Rīga +9°C 
Imanta Ziedoņa muzeja vadītāja Elizabete Pavlovska-Lūre ir skolotāja, un iepriekš septiņus gadus viņa vadīja izglītības iniciatīvu Ziedoņa klase un rosījās fondā Viegli, tāpēc viņas nonākšana jaunajā amatā nav pārsteigums citiem, taču viņai pašai gan.
«Ja kāds pirms desmit gadiem būtu teicis, ka kļūšu par muzeja vadītāju, neticētu. Laikam šādas apstākļu sakritības notiek, ja strādā pēc labākās sirdsapziņas,» saka Elizabete. Jaunzeme-Grende un Upmanis-Holšteins savu enerģiju tagad velta Vilhelma Purvīša muzejam Vecjaužos, un ir atbrīvojusies vakance. Elizabete tagad jūtas laimīga, jo pati ir liela Ziedoņa daiļrades piekritēja.
«Jaunais darbs nozīmē arī attīstību man kā personībai. Pētīt un citiem skaidrot tādu dižgaru kā Imants Ziedonis ir liels gods un milzīga atbildība. Esmu strādājusi ar tūkstošiem skolēnu un skolotāju visā Latvijā, veidojusi projektus, kuros literatūra atdzīvojas, nevis satur formālas zināšanas. Vēlos muzeju veidot kā vietu, kur cilvēks ne tikai uzzina par Ziedoni, bet sastop sevi viņa domās. Iet vertikāli dziļumā,» saka Elizabete. Viņai svarīgi, lai muzeja mājvietā Murjāņos satiekas dažādas paaudzes un kopīgi lasa.
Laimējies sastapt Ziedoņa tuvākos
Kad vēl tikai tapa projekts Ziedoņa klase, Elizabetei paveicās iepazīties ar dzejnieka sievu aktrisi Ausmu Kantāni un viņa diviem bērniem – Rimantu Ziedoni un Baibu Ziedoni-Jansoni. «Mēs regulāri tikāmies. Ausma apciemoja Murjāņus, jo muzejs tomēr ierīkots viņas vasaras mājā. Ausma bija tiešām spēcīga personība. Vienmēr no viņas uzzināju kādu jaunu stāstu par Imantu. Pašu Ziedoni diemžēl dzīvē nesastapu,» teic Pavlovska-Lūre.
Kantāne teju visa mūža garumā kolekcionēja lācīšus, un viņa Elizabetei pastāstīja, ar ko tas viss sācies. Pirmais lācis bijis Imanta dāvināts.
«Tas noticis pirms sešdesmit gadiem. Ziedonis kādā komandējumā veikala skatlogā ieraudzīja liela izmēra lāci un nolēma to uzdāvināt Ausmai. Lācis lidmašīnā bija jāatgādā uz Latviju, un Imants rotaļlietai nopircis mazgadīgā pasažiera biļeti, pats nosēdies blakus. Apkārtējie skatījušies šķību aci, bet Imants biļeti pielicis pie lāča krūtīm – arī viņš ir pasažieris.» Lācis pēcāk ticis pie vārda Andrejs Upīts. Kantānes kolekcija izauga līdz pat 140 lācēniem, un katram piešķirts kādas Latvijā slavenas personības vārds – Māris Čaklais, Ojārs Vācietis…» Ziedoņa muzejā ir aplūkojama lāču istaba.
Ēzelītis, kam garšoja dāmu zeķbikses
Elizabete sarunā ar Privāto Dzīvi atklāj noslēpumu, kāpēc pāra vasaras mājas vārds ir Dzirnakmeņi. «Ziedonis vairākārt teicis tādu frāzi: «Ja dāviniet, tad tikai kaut ko lielu.» Un cilvēki patiešām sāka viņam dāvināt dzirnakmeņus, kurus atveda ar traktoriem.»
Reiz kāds dzejnieka talanta cienītājs Dubultu sanatorijā sarūpējis viņam ļoti neparastu dāvanu – uzdāvināja ēzeli. «Prom no sanatorijas to vajadzēja vest ar taksometru. Kaut kādā veidā Imants pamanījās viņu iedabūt nelielajā auto un nogādāt Murjāņos,» atklāj Elizabete. Vasarnīcā ēzelītis juties labi, taču zvēriņam piemitis nelāgs niķis. «Viņam ļoti garšoja sieviešu zeķbikses. Tāpēc dāmas uzreiz tika brīdinātas, ka viņš var nākt virsū,» stāsta muzeja vadītāja.
«Murjāņos ēzelis nenodzīvoja ilgi, drīz tika pārvests uz Ziedoņa tēva mājām. Imants un Ausma gada lielāko daļu pavadīja Rīgas centrā un Murjāņos uzturējās tikai vasarās,» saka Elizabete, kura apņēmusies Ziedoņa garu ar lielu rūpību te uzturēt dzīvu arī turpmāk.
