Uz redzēšanos kādreiz maijā!

Man bija vienpadsmit gadu, kad mēs visa ģimene, pieplakusi pie melnbaltā televizora, gaidījām Hugo Diega parādīšanos ekrānā. Un man pašai jau bija divi bērni, kad pārpildītā Ogres vilcienā braucu uz Ikšķiles estrādi, kur Āksts un Joku karalis EDGARS LIEPIŅŠ uzstājās ar savām koncertprogrammām – ar «Trim runčiem» un «Ārprātu ‘88» –, ko viņš allaž pabeidza ar spārnoto frāzi «Uz redzēšanos kādreiz maijā!».

Šogad Edžum būtu apaļa jubileja – astoņdesmit.

Te nu jāsāk ar kādu paradoksu! Par apaļo jubileju vieni saka – tā esot šogad, citi – tikai nākamgad. Arī interneta portāls Google atbildi nedod…

Skaidrību šajā jautājumā ievieš Imants Skrastiņš, Edgara Liepiņa draugs, ar kuru pamatīgs laiciņš spēlēts uz vienas skatuves dēļiem. «Oficiāli Edgaram papīros ir divas dzimšanas dienas. Līdz Atmodai visos padomju laika kanālos viņš rakstīja – 1929. gada 1. janvāris (kādēļ un kāpēc, zināms tikai viņa dzimtai), bet īstais datums, ko viņš pēc Atmodas atzīmēja, ir 1928. gada 17. decembris. Tāpēc arī, kad režisors Šapiro viņam uz sešdesmito jubileju nedeva teātrī lomu, Edgars izveidoja pats savu koncertprogrammu «Ārprāc ‘88», ar kuru uzstājās Mežaparka estrādē.

 Piedzimšana, protams, ir Dieva izspēlēts joks, tāpēc ka tādi kā Edžus piedzimst pa simts gadiem reizi. Piedod, mums to muļķu laidēju ir daudz, bet īsti humora vīri – tādi ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi.»

 «Ja Edgars Liepiņš būtu tikai smīdinājis, tad vēl nekas. Bet viņš gadu gadiem ir arī izsmējis. Un ko? Padomā tikai – padomju dzīves īstenību!» Imantam piekrīt Ēriks Hānbergs, arī Edgara Liepiņa draugs un kādu brīdi līdzdarbonis. «Tajā laikā ļoti populāras bija viena aktiera programmas. Imants Skrastiņš uzstājās ar Čaku, un, kad uzrunāja nāciju, dāmas ģība un raudāja. Ar humora programmām pa lauku rajoniem brauca Leons Krivāns, Žanis Ezītis ar savu kompāniju un Edmunds Freibergs – viņam ir humora absolūtā dzirde… Bet to, ko izdarīja Edgars Liepiņš kā viena aktiera teātris kopā ar muzikālo ansambli, turklāt sadarbībā ar tādiem komponistiem kā Juris Kulakovs, Raimonds Pauls un Mārtiņš Brauns… Viņš panāca milzīgo skatītāju pieplūdumu, ko savā laikā izdarīja Rīgas estrādes orķestris, kuru vadīja Ringolds Ore un pēc tam Raimonds Pauls. Man bija tas gods trīs gadus kopā ar Edgaru un vienu viņa estrādes programmu klejot pa Latviju – uz vislielākajām teātru un kultūras namu skatuvēm, uz pagastu klubiem un tautas namiem – vienmēr pārpildītas zāles un vienmēr lieliska programma. Viņš uzturēja šo ētisko un estētisko līmeni latviešu estrādē, jo viņš taču sadarbojās arī ar tekstu autoriem, gāja pie Vizmas Belševicas, pie Petera, Ziedoņa, pats meklēja šos tekstus, komponistus un radīja ļoti augstvērtīgu kopumu. Edgars teica: «Ērik, ja zālē kaut viens krēsls būs tukšs, ar mums ir cauri.» Tāds bija kritērijs.

Jokdaris nav tikai jokdaris. Un Edgars publikai neapnika, jo repertuāriski nenodila. Vēl ar kārtējo koncertprogrammu nebija apbraukāta visa Latvija, kad jau tapa jauna. Runājošais un dziedošais dialogs ar klausītājiem allaž turējās uz naža asmens. Saturiski paudumi bīstami tuvojās ideoloģiski pieļaujamajai robežai. Taču mākslinieks bija viltīgi akrobātisks.

Spilgts paraugs – «Ārprāc ‘88». Vēl legāli neplīvoja sarkanbaltsarkanais, vēl nebija atzīts, ka eksistējis Molotova–Ribentropa pakts, bet Atmoda jau vibrēja. «Ārprāc» bangoja uz 1905. gada viļņiem. Tātad – uz sociālisma atzītajiem tekstiem un melodijām. Magnetizējošs bija koncertprogrammas savijums. Pagātnes uzrunājumi tik tieši trāpīja, ka visiem bija skaidrāks par skaidru, kas domāts šodienai un kur tēmēts aktualitātē…»

Cilvēks

Ārēji viss kārtībā: aplausi, puķes, smaidi, tautas mīlestība… Bet kāds Edgars Liepiņš bija kā cilvēks? Dzirdēts jau viss kaut kas… Visdārgākais aktieris Latvijā, plēš septiņas ādas… Meituģēģeris, ne ar vienu sievu nevar sadzīvot…

«Nav dūmu bez uguns…» Imants Skrastiņš piekrīt. «Edgars bija smags cilvēks. Darbā ļo-o-oti smags. Strādājot, bet uz skatuves – vieglāks par vieglu, tik kolosālu partneri grūti atrast. Nepārtraukti uz improvizācijām tendēts.

Sadzīvē?

Edžus bija skops (varbūt precīzāk būtu teikt – taupīgs), un tajā pašā laikā viņš varēja būt izšķērdīgs, dāsns un devīgs. Piemēram, teātra izbraukumā pa ceļam uz Liepāju mēs, viena kompānija, spēlējām zolīti uz atvaļinājuma naudu, un Edgars šausmīgi gribēja vinnēt, viņš bija ļoti azartisks. Bet pa ceļam līdz Liepājai viņš tik daudz paspēlēja, ka, kāpjot no autobusa, Edžus saka: «Nah… man vajadzēja visu ceļu spēlēt zolīti, tagad visa nauda atdota – labāk būtu visam kolektīvam kūkas nopircis!»

Cilvēks ar ārkārtīgi plašu amplitūdu. Jābrauc tikai ar volgu, tikai ar jaunāko modeli un jāsaietas tikai ar jaunākām sievietēm!

Maza epizode… Teātra ģērbtuvē, cik nu mēs tur veči bijām, visi desmit vai divpadsmit sēžam un pļāpājam. Edgara vietiņa vienmēr bija uzreiz pie durvīm. Es sēžu pie loga, un kāds kolēģis kaut ko stāsta, ka viņam esot jauna simpātija. Bet es jau zinu, kas Edžu interesē! Tāpēc prasu: «Cik ta’ viņai gadu?» – Kolēģim pašam bija ap četrdesmit diviem, šis lielīgi saka: «Vai, trīsdesmit divi!» Uzreiz dzirdu Edža balsi: «Jopt... veca jau.»

Bez rupjībām, bez šādām leksikas dominantēm Edgara runa nebija iedomājama, viņš tad neeksistēja. Ir tādi cilvēki kā Ēriks Hānbergs, kas pasaku vienu rupju vārdu, un sabiedrība uzreiz apklust. Taču Edžus rupjības runāja nemitīgi, un viņam tās piestāvēja. Tas skanēja tik organiski naivi, dabīgi un mīļi, ka pat izsmalcināto daiļā dzimuma pārstāvju sejās atplauka smaids. Un arī kaimiņtautas «trīsstāvu vārdi» no viņa mutes skanēja kā zvani absolūtā si bemol mažorā! Laikam jau tāpēc, ka vienmēr un visur tika pausti milzu pārliecībā un ar atbilstīgu «pedalizāciju» (Edgara teiciens).

Un tā drausmīgā naivitāte! Edžum patika iesaistīties visādās afērās, uzticēties, ticēt, un vienmēr kaut kas sagāja dēlī. Piemēram, viņš iespiež biļetes uz nez cik koncertiem ar vērienīgu uznācienu «Latvijas zvaigznes, savienojieties!», un pats pēc tam bankrotē. Tas gan notika karjeras beigās… Viņš saaicina jauniešus, pilnu savu Skultes māju – talka tagad būšot! Bet tie tikai met un gaida, kad Edžus nesīs dzeramo, un beigās viņu vēl apzog. Nepārtraukti šādas neražas. Bet uz darbu gan Edžus bija strikts – lielāku sevis un citu izdzinēju man nav nācies sastapt. Tā fantastiskā pašatdeve, neizsakāmā atbildība skatītāju priekšā, kas bieži viņu pārvērta pilnīgā nervu kamolā… Sešus gadus es diendienā dzēru šņabi, un Edgars reiz man teica: «Mauka, ja tu nebeigsi dzert, es ar tevi nespēlēšu kopā!» – «Edžu, vai man mēle metas uz skatuves?» Laikam tāpēc es arī dzēru, jo reibumu nevarēja manīt, mēle man nekad nemetās… «Vai kaut ko esmu salaidis dēlī?» – «Nē,» Edgars saka, «bet tu, mauka, smirdi pēc šņabja!» – «Bet, Edžu, varbūt man nepatīk, ka tu smirdi pēc ķiplokiem?…» Viņš daudz ēda ķiplokus… «Nerunā, nerunā, nerunā…» Edžus aši nober. Bet viņš to, labu gribēdams…”

Traks uz sievietēm

Sievietes Edgara Liepiņa dzīvē ir īpaša tēma, ko apliecina arī Ēriks Hānbergs: «Kopš bijām ar Edgaru pazīstami, zināju divas viņa oficiālās sievas un trešo neoficiālo. Mums bija kopējas koncertprogrammas, un mana sieva Anniņa – viesmīlīga, viņai patika gatavot ēst, un tad Edgars nāca pie mums uz pusdienām, vakariņām. Kad Edgaru operēja, Anniņa viņam nesa buljonu uz slimnīcu… Mums bija sirsnīgas attiecības. Tā reiz Edgars atkal atnāk ciemos un atved nākamo… Abi papusdieno, viss, kā nākas, pēc tam Edgars ierodas viens pats, un Anniņa viņu ņem priekšā: «Nu, Edgar… Tev jau tā ir bijis daudz sievu un atkal jauna…» Edgars pretī: «Anniņ, ja es varētu tā kā tu ar Ēriku – tikt pāri trīs gadu robežai, tad es arī būtu laulībā nodzīvojis trīsdesmit gadu kā jūs abi.» Taču pret savām sievām, no kurām Edgars šķīrās, viņš bija galants – atstāja dzīvokli, pilnīgi visu. Pat kad Elita viņu jau bija pametusi, izveidojusi citu ģimeni ar jaunu aktieri un dzīvoja Āgenskala priedēs, Edgars teica: «Jāaiziet pie jaunajiem, viņiem jau švaki ar to iztikšanu, jāpalīdz…» Šopavasar Ķīpsalā nesenajos Grāmatu svētkos, kad pateicu šo frāzi, zālē piecēlās advokāte, kas kārtojusi Edgara Liepiņa mantojuma lietas, un teica: «Hānberg, jūs precīzi raksturojāt– nevienai no sievām pret viņu nav pretenziju.» Izņemot varbūt otro sievu.»

«Edžus bija šausmīgi kārs uz sievietēm, viņam ļoti patika izpatikt,» atceras Imants Skrastiņš. «Ikdienā viņš ilgus gadus staigāja vienā praķītī. «Edžu, johaidi!» saku. «Vai tad tu nevari nopirkt sev jaunu ancuku?!» «Jā,» viņš atbild, «bet es krāju volgai. Nah… man vajadzīgs jauns praķītis, ja man pirmajam būs jauna volga!»

Vienu laiku mēs ar Edgaru sametāmies kopā un gadus trīs četrus braucām koncertēt divatā. Pieprasījums toreiz bija milzīgs, un – kā tagad atceros – zvejnieku kolhoza «Boļševiks» milzīgajā klubā notiek Liepājas rajona mednieku balle. Visi jau ierāvuši, jo mēs ieradāmies ap vieniem naktī, esam uzstājušies, tagad sēžam pie galdiem, un es skatos: patiešām viena patīkama melna būtne – efektīga dāma! – briesmīgi lūr uz Edžu. Piebakstu: «Edžu, paskaties!… Tā mellā baigi lūr uz tevis…» Viņš paskatās vienreiz, otrreiz, ieskatās dziļāk, vēl dziļāk, pēc kāda laika pieliecas man klāt un pilnā nopietnībā saka: «Ne-e, nedošu.» Iedomājies to teikumu, ko viņš pateica! VIŅŠ nedos – saproti?!  Kas var būt vēl ģeniālāks!

Kad Edgars iepazinās ar nākamo sievu – jauno aktrisi Elitu Krastiņu, viņš pats bija divus gadus vecāks par nākamo sievasmāti. Tolaik filmēja «Pūt, vējiņus!», Edgars atnāk uz rīta mēģinājumu, sajūsmā stāsta: tagad viņam esot jauna, vienreizīga, kolosāla – johaidi, Imant! Beigās viņš saka: «Tikai viena štelle. Redz, man tagad iet četrdesmit sestais gads…» Elitai toreiz laikam bija astoņpadsmit – gadu starpība liela. Bet rauj viņu velns – ne par to stāsts!… Es skaidri zinu, ka Edgaram tobrīd bija četrdesmit seši gadi. «Nē, nē, Edžu, tev četrdesmit seši jau IR, bet tagad iet četrdesmit septītais.» – «Nē,» viņš saka, «četrdesmit sestais!» Mēs strīdamies, strīdamies, pēc tam viņš atnāk uz vakara mēģinājumu, pilnīgi sašļucis. Mēs patiešām bijām lieli draugi, tāpēc prasu: «Kas par štelli?» – «Jopt… Tu man galīgi sačakarēji garastāvokli!» Edgars visā nopietnībā un bez valšķības saka. «Es taču biju pārliecināts, ka man vēl tikai iet četrdesmit sestais gads, nevis septītais.» Viņš par to bija ilgi domājis. Edgaram – sevišķi uz skatuves un personīgajā dzīvē – neeksistēja sīkumi. Viņš visu ņēma ar milzīgām aknām (tas ir Edgara teiciens), viņš lija no iekšējās enerģijas atdeves.»

Emociju devītie viļņi

«Arī mani viņš disciplinēja,» Ēriks piekrīt. «Jo visos koncertos katrā daļā arī man bija kas jāsaka, bet tad es vēl dzēru un šad tad biju pilns kā mārks. Edgars par to ļoti niknojās, viņš pats koncertu laikā nekad nedzēra.»

 «Edžus zināja, ka viņš nedrīkst dzert, jo kļūst dulls, ārprātīgi greizsirdīgs. Nevalda pār sevi. Visu šo ilgo gadu laikā viņš tikai vienu reizi bija norāvis izrādi, bet vairāk nekad. Taču šīs pašas dropes dēļ viņam uz četriem gadiem atlika Tautas mākslinieka nosaukuma piešķiršanu. Jaunatnes teātris svinēja jubileju, Edgars ballē no sirds ierāva un tad teātra direktoru pasūtīja, un viss. Bet tāds Edžus bija – nekad remdens! Vai nu dega par vai pret kaut ko, vai arī bija atsalis vai sasalis! Tie bija nepārtraukti emociju devītie viļņi! Paisums un bēgums. Ne velti pirmo grāmatu, ko mēs ar Ēriku divtūkstoš otrajā gadā palaidām pasaulē, – tā bija Edgara dienasgrāmata – sauc «Man sāp klusi un vientuļi»...

Aktiera profesijā egoisms ir ļoti vēlama, pat vajadzīga īpašība, jo tas dzen tev būt vienmēr formā, būt labākajam uz skatuves. Un, ja kas neizdodas, trieciens ir ļoti, ļoti smags. Sevišķi Edgars pārdzīvoja sadarbību ar Paulu. Bet Raimonds Pauls tāds ir: viņš ierauga ko oriģinālu, paņem šo cilvēku, izspēlē kā jaunu kārti, ieceļ viņu uz to brīdi saulītē, un tad nu liekas, ka visu mūžu būs tā. Bet nav. Man arī Pauls piespēlēja spožus desmit gadus, bet, kad sadarbība pārtrūka, es to sāpīgi neuztvēru, jo zināju, kāds viņš ir cilvēks, un zināju, ka viņš jau nav mans. Bet Edžus uzskatīja, ka Pauls ir viņa – ar citu nevienu: «Nah… Nedrīkst tā! Jopt… Es tagad sēžu pie grāmatas, rokos, aiznesu tekstu Raimondam, bet viņš – atdevis citam to dziesmu dziedāt!»

Vēlāk gan Edžus Paulam piedeva. Bet tas tā – līdz galam tomēr ne, zemapziņā vēl joprojām sāpēja…»

Arī ar brāli aktieri Pēteri Liepiņu Edgars salaba tikai pašās beigās… Imants turpina: «Bija laiks, kad Edgara mamma bija ļoti slima, ārsti deva dažas nedēļas vai mēnešu, un Pēteris ārkārtīgi gādāja par māti, aprūpēja. Edgars neko, un Pēteris bija ļoti, ļoti sašutis. Pēterītis to nevarēja paciest. Viņam ir cita iekšēja konsistence, pārliecība, ka ģimene – tā ir uz mūžu, arī māte ir uz mūžu, pats svētākais. Un, ja tu darba vai kāda cita iemesla dēļ aizmirsti savu māti, mēs esam sveši… Attiecības saasinājās tāpēc, ka Edžus dzīve faktiski bija veltīta citiem, nevis ģimenei. Un tikai pašās mūža beigās, kad Edžus to bija sapratis, viņš to ļoti nožēloja, ka darījis pāri mammai, tad viņš arī brauca pie viņas – tā bija grēku izpirkšana. Beigās brāļi salaba.»

Beigas un – sākums

Edgars Liepiņš… Lielais smīnētājs, izsmējējs un smīdinātājs… Kad iestāsies sals un tuvosies 17. decembris, Edgara astoņdesmit gadi, droši vien par viņu tiks daudz rakstīts, atskaņotas lentes ar viņa dziesmām un tekstiem, varbūt televīzija parādīs «Hugo Diega braucienu uz Bambāļiem»… «Un Edžus tad teiktu: «Kolosāli! Pateicos!» Avīze, kas gaviļnieku pulkā ierakstītu arī Edgara Liepiņa vārdu, tas laikraksts viņam būtu kā medusmaize – VIŅŠ starp dzīvajiem! Katrā ziņā Edgars rūpīgi izgrieztu šo suminājumu, kā to bija darījis visu mūžu pat ar tām publikācijām, kurās tikai vāja nojausma, ka tas zīmējas uz viņu, un rūpīgi tiktu noguldīta jaunā arhīva goda vietā…» Imants to zina, «jo Edgara sapnis bija izdot paša rakstītu grāmatu par sevi. Fantastiski ir iedomāties, kas tas būtu par «triecienu» (šis vārds arī ir viens no Edgara leksikas dominantēm)!»

Edgaram Liepiņam grāmatu uzrakstīt neizdevās, taču viņa vietā to ir paveikuši Edžus draugi Imants un Ēriks. «Tagad viņš saistībā ar grāmatu ir sarakstījis septiņpadsmit manus pārkāpumus, kur esmu noziedzies,» par Ērika Hānberga šarmanto piktumu smīn Imants Skrastiņš. «Ka es termiņus kavēju, visur jaucos iekšā, nepārtraukti kaut ko mainīju, un šie ar «Jumavas» atbildīgo redaktori Mārīti uz mani ir dusmīgi…» Ēriks visā nopietnībā piekrīt: «Protams, mums bija domstarpības un pārrunas. Bet Imants kā mans pušelnieks ļoti radoši un prasīgi pret sevi, pret mani, pret citiem ilgi strādāja ar izdevniecību, iestājās par bilžu kvalitāti un par maketējumu, lai grāmata patiesi būtu izauklēta, jo tas atbilst Edgara Liepiņa principam, viņa personības būtībai, kas savas programmas TĀ sagatavoja, lai tur nav nevienas spraudziņa, kur iespraukties ne-kvalitātei… Galu galā Imants ir arī Edgara Liepiņa piemiņas aizbildnis. Visu šo laiku, kopš Edgara vairs nav mūsu vidū, Imants ir uzturējis šīs gadskārtējās pulcēšanās pie viņa Skultes kapsētā un pēc tam divpadsmit gadus Saulkrastu estrādē koncertā kopā ar viņa kolēģiem un draugiem. Un arī šosvētdien, 25. maijā, vienos dienā Edžus savā jaunajā gruntē SKULTES kapos aicina savas uzticīgākās pielūdzējas un pielūdzējus uz jubilejas «randiņu», bet pēc tam 31. maijā Ogres estrādē kopā ar kolēģiem atcerēties viņu.

Bet Imants piebilst: «Drīz pēc tam, kad 1995. gada 13. septembrī divdesmit trijos un deviņās minūtēs bija izskanējuši Edgara pēdējie vārdi šaisaulē: «Vakars uz ezera… Ļoti dziļš vakars...» – Ēriks Hānbergs izteica poētisku domu, salīdzinādams Edgara šīszemes mūžu ar rozes smaržām un arī ērkšķiem. Bet turpinājumā sekoja delikāta piesardzība, kas pamatojas dzīves pieredzē. «Kas notiek ar rozi, kad tā savu jaukumu ir atdevusi un vītusi stāv vāzē?!» Tāpēc mans aicinājums, mīļo lasītāj, – kad aizvērsi šīs grāmatas pēdējo lappusi, noplūc savā dārzā vai arī nopērc vienu rozi un, sekojot sensenai tradīcijai, ieliec starp šīs grāmatas lappusēm! Varbūt tas liksies nedaudz sentimentāli, bet KĀDS par to noteikti būs sajūsmā un teiks: «Paldies! Kolosāli!»»