«Tā bija emociju jūra, ko pārdzīvoju.» No amata atstādinātās «Gors» vadītājas Zirniņas stāsts

Lēmums atstādināt no amata koncertzāles Gors vadītāju un un SIA Austrumlatvijas koncertzāle valdes locekli Diānu Zirniņu pieņemts 30. decembrī pašvaldības uzņēmuma dalībnieku ārkārtas sapulcē. Tajā Diānai, kura šo vietu vadījusi 15 gadus, izteikta neuzticība. Šāds pavērsiens daudzos Latgales iedzīvotājos raisījis lielu neizpratni un pat sašutumu. Par to izteikusies arī olimpiete Gunta Vaičule: «Kā šis ir iespējams? Diāna Zirniņa toties saglabā mākslinieku, koncertu, izrāžu, pasākumu apmeklētāju uzticību.» Bažas par šāda lēmuma patieso pamatojumu ir arī Kultūras ministrei Agnesei Lācei.

Kas tad īsti ir Diāna Zirniņa? Savulaik žurnālā Ieva bija lasāma  Līgas Blauas veidota portretintervija ar Diānu, kurā atklājās viņas personības šķautnes un dzīves gājums. Tai autore devusi lakonisku nosaukumu – Teicamniece. 

Diānas Zirniņas pieturzīmes

• Dzimusi 1981. gada 2. maijā Rēzeknē.
• Mācījusies Rēzeknes 1. vidusskolā un Rēzeknes Komercskolā.
• Rēzeknes Augstskolā apguvusi ekonomistes un juristes bakalaura zinības uzņēmējdarbības tiesībās un ieguvusi maģistra izglītību vadību zinātnē.
• Augstskolā Turība – maģistrs sabiedrisko attiecību vadībā.
• Izglītību papildinājusi Zviedrijā.
• Sākusi studēt Latvijas Kultūras akadēmijā maģistratūrā kultūras menedžmentu un radošās industrijas.
• Strādājusi Radio, laikrakstā, ziņu aģentūrā, Nodarbinātības valsts aģentūrā un Rēzeknes pašvaldībā.
• Kopš 2011. gada – Autrumlatvijas koncertzāles valdes locekle jeb Latgales vēstniecības Gors vadītāja.

Jums ir cienījama izglītības biogrāfija.

 Mūžu dzīvo, mūžu mācies. Tas ir par mani. (Smejas.) Šobrīd jautājuma zīme pielikta maģistratūras studijām kultūras menedžmentā un radošajās industrijās manā mīļajā Kultūras akadēmijā. Pagājušais gads bija visai sarežģīts, milzum daudz darba, un vajadzēja noteikt prioritātes. Vēl arvien mana prioritāte ir Gors.

Esmu izbaudījusi katru gadu, ko te pavadu, un visu, ko esmu darījusi.

Izskatāties dzīves veiksminiece.

Tāda es arī esmu. No malas viss izskatās pat pārāk glancēti. Laikam tāpēc, ka spēju priecāties par to, kas man šajā mirklī dots, nevis mēģinu tiekties pēc vēl kaut kā varbūt nepiepildāma. Gors nav mana pirmā lielā uzvara. Arī līdz šim bijušas uzvaras – mazās un lielās, bet nekad neesmu smagi cīnījusies pa dzīvi, vismaz citiem tā šķiet. Kopš bērnības man ir paticis mācīties, visur iesaistīties.

Vienmēr esat bijusi labā meitene?

Pareizais bērns, reizēm ar maziem radziņiem. Skolas laikā pareizāku bērnu par mani neatrast.

Biju absolūtā teicamniece, un par šo sindromu nekad neesmu pārdzīvojusi,

jo tas man netika uzspiests. Mamma nelika mācīties, darīju to ar prieku, man patika un padevās. Skolā bija tikai piecnieki, tolaik augstākā atzīme, un darīju visu, ko vajadzēja, – dziedāju, dejoju, spēlēju klavieres un akordeonu. Neesmu gājusi mūzikas skolā, bet skolotājiem patika ar mani noņemties, ātri visu apguvu.