Par īstiem cilvēkiem, nevis ideāliem 🩷 
Rīga -9°C 
Rakstnieces māsas Indras meita Nora Anna Geidmane šobrīd dzīvo Londonā. «Jau no bērnības es sapratu, ka ģimenē nevar būt divas Noras, tāpēc viņu iesaucu par Oku,» smaidot atceras rakstnieces krustmeita. «Nepateikšu, kāpēc, tā vienkārši sanāca. Viņa man bija kā otra mamma. Bērnībā vasarās bieži dzīvojos pa Ikšķili, jo man tur ļoti patika. Pāri ielai dzīvoja mani labākie draugi – Linda un Gatis, kurus Oka vienmēr uzņēma kā savus bērnus. Tik liela viņai bija tā sirds! Jāpiemin arī četrkājainie draugi – Pipars, Frīda un Pērkonītis. Tā šķiet pareiza bilde – Oka vienmēr nāca komplektā ar dzilvēku – tā viņa iesauca cilvēka labāko draugu,» atmiņās kavējas Nora Anna.
«Ar Oku man asociējas kumelīšu smarža, jo viņa mani bērnībā mazgāja kumelīšu vannā. Mēs kopā klausījāmies Noru Džonsu un Klāsiņa (Klāss Vāvere – red.) sastādītās šūpuļdziesmas. Oka mani veda sēņot, un mēs teicām: «Miku, Miku meža Miku – pilnu grozu baraviku!»,» stāsta rakstnieces krustmeita.
«Kad agros jaunības gados man sirdi salauza kāds džeks, viņa mani gaidīja pie sevis ar kartupeļiem, gaileņu mērci un sidriņu.
Viņa man iemācīja, kāds cienasts jāliek galdā, kad opis Jānis ar draugiem pusnaktī atveda buku no medībām. Viņa pavadīja mani uz Angliju, kad izdomāju tur mācīties mūziku. Atbalstīja katru manu soli,» tā Nora Anna.
Pirms diviem gadiem viņa krustmāti izveda uz Noras Džonsas koncertu Londonā: «Abas dziedājām līdzi, cieši sadevušās rokās, un slaucījām viena otrai asaras.»
«Mūsu čatu ar Oku un manu mammu Indru es nosaucu – Mēs trīs. Mēs vienmēr arī bijām trīs – nepārraujama saite. Bet pats galvenais – mums kopēja bija ticība. Ticība gaismai un mīlestībai, kas ir Dievs. Kā jau mums visiem, Okas ceļš bija nedaudz grubuļains, bet Dievs viņas dzīvē darīja lielus brīnumus, un tagad viņa ir mājās. Ja ir kas tāds, ko gribu vēstīt no šīs sāpīgās, bet ļoti cilvēcīgās pieredzes, tad tas ir – mīliet viens otru!»
Citu Norai tuvo atmiņu stāstus lasi šeit:
