Rīga -11°C 
Par Leiko allaž klīdušas leģendas. Mēs uzbursim savu gleznu par Leiko – nekautrīgi, subjektīvi, vienās krellēs saverot gan pētījumos uzietus dārgumus, gan pieņēmumus un romantiskas nojausmas.
Savdabīgā
Dīvainas un valdzinošas sapņainības, pat trausluma apvienojums ar traģisku spēku, tā par Leiko sacījis dzejnieks Sudrabkalns. Skatuves partneri Nacionālajā teātrī atzinušies bažās un apbrīnā: savā mūžā nav sastapuši tik īpatnēju aktrisi – lugu pārdzīvojumos iejutusies tik ļoti, ka brīžiem tas robežojies ar ārprātu: seja konvulsīvi pulsē, balss aizlūst.
Viņa nākusi no koka nama Ventspils ielā 4, Āgenskalnā. Marija Auguste Luīze Linka, būvuzrauga Kārļa Linkas un mājsaimnieces Annas Lēderes meita. Marijai bija gandrīz seši gadi, kad nomira tēvs, atstājot atraitnei arī vairākus bērnus no divām iepriekšējām laulībām. Koka namu nācās pārdot. Dažus gadus vēlāk ģimene uzvārdu Linka nomainīja pret Leiko.
Marija mācījusies B. Reiņa meiteņu skolā, apguvusi šūšanu un rokdarbus, bet kopš bērnības sapņojusi par teātri.
1927. gada aprīlī izdevums Jaunākās Ziņas sāka publicēt Leiko memuārus Mans atmiņu dārzs. Tajos aktrise bilda, ka pirmā uzstāšanās viņai bijusi sētā pie suņu būdas: stāvējusi un intensīvi raudājusi, kaut arī sirds bijusi viegla un gaiša. Atskrējusi māte, mierinājusi, atsteigušās kaimiņienes. Bet Marija tikai aizgūtnēm raudājusi, sevī brīnīdamās, kā tik meistarīgi to spēj.
Vēlāk Marija iestājās jauniešu korī un deklamēja tā pasākumos. Meitenēm ar sapni par aktrises karjeru vajadzēja arī ģimenē izcīnīt cīņu cīņas: tāds darbs neskaitījās nopietns. Arī Marijas stingrā un dievbijīgā māte par šādu meitas nākotni negribēja ne dzirdēt. Bet vai gan vecāku protesti spējuši apturēt īsteni kaistošas sirdis? Uzzinājusi, ka Centrālcietumā iemests revolucionārs Dzenītis, draudzenes paziņa, skaists puisis, Marija aizrāvās ar ideju, ka jāpalīdz sagādāt naudu atbalstam. Draudzenes nolēma radīt izrādi – ļaudis nāktu skatīties un naudiņa ripotu. Savus pieticīgos iekrājumus meitenes ziedoja zāles īrei Vecrīgā un ar drauga Smiļģa režijas palīdzību iestudēja ludziņu. Marijai iedalīja paklīdušas sievietes lomu – visgrūtākais bijis panākt zemu, gana maucīgu aizsmakumu balsī. Meitene centusies to nogurdināt, izkliegt, izgaudot, runāt cieši aizžņaugtu kaklu. Velti. Leiko smalkā balstiņa krietni zema kļūs, tikai gadiem ritot.
Nervu kamols
Un tagad iedomājieties enerģiju: Marija dzīvo Āgenskalnā, bet ik dienu kājām tekalē pāri tiltam uz Pērnavas ielu pie Grīziņkalna. Tur 1905. gadā atvēries neiedomājami interesants iestādījums – Apollo teātris, progresīvākā vieta. Alus fabrikanta organizēta ērmīga bufete, kur pasēdēt ar dziras kausu, un ir arī skatuve. Skatuves priekšā izvietoti galdiņi, oberi iznēsā alu – arī izrādes laikā.
Marija Leiko kopā ar Eduardu Smiļģi ir uzņemta šajā teātra trupā.
Tiesa, aktieri te bieži nesaņem algu, izrādes nereti sasteidz, trūkst dekorāciju un greznāku kostīmu, tos īrē un saņem tikai pirms pašas izrādes. Toties skatītāju te daudz, Grīziņkalns tolaik ir interesants rajons, te mīt pārsvarā latvieši, kas uz laiku ir piestājuši pirms augstāka lidojuma – pirms ārzemēm vai centīgas karjeras.
Apollo teātrim bija arī sarkano ideju perēkļa reputācija. Kamēr uz skatuves notika izrādes, pagrabā pulcējās kreisi domājošie. Kad sapulce ievilkās ilgāk par izrādi, aktrisēm vajadzēja novērst policistu uzmanību, aizkavējot viņus bufetē. Memuāros Leiko raksta: «Nabaga aktrisēm tad sākās otra izrāde. (..) Smaidījām, čivinājām. Uz lūpām lāsoja medus, sirdī vārījās īgnums. Mājās tajā pašā laikā šuvu sarkano karogu»
Te un mītiņos, kur reizēm jārunā dzeja, jauniņās aktrises apziņā iekrita sarkanā kreisuma graudi, bet pāri visam – teātris. Pirmā loma Marijai neizdevās – izskanēja pat komentāri, ka tik vārgi nervu kamoli uz skatuves nebūtu jālaiž. Tad meitene saņēma Amālijas lomu Šillera Laupītājos. Vēsture glabā šādu stāstu: tūliņ jāsākas izrādei, bet nav atvesti kostīmi. Nabaga meitenei nav, ko vilkt mugurā, viņa izmisusi raud. Uzrodas aktieris un režisors Jānis Gūters. Par viņu zinām maz: ekonomiskā izglītība, dzelzceļnieku revolucionārais tribūns, svarīgs pagrīdnieks. «Skuķi, ko pinkšķi?» Neesot drēbju, iešot mājās. Kas par muļķīgu runu, ja pilna zāle skatītāju! Jānis noorganizē meitenes ievīstīšanu uz ātru roku atrastā togā, jostas vietā apsienot noplīsušu priekškara malu, un ar varu izgrūž uz skatuves.
Nākamajā dienā recenzenti trupai norādīja uz izrādes nesagatavotību, tikai Marijas Leiko sniegums bijis lielisks.
Lai cik dīvaini šķistu, uzskata, ka tieši gadījums ar tērpu un pēkšņā nonākšana pie publikas Marijas nervu sistēmā atstājusi sekas – nepārvaramu nervozitāti pirms katra iznāciena. Ar to viņai būs jādzīvo visu mūžu – panikas lēkmes pirms katras izrādes, uz skatuves jāgrūž ar grūšanu. Būs tikai viens režisors – Makss Reinharts Vācijā, kurš Leiko spēs nomierināt.
Mēļo, ka tieši notikums ar drēbēm aktrisi vedinājis uz narkotisku nomierinātāju kūrēm.
Aizbēgšana
Pēc atgadījuma ar tērpu sekas palika arī citādā nozīmē – Marijai pret pagrīdnieku Gūteru uzplauka jūtas. Meitenēm taču patīk ideju pārņemti opozicionāri. Turklāt politisks kreisums bija modē – tikpat ļoti kā avangarda māksla. Mīlestības iespaidā Marija kļuva īpaši kreisa. Šīs jūtas mainīs viņas dzīves tālāko gaitu.
Gūters, aktīvais Grīziņkalna sarkano mītiņu orators, neizbēgami nonāca varas iestāžu redzeslokā. Ne reizi vien viņam nācās bēguļot. 1908. gadā viss izvērtās nopietnāk: paklīda ziņa, ka Gūters it kā esot nomušījis gorodovoju, draudēja represijas, jāmūk atkal. Caur Somiju viņš laidās uz Dāniju. Marija Leiko, kā jau mīloša sirds, laidās viņam pa pēdām. Viņai tobrīd ir 21 gads.
No Kopenhāgenas pāris aizceļoja uz Vīni, kā Marija sacīja, lai paplašinātu mākslas redzesloku kultūras lielpilsētā. Gūteram izdevās iestāties un saņemt stipendiju Vīnes Ķeizariskās mūzikas un dramatiskās mākslas akadēmijas dramatiskajā klasē. Vīnē piedzima Jāņa un Marijas meita. Viņu nosauca Ibsena varones vārdā – par Noru. Marija pelnījās ar šūšanas pasūtījumiem, apguva vācu valodu un arī iestājās akadēmijā. Ģimene mita trūcīgos apstākļos, Vīnes lētākajā rajonā, toties zobiem un nagiem turējās pie augstskolas.
Leiko to absolvēja spoži, kļūdama par pirmo tik nopietni izskoloto latviešu aktrisi.
Turpmāk uz dažādām skatuvēm Leiko pavadīs 25 mūža gadus. Pieci no tiem būs veltīti kino.
Karjeras kāpums bija pārsteidzoši straujš. Leiko bija gan Ofēlija Šekspīra Hamletā, gan Grietiņa Gētes Faustā, gan Elizabete Donā Karlosā. Vispirms – darbs Frankfurtes Jaunajā teātrī. Trīs gadus spēlējusi Berlīnē – galvenās lomas pie vācu pasaules mēroga spīdekļa Maksa Reinharta.
Atmiņās aktrise atzīstas, ka Leipcigas kritiķi gan viņu nav mīlējuši: «Sākumā mani salīdzināja ar dzīvu gleznu. Priecājās, cik tā senatnīgi skaista. Kā grezno skatuvi. Īsts bīdermeijers! Tad vērīgāk apskatījās un teica: «Tagad mums modē apaļas formas. Bet viņai nevar izšķirt, kur priekša, kur pakaļa. Ja nebūtu saktas uz krūtīm, neviens netiktu gudrs.»»
Tomēr tieši Leipcigā Leiko iepazinās ar rakstnieka Tomasa Manna vecāko brāli Heinrihu, kurš īpaši viņai veltījis titullomu drāmā Madame Legro. Tas bijis kas vairāk par lietišķu aktrises un dramaturga sadarbību. Kad vēlākos gados Marijai par to jautāja, viņa allaž atcerējās rožu klēpi, ko Manns viņai dāvājis, un tad stāstījumu lakoniski pārtrauca, sakot: «Mums abiem tolaik vēl bija ģimenes.» Legro kundzi ar lieliem panākumiem aktrise spēlējusi gan Minhenē, gan Rīgā.
Marijas ampluā bija dramatiskās lomas, uz skatuves viņa raudāja īstas asaras. Reiz, spēlējot Mīlā un viltū, nervu sasprindzinājumā tā aizspēlējās, ka krita ģībonī. Pamodās, ieraudzīja prožektora gaismu, apjēdza, ka atrodas teātrī, cēlās augšā un spēlēja tālāk. Kolēģi stāvā sajūsmā – kāda neparasta mizanscēna, nav pat sapratuši, ka ģībusi. Tāda nu bija Leiko tehnika, protams, neiedomājama sevis tērēšana.
Žurkas un bailes
Mēmā kino prasībām Leiko fiziskie dotumi un spēja dramatiski pārdzīvot derēja, kaut arī, sākot šo karjeru, aktrisei jau bija 30 gadu. Leiko darbojās leģendārajā Berlīnes filmu ateljē UFA, kur režisors, piemēram, filmā Sātans (Satanas,1919) bija slavenākais vācu kino ekspresionisma klasiķis Frīdrihs Vilhelms Murnavs. Visvairāk kinolomu Leiko saņēma no dzīvesbiedra Jāņa Gūtera, kuru Vācijā tagad pazina kā Johannes Guter, vienu no ievērojamākajiem mēmā kino komēdiju režisoriem un producentiem.
Leiko kontā ir vairāki desmiti kinolomu. Bet būsim godīgi: Vācijas kinovēsturē viņas vārds nav atrodams.
Iemesls, pēc kinopētnieku domām, bijis Leiko vecums un mūžīgās mocekles āriene, vienalga, spēlējusi sabiedrības dāmu, liktenīgo un cēlo vai māti.
Viņas spožākā kinoloma ir un paliek kalpone Paulīne režisora Hansa Kristiana Kobes filmā Žurkas (Die Ratten, 1921). Reiz, 20. gadu pašās beigās, tā rādīta arī Rīgā. Sižets itin krimināls: kalpone gaida bērnu no vīrieša, kas viņu pametis; viņai piedāvā darījumu – bērnu pārdot; kad Paulīnē pamostas mātes jūtas un viņa grib bērnu atgūt, audžumāte atsakās atdot; lai Paulīne netraucētu, tiek lemts viņu nogalināt, iesaistot žurkas. Leiko spēlē izcili – pretojoties žurku vīram, pat iekož tam rokā. Neesmu filmu redzējusi, iespaidojos, izlasot kinozinātnieces Anitas Uzulnieces publikāciju Kino Rakstos pirms vairākiem gadiem. Viņa sacīja: «Katru reizi, kad gadās būt klāt kādas restaurētas filmas pirmizrādē, īpaši, ja tā ir kaut kur beidzot atrasta mēmās filmas kopija, domāju, kāpēc gan nevarētu atrast, restaurēt un parādīt Žurkas, (..) tā tak ir daudz labāka!» Pirms sešiem gadiem pirmoreiz izskanēja ziņa, ka filmas kopija varētu būt Amsterdamas arhīvā.
Kad Žurkas tapa, Marija jau divus gadus bija brīva sieviete, viena ar bērnu. Jā, Gūters reiz tik mīļoto meiteni bija pametis. Par kopīgo bērnu viņš rūpējās, bet ar tā māti ceļi šķīrās gan dzīvē, gan mākslā. Jānis apprecēja turīga vācieša meitu, arī bijušo aktrisi, un dzīvoja sievastēva lepnajā pilī Potsdamā.
Marija allaž bija vienkārši ģērbusies un eleganta, tomēr garīgi patstāvīga, īpatnēja, nekad – maiga neaizmirstule vai rožlapiņa. Vīrieši apbrīnojuši Leiko, bet baidījušies tuvoties. Atradies gan kāds virsnieks, ar kuru aktrise pat grasījusies precēties, taču kāzas nenotika.
Leiko privātā dzīve turpmāk bija vienīgi meita, skatuve un mūžīgās nervozās trīsas pirms uzstāšanās. Jaunas lomas mēģinājumos Leiko svieda uz grīdas burtnīcu ar tekstu – nespēšot to spēlēt, trūkstot jūtu. Līdz pēdējam brīdim viņa pati nezināja, vai ir laba aktrise. Un tā tiešām nav poza, bet gan neiroze.
Tā iedzina Mariju ģērbtuves stūrī, lika paslēpties un drebēt. Tas atkārtojās pirms katras izrādes. Pēc nokritizētas debijas Leipcigā, kur aktrisei bija līgums uz pieciem gadiem, viņa, neklausīdama pat režisora lūgumiem, steigšus pameta ļauno pilsētu un atgriezās Frankfurtē, kur jutusies skatītāju dievināta.
Kafija kā opijs
Leiko atzinusi, ka nomierināties un kaut cik noslāpēt bailes no skatuves viņai palīdzot tase kafijas. Vienmēr kafija, no rīta līdz vēlam vakaram – melna, rūgta, ļoti stipra. Aktrise vadājusi līdzi kafijas vārīšanas ierīci, kurā savu iecienīto mierinātāju pati arī pagatavojusi. Jā, kafija viņu nomierinot, nevis tas baltais pulverītis, ko kāds it kā redzējis Mariju iešņaucam. Bieži, īpaši viesizrādēs, aktrise dienām neizgāja no ģērbtuves – kafija bijis vienīgais, ko baudīt. Tikai… sen zināms, ka pārāk daudz kafijas nevis nomierina, bet gan uzbudina.
Varbūt tiešām taisnība, ka tieši dažādu papildu vielu dēļ Leiko dzīvē bija tik daudz neirotisku stāvokļu, nemitīgas sevis uzplēšanas un psihes spīdzināšanas.
Kad Marijai jautāja, cik ilgi viņa mēdz strādāt pie lomas, aktrise atteikusi – ilgi. Esot gauss cilvēks. Lomu mācoties pat 19 stundu dienā. «Nemaz neguļu! (..) Kad paskatos – pulkstenis trīs naktī. Uzlecu augšā, izmetu pāris kūleņu un mācos tālāk.» Katru lomu apgūstot apmēram trīs nedēļas. Un kūleņi noteikti jāmet – katru nakti četras reizes, kopā 81 kūlenis uz lomu.
Kopš 1920. gada Leiko dzīve ritēja starp Berlīni un Rīgu. Viņa regulāri viesojās uz Latvijas teātru skatuvēm: citreiz Nacionālajā, citreiz Dailē. Kritiķi vienā balsī rakstīja, ka Leiko spēle izrādēs bijusi visspožākā, – skrienot skudriņas no muzikalitātes, valodas meistarības, asā ritma un drosmīgo žestu mākslas. Un kā viņa klusējot! Cits runādams nenospēlējot tā, kā Leiko spēlējot klusēdama. Ne velti šī suģestējošā ekspresija likusi Sudrabkalnam Mariju Leiko salīdzināt ar liesmu trauslā kristāla traukā.
1931. gadā Leiko Rīgā svinēja 25 gadu skatuves jubileju – ar Anglijas Elizabeti Bruknera lugā, ko vēlāk spēlēja arī dižā Artmane. Tikai Marijas karaliene nebija tik daudz karaliska, kā sievišķīgu kaislību pilna. Spēlējot Kristīni Blaumaņa Ugunī, ierastajam tēlam Leiko piešķīra jaunu dimensiju. Tā vairs nebija lēnprātīgā, kārtīgā, apdomīgā latviešu meitene. Leiko Kristīnei piemita 20. gadsimta nervozitāte, kāda 19. gadsimta Latvijas lauku klusuma varonei, pēc kritiķu domām, nevarējusi būt:
histērija, dramatiski sāpju uzplūdi, trīsoša nervozitāte, pēkšņi iekliedzieni un bālganu moku miers.
Kritiķi neslēpa, ka Leiko krāsas disonējušas ar izrādes ansambli: Kristīni viņa spēlējot kā modernās lielpilsētas pusjaunavu, sabendētiem nerviem, pilnu sastrēdzinātas kaisles. Tā nu tas bija: Leiko tika pasludināta par modernās sievietes psihes izteicēju.
Aktrises grandiozajām jubilejas svinībām sekoja trīs gadi bez lomām, bez izrādēm. «Es ceļos agri,» Marija Leiko stāstīja korespondentei no izdevuma Sievietes Pasaule. Saruna notika aktrises modernajā Rīgas dzīvoklī, ar kaktusu kolekciju pie lielā loga. Glāstot dzeltenpelēku kaķenīti, vārdā Baiba, aktrise atklāja savu tieksmi noslēgties, neapmeklējot ne kafejnīcas, ne radošus saietus. Vasaru viņa pavadījusi laukos, klusā Gaujas malā, kur staigājusi basām kājām, ogojusi, sēņojusi un krājusi spēkus tālākam darbam.
30. gadu sākumā Marija pilnībā pārcēlās uz dzīvi Rīgā – Vācijā pie varas nāca Hitlers un pastiprinājās aktieru bezdarbs. Publiski Leiko pauda, ka Vācijā palikt vairs nevar pēc pārliecības un priekšstata par dzīvi.
Marija plus Austra
Jau Vācijā Marija Leiko sadraudzējās ar trīs gadus jaunāko Austru Ozoliņu-Krauzi, vienu no aizraujošākajām latviešu inteliģences personībām – Eiropā tieslietas un filozofiju studējusi mākslas mecenāte, publiciste, kreisi noskaņota turīga būvuzņēmēja atvase. Pirmajos Latvijas brīvvalsts gados pildījusi sūtnes pienākumus Berlīnē, kā latviešu Mata Hari – vienlaikus bijusi saistīta gan ar Vācijas, gan Padomju Savienības izlūkdienestiem.
Austra daudz smēķēja un nekad neslēpa, ka ir lesbiete.
Pateicoties Krauzes kontaktiem, Marijas draudzeņu lokā ienāca arī māksliniece Aleksandra Beļcova, Romana Sutas sieva, intīmi liriskā portretiste. Viņa gleznoja Mariju. Sutas un Beļcovas muzejs glabā, piemēram, 1932. gadā tapušu skaistu Marijas portretu saulaini zaļganpelēkos toņos. Tajā, tērpusies bezpiedurkņu kleitā, aktrise sēž krēslā ar domās aizklīdušu skatienu. Muzejā man atklāja, ka eksistējot dažas vēstules, pēc kuru tekstiem var saprast, ka Krauzei Marija Leiko, tāpat arī Beļcova patika vairāk nekā vienkārši draudzenes. Romantiski.
Laikabiedri atceras, ka Marija kādu laiku dzīvojusi kopā ar Austru Ozoliņu-Krauzi. Divas gaišmatainās ārietes – tā par viņām teica. Viņas pārtikušas no ienākumiem, ko ienesa neliela firma Piena eksports, kas piederēja Austrai ar kompanjonu. Ziemā dāmas palika Rīgā, bet vasarā mita Cēsu Piparos, vasarnīcā pie Gaujas, kur Austra esot meistarīgi ķērusi līdakas. Dzīve tad bijusi šāda: Marija, tērpusies garajās biksēs, vada saimniecību un gatavo vācu ēdienus, īpaši vērša astes zupu; sētsvidū skraida cūciņas. Ciemos iebrauc dzejnieks Eriks Ādamsons ar Mirdzu Ķempi. Austra daudz joko un kaitējas ar Mariju.
Un vēl – draudzenes kopīgi sarakstījušas piecu cēlienu drāmu Marija Vaļevska (1934), stāstu par Napoleona sakāvi un mīlu ar nelaimīgi laulātu veca poļu muižnieka sievu. 30. gados tā bijusi itin populāra literāra tēma, Holivudas autoru darbā Vaļevsku spēlējusi, piemēram, Grēta Garbo. Marija un Austra ceļojušas uz Parīzi, nopietni rakušās muzejos un bibliotēkās, tad vasarā Cēsu Gaujmalā rakstījušas lugas kontūras, rudenī Marija jau iesniegusi darbu Nacionālajam teātrim iestudēšanai. Kuras divas sievietes vēl tolaik būtu divatā uzrakstījušas fundamentālu lugu? Tas izrādījās kases grāvējs, ko nospēlēja vien desmit reizes, līdz pamanīja Ulmaņa diktatūra un aizliedza turpmāk izrādīt.
Leiko meita Nora bija precējusies ar gruzīnu diplomātu, Padomju Savienības sūtniecības darbinieku Vācijā, un nu ar vīru dzīvoja Tbilisi, kur strādāja par vācu valodas skolotāju.
Kas zina, kā tālāk būtu izvērtusies Leiko dzīve, ja 1934. gadā viņa no Tbilisi nesaņemtu traģisko ziņu par vienīgās meitas nāvi dzemdībās
un ka meitiņa nosaukta par godu mātei – arī par Noru. Marija visu pameta un steigšus posās uz Padomju Savienību.
Gadus vēlāk, kad Marijas vairs nebūs un kad 1941. gadā Rīgu okupēs vācieši, Austra ies bojā neskaidros apstākļos – viņu kopā ar kādu ebreju pianisti atradīs gultā mirušas. Noindējušās vai noindētas.
Asiņainā Krievija
Saņēmusi izbraukšanas atļauju, Marija ar vilcienu devās uz Kaukāzu pie znota ģimenes. Šis aktrises dzīves periods palicis miglā tīts. Zināms, ka līdz Melnās jūras piekrastei viņa nonāca un kādu laiku tur palika. Mājupceļā aizkavējās Maskavā. Mazmeitas pie viņas nebija.
Krievijā Leiko apciemoja latviešu teātra Skatuve trupu un, daudz nedomādama, pieņēma piedāvājumu ielēkt Kristīnes lomā Blaumaņa Ugunī – kas par to, ka tobrīd viņai bija jau 50 gadu! Turklāt Marija taču naivi idealizēja Krieviju.
Vai Marija lēma Latviju atstāt uz mūžu? Diez vai, jo naudas kontu Latvijas Bankā viņa neslēdza, tur palika vismaz 20 tūkstoši latu. Taču Krievijas vide Leiko nepatīkami pārsteidza – tik barbariska, īpaši viesizrādes necilvēcīgi saltajā Baškīrijā, kur nācies spēlēt caurvējā. Leiko turējusies savrup no kopējiem mielastiem, vienatnē vārījusi kafiju un grauzusi sausiņus. Atmiņās rakstījusi: «Esmu pieradusi, ka man visur priekšā ir mašīna, komforts. Mani pazīst un gaida, bet te kā mežā.» Izbraukumi sagrāva veselību. 30. gadu vidū, viesojoties Maskavā, Mariju Kristīnes lomā redzējis operas tenors Mariss Vētra. Vēlāk viņš atzinis, ka pēc izrādes aktrisi saticis, taču «viņas prāts bija ļoti neskaidrs.» «Kokaīns!» Bet varbūt tomēr pārlieku stiprā kafija? Pasmaidu.
Teātris Skatuve ir kļuvis par simbolu lielajai latviešu iznīcināšanas operācijai, ko rīkoja Staļina režīms nacionālās revīzijas ietvaros. 1937. gadā NKVD latviešu aktierus apcietināja citu pēc cita. Pēc Marijas Leiko atnāca 15. decembrī. Viņu pasludināja par ārzemju imperiālisma aģenti, piederīgu kontrrevolucionārai fašistiskai organizācijai. Skatos aktrises lietai pievienotajā foto – pretī raugās izmocīta sieviete adītā vilnas džemperī, pietūkušiem acu plakstiņiem.
Uz Latviju drīz atnāk ziņa: it kā histērijas brīdī Leiko cietumā pakārusies savā vācu zīda zeķē. Tie izrādījās meli. Jo atrasti nošauto saraksti: 1938. gada 3. februārī Mariju Leiko nošāva NKVD poligonā Butovā – kopā ar pārējiem Skatuves aktieriem. Aktrise apbedīta kopējā kapā.
Ko gan vairs dod 50. gadu beigās Latvijā saņemtais Maskavas apgabala kara tribunāla ziņojums, ka nozieguma sastāva neesamības dēļ Marija pēc nāves reabilitēta…
