Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +2°C 
Traki talantīgs un traki jūtīgs
«Ēriks man bija pirmais rokenrola skolotājs – man tolaik bija divpadsmit, viņam divdesmit gadu,» atceras leģendārās rokgrupas Līvi mūziķis Ainars Virga. «Viņš bija superstiligs un superzinošs. Tolaik Līvi katru piektdienas un sestdienas vakaru spēlēja dejas. Kad man jau bija četrpadsmit, mamma atļāva iet klausīties. Es tik gaidīju brīdi, kad viņš būs cūkā, un ļaus man iet uz skatuves un spēlēt viņa vietā,» atceras mūziķis.
«Un pienāca arī tāds laiks, kad Ēriks jutās sāpināts,
jo man iedeva diplomu kā labākajam ģitāristam republikā…» neslēpj Ainars.
«Ēriks bija traki jūtīgs, pat aplinkus izteiktu kritiku nespēja izturēt. Bet Līvi nekad neko neteica aplinkus un reizēs, kad gāja īpaši karsti, nekavējās pieminēt, ka arī ģitāru viens otrs pēdējā laikā spēlējot labāk. Tas bija īpaši sāpīgs temats, jo Ēriks sevi uzskatīja par teicamu ģitāristu; 1980. gada Liepājas festivālā viņš bija kronēts par labāko, taču nu tepat līdzās bija asāki vīri, piemēram, Ainars Virga un Credo Alksnis,» par Ķiģeli savulaik rakstīja Klāss Vāvere.
Ainars aizvien ir pateicīgs savam pirmajam skolotājam – mūziķim, kura mūžs aprāvās tik traģiski un nepiedodami agri. Ērikam Ķiģelim bija tikai 30 gadi.
Šausmīgā avārija…
Diena, kad grupas puiši zaudēja Ēriku, Ainaram spilgti palikusi atmiņā. Tā bijusi pirmā reize, kad mūžībā devās viņam ļoti tuvs cilvēks. «Man bija divdesmit viens gads, kad Ēriks gāja bojā avārijā. Tās dienas rītā devos ar autobusu Rīga-Liepāja uz brāļa kāzām.
Pa ceļam redzēju avāriju un nospriedu – tam cilvēkam gan nav paveicies…
Vakarā Brīze pavēstīja, kas noticis,» atminas Virga. Netālu no Saldus, pie Blīdenes pagrieziena Ķiģeļa vadītā automašīna VAZ bija iebraukusi pretējā braukšanas joslā un sadūrusies ar pretīmbraucošu kravas auto. Mūziķim veltītā piemiņas zīme ir ceļa labajā pusē, un uz tās ir rindas no viņa dziesmas Zīlīte…
1987. gadā – divus gadus pēc Ērika nāves – viņa dzimtajā pilsētā Saldū notika pirmais Ķiģelim veltītais rokfestivāls Saldus saule, kura organizēšanu vēlākos gados uzņēmās viņa dēls mūziķis Fēlikss Ķiģelis.
Ar Saldus sauli sirdī
Saldus puika Ēriks ģitārspēli sev atklāja pusaudžu gados. Viņš bija guvis smagu kājas traumu, un ilgu laiku pavadīja slimnīcā. Pa to laiku arī sāka apgūt ģitārspēli un pievērsās komponēšanai. Vēlāk kopā ar brāli Juri nodibināja grupu Forte, neilgu laiku muzicēja citā Saldus grupā Cantus.
Septiņdesmitajos Ēriks pārcēlās uz Liepāju, kur iepazinās ar Juri Pavītolu un izveidoja jaunu grupu. Nosaukumu aizņēmās no Pavītola iepriekšējās grupas – Līvi. Ēriks bija ļoti radošs, visu laiku kaut ko domāja, plānoja, veidoja…
Taču viņam nebija viegls raksturs, un darba procesā varēja būt ass un neiecietīgs.
Ne visiem tas bija pieņemams, ne visi gribēja un varēja ar viņu saspēlēties. Arī ar Pavītolu viņam radās domstarpības un Ķiģelis nodibināja jaunu grupu Corpus. Tieši tad viņš radīja savas labākās dziesmas – Zīlīte, Vēju muzikants, Mazais sapnītis un citas. Taču 1980. gadā viņš atgriezās Līvos. Tas bija grupas lielās slavas sākums. Pavītols 1982. gadā grupu pameta, bet Ķiģeļa Zīlīte Līvu izpildījumā kļuva par gada hitu. Viņa dziesmas latvieši aizvien zina no galvas un dzied līdzi.
Šogad pavasarī Ēriks būtu svinējis savu 70. jubileju. Ērika vairs nav, bet aizvien skan viņa Aprīļa pilieni, Saldus saule, Zem svēteļa spārna un citas leģendāras Ķiģeļa radītas kompozīcijas.
