Rīga +11°C 
«Man bija kāda paziņa, ar kuru kopā gājām uz Krievu drāmas teātra izrādēm. Starpbrīdī viņa man prasa: «Žeņa, par ko tu vispār savā mūžā vēlies strādāt?» Atbildēju, ka sapņoju pastrādāt par aktieri, bet man nav speciālas izglītības, gribu, bet tas ir nereāli,» intervijā žurnālam IEVA atklāja aktieris Jevgēnijs Isajevs. «Nezināju, ka viņa ir saistīta ar aktieriem, māksliniekiem. Vienā dienā paziņa zvana un saka, ka JRT ir piedāvājums strādāt «blakus skatuvei».
Vai es gribot? Lai skrienu, kamēr kāds cits nepaņem to vietu.
Un lai nekādā gadījumā uzreiz nesakot, ka vispār gribu kļūt par aktieri. Tā mani pieņēma par skatuves strādnieku – vajadzēja mainīt fonus, kaut ko pacelt, nolaist, likt sienas, durvis, mēbeles konkrētai izrādei,» atminas viņš.
«Sāku skatīties visas izrādes, lasīju žurnālos, kā populāri aktieri kļuvuši par aktieriem.
Biju safilmējis skolā šo to, kā es spēlēju teātri, un iedevu Alvim (JRT galvenais režisors Alvis Hermanis), lai paskatās. Man kaut kur bija sajūta, ka viņš mani paņems,» atzīstas Jevgēnijs.
Tolaik viņš vēl dzīvojis kopmītnēs un spēlējis teātri skolas pulciņā. Žeņam pārsvarā devuši komiskas lomas, un tās viņam arī labi padevušās. Kad Žeņa spēlēja, nekad nebija pustukša zāle. Visi saskrējuši skatīties un lielījuši puisi – viņam esot talants! Tas Isajevam piešķīra drosmi rīkoties.
«Uzaicināju Alvi uz skolas izrādi. Viņš atnāca.
Un pēkšņi viņš man piedāvā: «Tā, Žeņa, tev vajag atrast kādu pozitīvu cilvēku, atdarināt viņa kustības, runu, izprasīt, ar ko nodarbojas!» Tolaik teātrī tapa Latviešu stāsti. Es tādu cilvēku atradu, iemācījos viņu atdarināt, un pēkšņi Alvis saka: «Gatava izrāde!» Bet pag… Vēl pirms tam man jau bija iedota maza lomiņa izrādē Tālāk, tā ka kādu brīdi gan biju skatuvnieks, gan arī kaut ko jau darīju izrādē. Nu, man tas vispār bija liels, liels pārsteigums! Un tad nāca Latviešu stāsti un viss cits,» savu ceļu uz sapni atceras aktieris.
