Rīga 0°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
«Cilvēki stāsta, ka todien baigi esot skanējusi signalizācija. Kad gāju veikalā, godīgi sakot, to nedzirdēju. Ja tāda arī bija, nepievērsu uzmanību,» 21. novembra Zolitūdes traģēdiju pirms 11 gadiem atminas Līvu mūziķa Aivara Brīzes dēls režisors Kristaps Brīze. Viņš nāvei acīs ieskatījās mēnesi pēc tēva bērēm.
«Ienācu veikalā, paņēmu iepirkuma groziņu, un viss sāka gāzties. Uz divām sekundēm palīdu zem kaut kādas stangas, cerēju, ka man nekas neuzgāzīsies virsū…
Nodzisa gaisma, viss apkārt turpināja krist.
Sapratu, ka ir ļoti slikti, jāskrien uz izeju. Virzienu zināju automātiski, jo uz šo veikalu gāju katru trešo dienu. Bija sakritis rīģipsis. To plēšot, ieraudzīju sev priekšā tanti. Viņai bija pārsista piere, tā asiņoja. Cik bija spēka, novilku viņu malā, turpināju atbrīvot izeju. Vienā brīdī palīgā nāca kāds čalis,» notikušo žurnālam Privātā Dzīve stāsta Kristaps.
Viņam izdevās izkļūt no brūkošā veikala sveikam un veselam. «Man pilnīgi nekas nebija. Pabāzu vēl galvu veikalā, paspēru pāris soļu putekļu mākonī, kurā knapi kaut ko varēja redzēt. Nedzirdēju, ka sauktu kāds palīgā. Tad man klāt pieskrēja čaļi celtniecības cepurēs un teica: «Ir jāiet malā, tūlīt brauks glābēji.» Sapratu, ka visi, kas tobrīd bija veikalā, ir tikuši ārā, un aizbraucu mājās.
Vēlāk ziņās redzēju, kā no grausta nes ārā mirušos citu pēc cita. Nesapratu, kā tas ir iespējams?» stāsta Brīze.
Vēlāk, pētot notikušā analīzi, Kristaps sapratis, ka atradies uz pašas robežas vietai, kurā piezemējās veikala jumts. «Sijas gals, kas gāzās visam pāri, beidzās tieši pie manis. Domāju, ka tēvs mani toreiz pasargāja,» pārliecināts Kristaps.
Par lielveikalā piedzīvoto viņš uzrakstīja arī grāmatu, ko plāno drīz izdot. «Uzrakstīju manuskriptu, kuru biju nolicis plauktā. Uz sešiem gadiem! Tagad izvilku, iedevu literatūras studiju absolventei pārlasīt, viņa veica dažus labojumus. Tā nebūs autobiogrāfija, jo nejūtos dzīvē sasniedzis ko tādu, lai cilvēki alktu lasīt manas autobiogrāfiskās vārsmas. Tas drīzāk būs abstrahēts stāsts,» saka Kristaps.
Vaicāts, kā sadzīvo ar to, ka gandrīz vienmēr tiek uzvērts, ka Kristaps ir mūziķa Aivara Brīzes dēls, Kristaps atbild: «Jūtu pienākumu turpināt nest dzirksteli, kas bija tēvā.
Viņam bija lielā sāpe par pasauli. Tēvs bija bērnunama bērns.
Parasti cilvēki rūpējas par saviem tuvākajiem, savu ģimeni, bet viņam bija tā, ka jebkurš svešinieks bija kā vistuvākais… Jā, un viņam bija harisma. Man viņa harisma nepiemīt.»
Vairāk lasi žurnālā Privātā Dzīve!
