Rīga +18°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
4
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā Ieva 2017. gada 45. numurā.
Mēs atkal tiekamies Noras Ikšķiles mājā, kur pirms daudziem gadiem sākās Noras un viņas mammas attiecības. Attiecības, kas visu ģimeni nēsāja kā lieli viļņi – te augšup, te lejup. Attiecības, kas ietekmējušas un joprojām ietekmē Noras dzīvi. Visādās nozīmēs. Šobrīd šai mājā valda miers. Un brīdī, kad satiekamies, izdziest elektrība. Kādu laiku sarunājamies klusinātā sveču gaismā, un Norai īpaši jāpiestrādā, lai uzvārītu tēju. Arī mūsu saruna ir tāda… klusināta. Vairāk par dvēselisko, nevis fizisko, taustāmo.
– Grāmata Mātes piens joprojām ir viena no visvairāk pieprasītajām. Vai zini kodu, kas licis tai kļūt tik populārai?
– Mātes piens jeb mātes mīlestība, lai arī to fiziski neesi saņēmis, tik un tā ir motīvs, kas vijas cauri visai dzīvei. Lai gan dzīvē te zaudējam, te atkal atgūstam attiecības, jāsaglabā apziņa, ka māte ir tava radītāja. Caur viņu tu esi piedzimis, un, neraugoties ne uz ko, jūs vienmēr saistīs nabassaite.
Citam citu pieņemt un mīlēt otru, kāds viņš ir – ar visu labo un slikto, kas viņā, – tas ir galvenais.
Ja padomā perspektīvā, dzīves laiks taču ir īss. Ja pat tajā īsajā nogrieznī starp radiniekiem vai tuviem cilvēkiem sākas šausmīgi kašķi, strīdi, nesaprašanās – tas ir tik bezjēdzīgi no mūžības viedokļa. Absolūti bezjēdzīgi! Mums ir iedots laiks, bet, kā rakstīju Mātes pienā, miljoniem cilvēku tādu iespēju neiedeva. Tieši tev un man iedota iespēja izbaudīt šīs dzīves skaistumu, mīlestību, vilšanos, naidu, nodevību, pieķeršanos… Tad kā tu vari šīs dzīves laikā tik vieglprātīgi rīkoties un nekontaktēties ar savu mammu, māsu, dēlu vai tēvu?! Un kāpēc, interesanti zināt, visi cilvēki dzīves nogalē to nožēlo? Visi kā viens atzīst, ka rīkojušies neprātīgi. Par to ir vērts domāt…
Jau tā visas dzīves garumā cīnāmies ar saviem iekšējiem dēmoniem, vai tad jācīnās vēl ar kādu ārpusē? Bieži pati sev citēju Poruka dzejoli Mūžīgi augstā kalnā raugās cilvēka acs,/ Mūžīgi dziļā lejā nogrimst cilvēks pats. Jūtu – manā profesionālajā dzīvē iestājies ražas laiks, turklāt ne tikai Latvijā, bet nu jau arī pasaulē. Bet es cenšos būt pēc iespējas pieticīgāka. Pati sev nepārtraukti atgādinu – tikai Dieva dēļ neaizej slavas un atzinības pavadā. Jo man tiešām ir bail, ka galvā var kaut kas sagriezties…
– Teici – mums jāpieņem cilvēki, kādi tie ir. No dabas esi pieņemoša vai tomēr tas bija jāiemācās caur kādiem dzīves notikumiem?
– Es laikam ar to esmu piedzimusi. Cenšos cilvēkus pieņemt, kādi tie ir. Protams, ir situācijas, kad grūti piedot. Man bijušas divas neizsakāmi lielas vilšanās divos ļoti tuvos draugos. Kādu iemeslu dēļ viņi gan emocionāli, gan profesionāli nodeva mani. Tagad, kad pagājis pāris gadu, domāju – varbūt cilvēkiem bija savi argumenti, kāpēc viņi tā rīkojās, bet… Pēc horoskopa esmu Svari. Tie nemitīgi kustas, lai iegūtu līdzsvaru. Bet, ja pienāk brīdis, kad jūtu – cilvēks pret mani izturējies nodevīgi, aizveru durvis. Pavisam.
Kad beigsies visi ar grāmatu saistītie pasākumi, gribas uzrakstīt grāmatu ar nosaukumu Dzilvēks, kas būs par slikto dzīvnieku cilvēkā un par labo cilvēku dzīvniekā. Par to, kā mēs cīnāmies ar kārēm, instinktiem, kaislībām un mēģinām normāli, sakarīgi nodzīvot šo dzīvi.
Viens no maniem cīņas elementiem ir iegremdēšanās Bodbes klostera avotā Gruzijā. Daru to katru gadu, bet šogad pēc iegremdēšanās izjutu milzīgas fiziskās svārstības, mana pašsajūta nebija sevišķi laba. Skaidroju to tā – svētais avots, iegremdēšanās izmet no manis laukā visu to, ko sevī esmu uzkrājusi, ik pa laikam domādama sliktas domas par tiem, kas nodarījuši pāri. Šīs domas jāaizskalo – tas ir vienīgais ceļš, kā varam sevi veidot. Nenoliegšu, arī Mātes piena kā grāmatas un kā simboliskas substances ietekme uz mani ir bijusi milzīga.
– Vai grāmata noslēdza tavas un mammas attiecības?
– Jā. Es jūtu, ka to daļu dzīves, ko nenodzīvoja – mamma mira piecdesmit četru gadu vecumā –, viņa garīgi ir uzdāvinājusi man. Patiešām. Arī tas, kas notiek ar grāmatu… Brīnumaini panākumi nu jau daudzās pasaules valstīs. Taču tur nav nekādas mistikas. Vienkārša enerģētika, kas ir izdzīvota un pārdzīvota.
Man pret mammu ir beznosacījumu mīlestība un absolūti nekāda aizvainojuma. Itin visās sarežģīto attiecību peripetijās ir viegli ieņemt pozu – man nodarīja pāri. Arī es varētu gausties – mana bērnība un jaunība mātes dēļ pagāja baiļu zonā. Jā, tas ir fakts, ka dzīvoju ar nemitīgu sirds drebēšanu, baidoties par mammu. Bija arī notikumi, kas apliecināja, ka sirds drebēšana nav bez iemesla. Bet es noteikti negribu tiesāt mammu, un varbūt tāpēc man arī nav pāridarījuma izjūtas. Man mammai nekas nav jāpiedod.
Tai pašā laikā saprotu, ka ar domām par savu mammu dzīvošu visu mūžu.
Cita lieta, ka mūsu ģimenes stāsts liek nopietni paskatīties pašai uz sevi.
– Tu tagad runā par cīņu ar savām asinīm, ko esi jau minējusi iepriekš?
– Jā, ar tām cīnos visu mūžu un noteikti cīnīšos vēl. Tas nenozīmē, ka gribu aizbēgt, novērsties no savām asinīm, taču cīnos pret iznīcības gēnu, kas tajās likts. Ļoti mīlu dzīvi un negribu padoties tam, kam padevās mana mamma. Jūtu – no mammas uz mani staro pozitīva enerģija. Tai pašā laikā izjūtu arī pārbaudījumu: vai noturēšu līdzsvarā tās enerģijas, kas virmo manī. Manī jau arī nedzīvo tikai pozitīvās… Es arī cīnos ar dažādiem citiem spēkiem. Tomēr jūtu, ka pēc savas dabas esmu vitāls cilvēks. Pat ja man paslīd kāja un es ar ģīmi nomaucos dubļos, man gribas piecelties. Piecelties un nomazgāties.
– Kad tikko bija uzrakstīts Mātes piens, teici – neesi tajā skārusi māsas tēmu. Tad būtu vēl sāpīgāk. Kāpēc?
– Manai paaudzei pierasts, ka bijām omīšu un opīšu bērni – vecākiem bērnu audzināšanai nebija laika. Mūsu ģimenē tas bija arī tāpēc, ka rūpēties par mani un māsu neatļāva mammas veselības stāvoklis. Taču galu galā mūs izšķīra – māsa palika pie vecmāmiņas, es desmit gadu vecumā uz laiku pārcēlos dzīvot pie vecākiem Ikšķilē. Tur jutu lielu atbildību par savu māti un pārāk ātri pieaugu – man nemitīgi bija jārēķinās ar to, ka nevis māte sargāja mani, bet es viņu. Līdz ar šīm peripetijām arī mans un māsas attiecību ceļš nav bijis tikai rozēm kaisīts. Bet… Vienmēr pret māsu esmu izjutusi pietāti un bijību, arī respektu. Lāgiem varbūt pat baidījusies. Indra man palīdzēja saprast vecākus, kurus savulaik nesapratu.
Piemēram, tagad tēvs man ir tik labs draugs! No bērnības atmiņām palikušās nesaprašanās, pretrunas pāraugušas labā un ciešā draudzībā. Bet tēvs arī ir fantastisks cilvēks! Tikai septiņdesmit piecu gadu vecumā viņš aizgāja pelnītā atpūtā, jo visu mūžu ir smagi strādājis. Pēdējos gadus viņš bija Ikšķiles administratīvais direktors, viņš šo pilsētu izveidoja skaistu un sakoptu. Tagad viņš katru dienu ir šeit, Ikšķilē, savā jaunības mīlestības mājā, kur viņi ar mammu pavadīja tik daudz vasaru un kur mēs vēlāk izdzīvojām arī diezgan dramatiskus laikus. Man kopā ar tēti ir ļoti labi. Viņš ir mans tēvs ar lielo burtu, un mūs saista cieša mīlestība. Starp citu, saucam viņu par Ikšķiles Džeimsu Bondu, jo viņam nekas nav neiespējams (smejas).
Mūsu ģimenē nav daudz – mans vīrs Levans un māsas vīrs Aivars, tēvs, māsa Indra, es un māsas meita, mana krustmeita Nora. Pat tad, ja ir kādi smagāki posmi, kad cits citu līdz galam nesaprotam, mēs tomēr esam viens vesels.
Pāri visam, protams, ir māsasmeita Nora. Beigusi Gilfordas Mūzikas akadēmiju Anglijā. Mēs visi seši divus gadus viņu skolojām (smejas), un augustā abas ar māsu bijām uz izlaidumu.
Tur sapratām, cik patiess ir mūsu teiciens – mums uz abām ir viens bērns, toties kvalitatīvs.
Kā viņa dzied! Kopā ar draugu Viljamu Nora izveidojusi muzikālu duetu Nora&Will, abi ierakstījuši nu jau vairākas dziesmas topošajam diskam. Drīkst, uzlikšu tev dziesmu, ko Nora sacerējusi manai mammai, savai vecmāmiņai Astrīdai? Interesanti, ka tieši šīs dziesmas dēļ viņus pamanīja producents.
– Tava mamma savā ziņā saslēgusi jūs visus kopā.
– Jā, un īpaši cieši mēs turamies pie mūsu sieviešu trīsvienības. Neviena cita jau mums šai saulē nav – ne mammas, ne vecmammas. Norai bija trīs gadi, kad mana mamma aizgāja, bet caur Mātes pienu viņa savu omi jauniepazina. Viņu ļoti interesē manas mammas stāsts, liktenis.
– Pieminēji, ka tevī ir spēks piecelties, ja nogrūž dubļos. Kas tevi var iegrūst dubļos?
– Pēdējos gados jau pieminētā milzīgā vilšanās divos tuvos draugos – viena profesionālajā, otra emocionālajā dzīvē. Arī tas, ka pārāk bieži esmu atvērts un caurstaigājams cilvēks. Un, pat ja nekas nav noticis, ne jau katru rītu pamosties ar pozitīvisma devu sirdī. Saņēmu ziņu no literārās aģentes, ka Mātes piens iznāks Vācijā un Francijā. Bet… Levans ir Gruzijā, un, no rīta pamostoties un ieraugot pelēkās debesis, manī bija nevis Gruzija, bet gruzons. Tādas neizskaidrojamas skumjas, kad nevaru saprast, kas ar mani notiek. Tad cenšos veikt dažādus rīta rituālus, lai noliktu sevi uz sliedēm.
Neesmu vīrusu cilvēks – tpu, tpu, tpu –, bet, kad iznāca mana triloģija Trīs, ļoti smagi saslimu. Nekādi nevarēju izķepuroties no slimības nagiem, par ko pati biju pārsteigta. Zvanīju savam veselības guru Arturam Tereško, kurš teica – šai reizē nepieciešama zāļu smagā artilērija. Kad beidzot izķepurojos, sapratu – cilvēka imūnsistēma nav ar bezgalīgu potenciālu. Tu krauj, krauj, krauj sev virsū, līdz krīti. Tā nedrīkst.
Zini, kas man ļoti palīdzēja un glāba? Kopā ar māsas vīru mākslinieku Aivaru Vilipsonu uzrakstījām grāmatu Ārprātija piedzīvojumi par viņa bohēmas caurvīto, ārprātīgi jautro un smieklīgo dzīvi. Man šis rakstīšanas laiks ļoti patika – šķiet, mēs abi to izbaudījām. Viņš stāstot, es pierakstot.
Bet tagad pagaidi, kamēr apskatīšu, vai aizslēdzu vārtiņus. Citādi var izbēgt Frīda.
– Vēl viens ļoti īpašs suns…
– Jā. Frīdai 10. novembrī ir dzimšanas diena. Pirms pāris gadiem sešpadsmit gadu vecumā nomira mūsu mīļais suns Pipars – trešais Ikšķiles mājas iedzīvotājs. Viņš apēda toksisku spāņu kailgliemezi. Gribu brīdināt cilvēkus – šie spāņu gliemeži, kas ievazāti Latvijā, var apēst toksiskas vielas un tomēr kādu laiku vēl dzīvot. Bet, ja to šai laikā apēd mājdzīvnieks, tas aiziet bojā. Divas dienas sunim likām sistēmas, viņš izvēma gliemezi, bet tas diemžēl vairs nelīdzēja. Tai pēdējā maija rītā viņš piecēlās, apgāja apkārt ozolam, padzērās ūdeni, apgūlās un nomira…
Kad Pipars nomira, raudājām gandrīz visu vasaru. Aptuveni pēc gada 30. decembrī Levans teica – mums jābrauc meklēt kucēnu. Es pretojos, teicu – nevienu suni, nekad. Galu galā vīrs mani pierunāja. Izbraukājām visas patversmes, bet kucēnu, turklāt puiku, neatradām.
Te pēkšņi zvana mana draudzene Ludmila un saka – pie Getliņiem jaukā ģimenē dzīvo bezšķirnes suņu pāris, kuriem ļauts dzīvot brīvi. Tas nozīmē – ik pēc laika viņiem ir bērni. «Tri sučki,» saka Ludmila. Sākumā pretojos, jo gribēju taču suņu puiku, bet Levans pierunāja vismaz apskatīties.
Vispirms ieraudzījām vecākus – staltus skaistuļus. Un turpat kūļājās trīs kamoliņi. Viens kamoliņš kā vēlās, tā taisni man pie kājas. Tai brīdī iesaucos: «Frīda?!» Nezinu, no kurienes manī atskanēja šis vārds. Bet tai brīdī tapa skaidrs, ka mazais kamoliņš būs mūsu.
Mazais kunkulis bija par agru atrauts no mammas, tāpēc gulēja man gan padusē, gan pleca izliekumā un pat uz kakla. Un es atbildēju ar tādu pašu mīlestību. Visi smējās, kad viņu pirmos mēnešus baroju ar medījuma gaļu un paipalu olām, toties Frīdas kājas izstiepās garas un ausis izslējās, un es biju mātišķa lepnuma pilna. Man šķiet, Frīda joprojām uzskata – es esmu viņas mamma.
– Reiz mūsu sarunā teici – cilvēki alojas, domādami, ka sieviete ilgas pēc mātišķuma var piepildīt, tikai laižot pasaulē bērnu.
– Bet tā ir taisnība! Jā, man nav bērnu, bet tas nenozīmē, ka viss mūžs jāpavada gaudās un grēmās. Joprojām ar izbrīnu klausos cilvēkos, kas publiski paziņo – ja sievietei nav bērnu, viņa savu misiju dzīvē nav piepildījusi. Tā ir aprobežotība! Pasaulē ir tik daudz mīlestības formu, tāda krāsu bagātība!
Mans bērns bija mana māte, mans bērns ir mana krustmeita, un, jā, savā ziņā mans bērns ir arī Frīda.
Esmu atjaunojusi saraksti arī ar meiteni no Noras bērnības, kas nokļuvusi ne tai labākajā dzīves situācijā, arī viņai cenšos daudz palīdzēt. Mani ir dāvāta arī viena ļoti īpaša Dieva dāvana. Dienā, kad nomira mana tuva draudzene, maniem citiem draugiem piedzima ilgi, ilgi gaidīta meitiņa, un es esmu šīs meitiņas krustmāte. Mīlestībai ir ļoti daudz formu, un Dieva brīnumu iespējams piedzīvot dažādos veidos.
Zini, Agnese, par ko pēdējo gadu laikā esmu pilnībā pārliecinājusies: viss, ko mēs darām – labais un sliktais –, tiek mums atmaksāts jau šīs dzīves laikā. Laiks ir saīsinājies, tā vairs nav tik daudz, cik bija. Tāpēc vēl jo svarīgāk domāt, kurā brīdī esam Dieva un kurā brīdī – sliktā pusē.
– Tev no sliktā palīdz atbrīvoties jau pieminētā ieniršana Bodbes klostera avotā. Kā šo avotu atradi?
– Mūsu ģimenē nav reliģisku tradīciju. Uz baznīcu visi devās labi ja vienreiz gadā – Ziemassvētkos. Protams, arī padomju laiks darīja savu. Pieaugot un jau pieaugusi domāju par eksistenciāliem, ticības jautājumiem, bet pie atbildes tā arī nenonācu. Vēl trīsdesmit sešu gadu vecumā varēju mētāt frāzes, ka cilvēks ir visu varens un viss atkarīgs no mums pašiem. Bet tas tā nav.
Kad satikos ar savu vīru Levanu, biju jau nostabilizējusies personība un tomēr Gruzijā guvu jaunu un neparastu pieredzi. 2008. gadā, kad pirmoreiz tur nokļuvu, mani pārsteidza ļoti skaistie, senie dievnami, arī kalnu klosteri, kurp Levans mani aizveda. Gruzijas pareizticība ir īpašs pareizticības atzars, vissenākā pareizticība. Turklāt Gruzijā pareizticību ienesusi sieviete – svētā Nīno no Kapadokijas Grieķijā. Reāla persona. Nīno parasti attēlo ar mazliet ieslīpu krustiņu rokās. Senie stāsti vēsta – kad Nīno ienāca Gruzijā, viņa pagatavoja krustiņu no vīnogkoka, ko sasēja ar saviem matiem. Bet mati mazliet nošļuka un krusta maliņas arī.
Kopā ar Levanu nonācu Bodbes sieviešu klosterī Kahetijā. Kad pirmoreiz iegāju baznīcas dārzā, ar mani kaut kas notika. Kaut kas netverams, bet ļoti īpašs. Vaicāju, vai ir kāda iespēja šai vietā padzīvot. Gruzijas pareizticīgo klosteri par palīgiem neņem nekristītus cilvēkus, bet mani tomēr paņēma. Nodzīvoju tur apmēram nedēļu, darīju visu, ko lika: pulēju ikonu rāmīšus, vēlāk arī strādāju virtuvē. Piedalījos visās mūķeņu lūgšanās. Arī nakts lūgšanās, kur mūķenes aizlūdza par kādu ļoti slimu māsu. Piedalījos pilnīgi visos rituālos, un varu teikt – tas mani izmainīja kā cilvēku.
Pēc tam biju absolūti pārliecināta, ka gribu kristīties pareizticībā un gadu vēlāk to arī izdarīju. Kad tēvs Jesaja prasīja, kāds būs mans baznīcas vārds, es teicu – Nīno.
Bet avots… Tas ir ļoti sens, ar ticīgu vārdu apvārdots ūdens. Padomju laikā gan klosteri slēdza, tā vietā izveidoja slimnīcu un visus medicīniskos atkritumus lādēja avotā. Un šis avots vienkārši pazuda.
Pēc gadiem, kad klosteri atjaunoja, avots parādījās lejā, ne vairs vecajā vietā. Mūķenes tam pāri uzcēla mazu mājiņu, arī mūķeņu mājiņu, lai sargātu avotu. Pirmoreiz avotā iegāju laikā, kad dzīvoju klosterī, gāju tur kopā ar māsām. Kopš tā laika tas ir mans avots un mana vieta. Vienmēr, kad esmu Gruzijā, parasti ap savu dzimšanas dienu, turp aizbraucu.
Šis avots manā dzīvē darījis daudz brīnumainu lietu, kas notikušas pretēji ikvienai loģikai.
Arī šogad iegāju avotā, kas nav viegli, jo ūdens ir nenormāli auksts. Bet man to vajag. Un es nezinu, kā tas iespējams, ka man, piedzimušai un uzaugušai Latvijā, dvēseles vieta ir Gruzijā.
Uzskatu, ka cilvēka mūžā tā ir liela laime, ja viņš sastopas ar savu ticību. Es sastapos…
– Tad tāpēc reiz teici – pirmais vīrs deva izglītību, otrais māju, bet trešais ticību.
– (Smejas.) Pilnīgi pareizi! Taču Levans man devis ne tikai ticību. Mēs esam dvēseles draugi, un tas ir ļoti daudz. Ir bezgala svarīgi sastapt savu domubiedru, cilvēku, kura priekšā tev nav jāizliekas un kura priekšā tu esi tā, kas esi. Uzskatu, ka kopdzīve ir iespējama tikai tad, ja esi satikusi savu domubiedru. Viss pārējais – fiziskās attiecības, skaistums un citas lietas – ir tikai pastarpināti jēdzieni. Ja neesi kopā ar cilvēku, ar kuru vari dalīt savu gara pasauli, ja tev jāizliekas labākai, nekā esi, nekas nesanāks!
Pat rakstot Mātes pienu, man Levanam nekas nebija jāskaidro. Viņš visu saprata. Varbūt tāpēc, ka vīram ir līdzīgs stāsts. Viņa tēvs, par kuru tagad uzņemta dokumentālā filma, Gruzijā traģiski aizgāja bojā trīsdesmit astoņu gadu vecumā. Viņš bija savas paaudzes izcilākais esejists un tulkotājs no angļu valodas. Kā Levans man teica – es visu mūžu cīnos ar sava tēva asinīm, tu – ar savas mammas.
Mēs ar Levanu diezgan daudz laika pavadām atsevišķi, mums abiem vajadzīga zināma vientulības deva, kā jau radošām personībām, mums reizēm nav viegli, bet… Arī fiziski neesot blakus, mēs tomēr esam kopā, un tas arī ir vissvarīgākais. Kas to būtu domājis, ka savu mīlestību atradīšu Gruzijā… Tas tikai nozīmē, ka taisnība ir teicienam – viss ir viens.
