzi gan sociālajos tīklos, gan medijos. «Mammai bija aptuveni 100 ķīmijterapijas. Šajā laikā viņa iepazinās ar ļoti daudziem onkoloģijas pacientiem. Facebook veidoja grupas un čatus, sarakstījās ar viņiem, dalījās ar savu pieredzi, padomiem. Lielāko daļu no saviem sarunbiedriem mamma pārdzīvoja, tāpēc viņai bija sajūta, ka visu dara pareizi,» atminas Rūdolfs. «Bez tradicionālajām medicīnas metodēm viņa arī ļoti daudz vingroja, izmēģināja arī dažādas netradicionālas lietas, ko bija kaut kur izlasījusi vai padzirdējusi.
Mamma nemitīgi kaut ko testēja un mēģināja. Teica – mēģināts nav zaudēts. Tas viņai palīdzēja arī tīri psiholoģiski,» tā Brēmanis.
«Uz ķīmijām Onkoloģijas centrā mammu lielākoties vedu es. Tur pacientiem nereti jāsēž garās rindās, un mamma bija pamanījusi, ka ļoti daudzi vēža slimnieki jūtas depresīvi un ar smagu nolemtības apziņu, negrib pat cīnīties. Arī man mammas diagnoze bija milzīgs trieciens. Kad to uzzināju, šķiet, raudāju vairāk nekā tagad, kad mammas vairs nav. Jo arī man likās, ka tas ir kaut kas nepārvarams. Taču mamma nolēma cīnīties. Mans tēvs Edgars Brēmanis bija ārsts, un viņam dakteri pateica, ka mammai atlicis labākajā gadījumā gads. Mammai gan toreiz viņš to nepateica. Atklāja šo sarunu vien tad, kad bija pagājuši jau gadi četri. Tas mammai deva tādu papildu stimulu, ka viņa tomēr ir spējusi uzvarēt,» stāsta Rūdolfs.
Pašai savs uzticības tālrunis
«Mamma ļoti gribēja uzmundrināt pārējos, nepagurdama pārliecināja, ka nekādā gadījumā nedrīkst padoties, ka dzīvessparam jābūt vienmēr. Galu galā, ja toreiz, kad viņa uzzināja par vēzi krūtī, uzreiz būtu padevusies, viņa nenodzīvotu tik ilgus gadus,» ir pārliecināts bijušais diplomāts.
«Mammai ļoti bieži zvanīja vēža slimnieki. Viņa varēja stundām runāt pa telefonu un konsultēt. Mēs jau smējāmies, ka viņa bija atklājusi pati savu uzticības tālruni. Taču cilvēki mammai patiešām uzticējās. Un arī viņai, par slimību runājot, kļuva vieglāk,» teic Brēmanis. Silvija pirms vairākiem gadiem žurnālam IEVAS Veselība teica: «Galvenais – sevi neatdot vēzim. Būt fiziski aktīvai, psiholoģiski sevi turēt tonusā un uz dzīvi paraudzīties ar humoru. Sevī jūtu veselīgu spītu dzīvot.» Spītējot grūtībām, viņa sauca – vienmēr jātur asti gaisā!
«Slimošanas laikā mammai izveidojās arī vairākas ciešas draudzības. Ilgus gadus esmu asinsdonors, un mamma man parasti norādīja, kurām no viņas draudzenēm ir asins vēzis, tāpēc asins nodošanā vienmēr teicu – tās lai iet tai vai citai kundzītei. Agrāk tā varēja, bet tagad jānorāda tikai iestāde. Tad es vienmēr anketā rakstu Onkoloģijas centru. Nereti pēc kāda laika mamma piezvanīja un teica, ka asinis vairs nevajag, draudzene nomirusi…»
Ar nāvi Silvija gan bija iemācījusies sadzīvot, tāpēc skumjās ziņas uztvēra mierīgi. Rūdolfs saka: «Vēža pacienti vienmēr rēķinās ar nāvi, tāpēc mamma nekrita bezcerībā. Viņa uzskatīja, ka jāpriecājas par katru dienu, kas dota, kur nu vēl gadu, ja izdodas. Mammai vēzi atklāja vidēji vēlā stadijā – audzējs krūtī bija jau olas izmērā, metastāzes iemetās ribās, bet ar operācijām un ķīmiju viņai izdevās paildzināt savu dzīvi visai ievērojami.»
Aizved pie Finka kapa
Nenokārt degunu palīdzējis arī sportistes gars. Silvija bija pārliecināta, ka regulāras kustības ir galvenais ilgas dzīves priekšnoteikums. Tieši vingrošana viņai ļāva atgūt spēkus pēc krūts operācijas. Ar savu uzņēmību viņa pārsteidza un pat izbiedēja slimnīcas personālu. Vēlāk Silvija kādu laiku pat vadīja vingrošanas nodarbības krūts vēža pacientu atbalsta biedrībā Vita. «Mamma slimības gados regulāri nodeva analīzes. Un bija brīži, kad tās tik ļoti pasliktinājās, ka arī viņa pati jau sāka no mums visiem atvadīties. Viņa bija tālredzīga un Raiņa kapos bija sev un manam tētim jau laikus noorganizējusi atdusas vietu. Kādudien viņa izteica vēlmi aizbraukt uz kapiem parādīt man to vietiņu. Viena mana draudzene, kas ļoti aizrāvusies ar ezoteriku, bija stāstījusi par Finka kapu Rīgā Pokrova kapos. Viņa ticēja, ka Finks rada brīnumus. Pa ceļam uz Raiņa kapiem aizvedu mammu pie Finka, kur viņa, nostājusies pie kapa, teica: «Nu, Finkiņ, palīdzi!» Tas bija 2018. gads. Ticiet vai ne, viņas veselības stāvoklis pēkšņi uzlabojās,» atminas Brēmanis.
Apglabāja vīru
Silvijas stiprais plecs visu mūžu bija viņas vīrs Edgars Brēmanis, kuru viņa mīļi dēvēja par Brēmanīti. «Viņiem bija 15 gadu vecuma starpība, mamma bija jaunāka. Taču, kad viņai sākās ķīmijterapijas, kaut kādā mērā vecums viņu starpā izlīdzinājās. Vismaz man bija tāda sajūta. Taču viņi visu mūžu ļoti draudzīgi dzīvoja un uz dzīves likstām centās skatīties ar humoru,» teic Rūdolfs. Pati Silvija par vīru teikusi tā: «Kādreiz solījos, ka rūpēšos par Brēmani, kad viņš būs vecs, bet tagad viņš gādā par mani, ir iemācījies gatavot ēdienu. Ja es būtu viena ar šo sāpi, mani neatbalstītu vīrs, bērni, komandas meitenes, ar kurām esam kā viena ģimene un cita citu pavelkam uz zoba, būtu ļoti grūti. Arī mēs ar Brēmanīti šito izdzīvojam ar humoru.»
Pirms pāris gadiem Edgars nomira… Uz citiem medību laukiem devās arī Silvijas mīlulis čivavas sunītis Dabītis, kurš viņai bija līdzās kopš paša slimības sākuma.
Kad kaites dēļ viņai bija jāpamet TTT kluba prezidentes amats, Silvija tuviniekiem paziņoja, ka ļoti vēlas sunīti. «Brēmanis sākumā nepiekrita, teica, ka suns laukā būs jāved viņam. Piekāpās tikai ar noteikumu, ka izvēlēšos tādu sunīti, ko var ielikt kabatā. Saņēmusi piekrišanu, palaidu ziņu internetā, ka man vajadzīgs dzīvnieks. Atsaucās mana bijusī komandas biedrene Ingrīda Latimira, kura zināja, ka Sarmītei un Rihardam Pīkiem ir čivavas kucēni,» stāstīja Silvija.
Atkal kopā ar savu Brēmanīti un Dabīti
«Līdzīgi kā tētim, arī mammai ar veselību ļoti strauji kļuva sliktāk. Pāris nedēļas mamma no gultas pati vairs nevarēja piecelties. Pavisam slikti bija pēdējās divas dienas. Mamma vēl dikti gribēja olimpiādi skatīties, jo viņai sportā interesēja viss pēc kārtas. Viņa pat naktīs cēlās, lai skatītos Porziņģa spēles Amerikā. Taču piektdienas vakarā, kad bija atklāšana un es viņai aizsūtīju linku, kur tiešraidē to var skatīties, mammai jau bija pavisam švaki, viņu tas vairs neinteresēja. Brīvdienās ar māsu vēl bijām pie viņas aizbraukuši. Arī svētdien pēc pusnakts iebraucu viņu apraudzīt. Mamma jau gulēja un saldi krāca. No rīta, kad atbrauca māsa, mamma jau bija mirusi. Mierina doma, ka tas notika mājās un miegā. Debesu izlasē nu ir par vienu zvaigzni vairāk,» tā Rūdolfs. «Mamma bija kļuvusi par iedvesmas avotu onkoloģijas pacientiem visā Latvijā, jo ne brīdi nepadevās un, kā pati teica, «tā vienkārši ir kārtējā treniņnometne». Un viņa patiešām izcīnīja ļoti ilgu neizšķirtu, pārdzīvojot par dažiem gadiem gan savu mīļo vīru, gan savu sargsunīti Dabīti. Nu viņi visi atkal ir kopā debesīs.»
