Rīga +10°C 
«Ir pagājuši pieci gadi. Pieci gadi…Divi no tiem — ar nemitīgām asarām. Ne katru dienu, bet jā — tas salauza manu sirdi. Es dusmojos uz Dievu, ticību un likteni,» sociālajā tīklā Facebook atklāj aktrise, TV raidījumu vadītāja, humoriste un fotogrāfe Dagmāra Legante-Celmiņa. Aprīļa sākumā apritēja viņas vecākā brāļa Mārtiņa piektā nāves gadadiena.
Dagmāras brālis mūžībā devās 46 gadu vecumā un tas salauza arī Dagmāras un Mārtiņa vecāku sirdis. «Mani vecāki? Es ticu – viņi sastinga sāpēs. Manas mātes sirds toreiz tika izcirsta akmenī. Ar aukstumu, kas plūda cauri katram sāpošajam kaulam. Sirds sarāvās tik maza — kā adatas gals. Bet ne asaras, viņa nekad neraudāja. Viņa joprojām nespēj paraudāt, pat ja mēģinātu. Mans tēvs…
Mēs dzērām mana brāļa mīļāko viskiju un runājām… Par dusmām, domām un sajūtām, par sāpēm un iekšējā spēka meklējumiem,
iekšējo mieru un kaut ko, kam ticēt… Ticību, ka kādu dienu mēs atkal satiksimies,» ar gaismas staru skumju pilnajās atmiņās dalās Legante-Celmiņa.
«Ir pagājuši pieci gadi. Manas asaras plūst lēnāk… vienkārši tāpēc… Tāpēc, ka es ticu — mēs esam dvēseles un mēs atkal satiksimies…
Sajutīsim viens otru un atkal apskausimies, mēs atkal skaļi jokosim un dejosim. Būsim kopā mūžībā, dalīsimies mīlestībā un mūžībā,» vēsta Dagmāra, kas sociālajā tīklā Facebook dalījusies ar pēdējo kopbildi ar trīs gadus vecāko brāli. Pirms diviem mēnešiem Mārtiņš būtu svinējis 51. jubileju.
«Lūdzu, mīliet un novērtējiet viens otru, pirms tas kļūst tikai par atmiņu mirkļiem…,»
mīļo cilvēku klātbūtni aicina novērtēt Legante-Celmiņa.
Pirms septiņiem gadiem žurnālā IEVAS STĀSTI Dagmāra dalījās aizkustinošās bērnības atmiņās par savu brāli. «Manas saknes ir Rīgā, esmu Pārdaugavas meitene. Izaugu Imantā, privātmājā ar lielu dārzu, vistām un suņiem. Drusku bija sajūta kā laukos. Bērnībā vienmēr bija jāravē un jāvāc raža. Dārzā auga kāļi, burkāni, bietes, pupas un mums ar brāli tas viss uz pusēm bija jāravē. Pati to neatceros, bet man stāstīja, ka es esot ar brāli sarunājusi, ka viņš ravē, bet es tikmēr dziedu vai stāstu pasakas un stāstus. Brālim patika mani stāsti, un mēs solidarizējāmies. Omītei gan tas nepatika, tāpēc beigās jau vajadzēja vien ravēt.
Ar brāli mums bija ļoti labas attiecības.
Es viņam, protams, kritu uz nerviem, jo biju jaunākā māsa un visur gribēju iet līdzi. Paaugāmies, un, lai arī viņš daudz dzīvoja pa ārzemēm, mēs vienmēr varējām ļoti labi parunāties. Nu tā, no sirds, bez nosodījuma un par svarīgām lietām,» atminas Dagmāra.
