Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +4°C 
No žurnāla Ieva arhīva.
Mīlas vēstule Goda tiesai
«Komiltonei M. Šleijai. Kaut gan Jānis cenšas man iestāstīt, ka katra kārtīga korista pienākums ir raudzīties tikai uz diriģentu, mans skats pakavējas pie tavas saskatāmās labās austiņas. Vanadziņš.» – tādu zīmīti Melānija 1931. gadā kora Dziesmuvara mēģinājumā saņēma no tenoru rindām. Rakstītājs bija Aleksandrs Vanags, puisis no lepnas Lietuvas latviešu dzimtas. Un Melānija viņu jau sen pamanījusi, ar viļņainiem matiem un tādu kā mazliet iedomīgu.
Melānija kā Puškina Tatjana uzraksta viņam vēstuli ar atzīšanos mīlestībā. Taču Melānija tobrīd tikko izšķīrusies no cita drauga, un karstasinīgais Aleksandrs saskaišas, ieraugot viņus pat pavisam nejauši satikušos. Un poētisko mīlas vēstuli nodod Studentu Goda tiesai: kas tā par spēlēšanos ar divu puišu sirdīm uzreiz? Melānija vienkārši aizbēg un noslēpjas, un negrib Aleksandru redzēt vairs nekad, un tas ir pilnīgs brīnums, ka Aleksandram tomēr izdodas viņu, aizvainotu un rūgtuma pilnu, Jāņudienā pierunāt braucienam uz Pērses ūdenskritumu. Tur viņi, visus vilcienu nokavējuši, pavada pirmo kopīgo nakti, gauži platonisku nakti pie upes, un Aleksandrs sacer Melānijai pirmo pasaku.
Viņus salaulā Ģertrūdes baznīcā, un sniegotajā un aukstajā 12. decembrī visa baznīcas telpa ir izrotāta baltu rožu kupenām. To slepeni paveikuši viņu koristi, kuri, blakustelpā noslēpušies, ceremonijas laikā viņiem klusi dzied.
Aleksandrs Vanags bija tas vīrs, kurš liktenīgajos 1940. gada Latgales Dziesmusvētkos Stropu estrādē iznāca priekšā, lai pavēstītu ļaunu vēstošo ziņu par karaspēka ienākšanu Latvijā. Tolaik viņš bija lielā Daugavpils Vēstneša galvenais redaktors. Bet Melānijai un dēlam Alnītim viņš bija maigais un emocionālais tētis un mīļotais, kurš viņiem katru dienu sacerēja pasakas.
Vīramāte aiz aizkariņa
Ruta Vanaga ir Melānijas vedekla, un no pirmā acu uzmetiena pati mazliet līdzinās Melānijai. Mēs tiekamies dzīvoklītī Brīvības ielā, kur viņa ilgus gadus nodzīvojusi kopā ar savu vīru Alni un vīramāti Melāniju. Nu jau šaisaulē vairs nav ne viena, ne otra.
«Pirmoreiz savu vīramāti ieraudzīju, kad vīrs mani atveda atrādīt. Tas bija 1966. gadā, Alnis mani uzaicināja uz izrādi Mazais princis Nacionālajā teātrī. Biļetes bija nopirktas mums visiem trim. Vīrs bija desmit gadu vecāks par mani, un viņas pirmie teikumi bijuši: «Nu, tāds meitenīts!» Es biju tikko beigusi augstskolu, man bija 24 vai 25 gadi. Man pret viņu bija ļoti liels respekts no pirmās dienas. Bet Melānija bija ļoti sirsnīgs un labdabīgs cilvēks, ļoti gudra sieviete. Mēs nekad neesam strīdējušās, ne reizi, pat ne par sīkumiem. Varbūt ne vienmēr viņa un savu reizi arī es pateicām līdz galam visu, ko domājām. Vīram viņa šad tad pārmeta kaut ko, kas viņai nepatika, bet man – nekad. Apbrīnojami. Viņa prata ieturēt tādu skaistu distanci. Ļāva mums dzīvot pašiem. Mēs taču dzīvojām visu laiku kopā.
Pirmos trīs gadus mēs dzīvojām vienā istabā komunālā dzīvoklī tajā lielajā mājā pie Nacionālā teātra.
Vienā dzīvoklī kopā dzīvoja septiņas ģimenes. Lai mēs tiktu savā istabā, bija jāiet cauri istabai, kur jau dzīvoja viena tante. Uz visiem bija viena virtuve, viena tualete. Vīramāte dzīvoja tajā mūsu vienīgajā istabā aiz aizkariņa, un tur arī visu laiku strādāja.
Ģimenē mēs viņu saucām tikai par vecomammu. Mēs zinājām, ko vecāmamma dara, bet pat neiedomājāmies, ka varētu ieiet viņas istabā, atvērt kādu manuskriptu un tā pēkšņi sākt lasīt. Ja kādreiz gribējās kādu stāstu vai fragmentu mums atrādīt, viņa atvēra rokrakstu grāmatu un teica: «Izlasi no šejienes līdz šejienei!» Un mēs arī nelasījām nevienu teikumu tālāk. Tā bija pieņemts.
Tas ir neaptverams darbs, ko viņa paveica, apzinot visādus arhīvus, gan legāli, gan nelegāli. Kad viņa rakstīja par Sibīriju, bija bail, to jau nedrīkstēja tā darīt. Par Amatu un saviem senčiem drīkstēja rakstīt, bet par Sibīriju un represijām nedrīkstēja. Tāpēc Sibīrijas grāmatas tika glabātas citur – pie draugiem, pie uzticamiem cilvēkiem, un glabāšanas vietas mainīja.
Pirmo Sibīrijas grāmatu viņa uzrakstīja jau Sibīrijā un atsūtīja dēlam ar veltījumu: Manam puikam. Kad atgriezās, pārstrādāja un papildināja. Sējumus nelegāli iesēja draugi un paziņas. Pasarg Dievs, par to varēja zaudēt arī darbu vai iekļūt vēl lielākās nepatikšanās.»
Melānija ļoti tiecās tikties ar saviem kādreizējiem kora biedriem. Jaunības dienu koris Dziesmuvara viņai nozīmēja ļoti daudz, viņa pati bija klāt tā dibināšanas laikā. Kora vairs nebija, bet bijušie dziesmuvarieši tikās un padziedāja tāpat – savam priekam. Melānijai mīļākās bija Ādolfa Ābeles un Jāzepa Vītola dziesmas. Viņu tikai tracināja, ka mūslaiku kori dzied no nošu lapām, nevis no galvas! Dziesmuvaras diriģents Ādolfs Ābele to nekad nepieļautu, tas dziesmai nolaupot dvēselīti.
Sieviešu pielikuma redaktore
Tieši Dziesmuvarā Melānija iepazinās ar savu Aleksandru. Viņi kopā nodzīvoja deviņus gadus, un pat strādāja kopā. Aleksandrs bija galvenais redaktors, Melānija – žurnāliste.
Patiesībā Melānija studēja jurisprudenci, gribēja būt izmeklēšanas tiesnese un jau strādāja apgabaltiesā. Bet vīrs viņu ievilināja citos lauciņos – vispirms Melānija sāka strādāt Radiofonā un kaut ko rakstīt avīzēs un pēc tam jau darboties avīzē Brīvā Zeme, kur Aleksandrs bija redaktors. Melānija rakstīja par lauku cilvēkiem, par sievietes pašlepnumu, par to, kas ir un kas nav mīlestība. Rakstīja pret dzeršanu un pīpēšanu, tās viņa necieta ne acu galā. Tad Aleksandrs kļuva par Daugavpils Vēstneša redaktoru un Melānija sāka vadīt Vēstneša pielikumu Mājsolim. Mācīja taupību un praktiskus padomus, mācīja latviskumu.
Melānijai vismīļākā rota bija Aleksandra Amatas krastos salasītie parastie upmalas akmentiņi, kurus viņš bija lūdzis iestrādāt rotā. Tā bija dārglieta, ar kuru viņš Melāniju bildināja.
Viņu laulībā ir tikai viens nopietna satricinājuma brīdis. Redakcijā uz Aleksandra galda kolēģi ierauga fotogrāfijas, kur
viņš komandējumā laikā viesnīcā visādos rakursos safotografējis vispirms puskailu, pēc tam jau kailu svešu sievieti.
Kolēģi nekavējoties atsauc Melāniju, kura ir šokā un gatava šķirties uz līdzenas vietas. Tikai pēc laba brīža atskrien satraucies Aleksandrs. Viņa rakstam par Lubānas klāniem nav fotogrāfiju! Viņš steigā Lubānas viesnīcā paķēris svešu – istabas biedra – fotofilmiņu, un no tās arī pagatavota krāšņā erotiskā fotosesija.
Brīnums nenotika
Melānijai nekad mūžā nenāk prātā savā dzīvē ielaist vēl kādu vīrieti. Ar savu vīru viņa runājas visu mūžu. Gadiem ilgi izsūtījumā katru sestdienu raksta viņam vēstules, jo nezina, ka jau 1942. gadā viņš ir nošauts. Nosūtīt nevar, un Melānija tās glabā. Pēc tam, tikusi pāri bēdām, viņa vienkārši runājas un, nebaidoties šķist savāda, neslēpj, ka Aleksandrs ir viņai blakus un palīdz.
«Savu vīru viņa ļoti dievināja. Abi viņi bija ārkārtīgi garīgi tuvi un garīgi bagāti cilvēki. Man šķiet, viņa tāpat līdz pēdējam cerēja uz brīnumu, cerēja, ka viņš tomēr nav nošauts un atgriezīsies. Visādi jau varēja būt, reizēm dzirdēja, ka kāds laimīgi izglābies vai izmucis, ārzemēs paslēpies. Bet tad Alnis bija aizgājis uz čekas māju un redzējis pēdējās bildes, un sapratis, ka būs vien taisnība. Man arī, tajā ģimenē dzīvojot, šķita: kaut viņš vienā dienā kā brīnums ierastos! Bet tā nenotika. Tagad viņi ir kopā, visi trīs,» teic Ruta.
«Cauri lielai sāpei pie manis nāk un iet sapnis par viņu – Vanadziņu. Esmu jau vecumveca, bet viņš nāk pretī jauns un gaišs, tāds pats kā pirms pussimt gadiem, kad vēl nebija necilvēku nogalēts. Nāk steidzīgs, vingrs, paceltu galvu, darba prieka un skaistuma alku apgarots,» Melānija raksta, kad jau piecdesmit gadu viņu nav satikusi.
