Rīga +1°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
- Ivo Odītis pēc profesijas ir datoriķis. Ieguvis doktora grādu datorzinātnē, viņš lasa lekcijas Latvijas Universitātē.
- Jau gandrīz desmit gadu viņš ir atbildīgais par skautiem Baldonē un vienlaikus arī Latvijas Kristīgo skautu organizācijas vadītājs. Šo gadu laikā Ivo vadībā dažādas praktiskas gudrības apguvuši 75 bērni – gan zēni, gan meitenes.
- Ivo māca bērniem izbaudīt atrašanos brīvā dabā, iekurt ugunskuru, pagatavot ēst, orientēties apkārtnē. Bet galvenais – būt atbildīgiem pret sevi un savu valsti. «Galvenais iemesls, kāpēc vispār darbojos skautos, neskaitot to, ka man vienkārši patīk, ir apziņa, ka veidojam sabiedrībai noderīgus pilsoņus. Varbūt skan ļoti cēli un patētiski, bet tā ir patiesība.
- Šie bērni nākotnē spēs parūpēties par sevi, nebūs nasta sabiedrībai, spēs sadarboties. Ja tu ej pārgājienā, ir traģiski, ja citiem jānes tava soma, jo esi to pārkrāvis, siksnas noberzušas plecus un tu neesi bijis tam gatavs. Skauti māca padomāt par to, būt atbildīgam. Un tas neattiecas tikai uz somu, bet uz katru cilvēka rīcību. Tāpēc man šķiet, ka ir vērts strādāt ar bērniem, jo viņi būs citādi nekā tie, kuri šobrīd darbojas politikā, kuriem pārmetam zagšanu, oligarhu sarunas. Mūsu bērni veidos tādu valsti, kādu vēlos redzēt,» cerību pauž Ivo.
Fiziskās iemaņas + prāta kustināšana + kristīgās vērtības
Kas tad īsti ir skauti? Īsumā – visu pasauli aptveroša jauniešu kustība, kuras mērķis ir attīstīt fiziskās iemaņas, prātu un pacelt garīgo vērtību skalu.
Bet kā ar to iepazinies Ivo? «Jau skolas laikā man patika āra dzīve, piesaistīja tūrisms – divus gadus darbojos tūrisma pulciņā, man labi padevās orientēšanās, virves siešana… Iespējams, tāpēc, ka tās, tāpat kā datorzinātne, ir saistītas ar domāšanu.
Ilgus gadus esmu arī kristietis. Interesanti, jo pirms tam biju ļoti skeptisks pret baznīcu. Šķita – baznīcā iešana ir tikai tradīcija, nevis pārliecība. Redzēju arī, ka cilvēku sacītais daudzkārt negāja kopā ar to, ko viņi dara.
Vēl mācoties divpadsmitajā klasē, māsīca mani uzaicināja uz jauniešu dievkalpojumu Mateja baptistu draudzē. Tur pirmoreiz šķita, ka cilvēki tic pa īstam.
Satiku savus bijušos pamatskolas klasesbiedrus, par kuriem biju pilnīgi pārliecināts – tiem jau nu baznīcā vispār nav, ko darīt. Tur pamodās mana ticība, mana interese par Dievu.
Kad vēlāk to pārrunāju ar savu klasesbiedreni Lieni, kas vēlāk kļuva par manu sievu, viņa mani uzaicināja aiziet uz Mežaparka draudzi, kuru regulāri apmeklēja. Kopā sākām iet kristiešu gaitas. Gāja gadi. Abi bijām aktīvi baznīcēni, darbojāmies arī draudzē – es biju draudzes priekšnieks, sieva vadīja svētdienas skolu. To apmeklēja arī mūsu trīs dēli, bet… līdz zināmam vecumam. Viņiem apnika zīmēt eņģelīšus, griezt kaut ko no papīra. Arvien biežāk izskanēja: «Es jau visu zinu», «Man viss ir skaidrs», «Es vairs negribu iet uz svētdienas skolu». Nav jēgas ar varu spiest bērnus darīt to, kas viņiem nepatīk, tai pašā laikā nezināju, kā lai aizpilda viņu laiku.
Un tad 2008. gadā Valmierā Draudžu dienās nejauši uzzināju, ka Latvijā izveidota Kristīgo skautu organizācija. Brīvdabas muzeja teritorijā bija iespēja iepazīties ar organizācijas dalībniekiem, tās pamatprincipiem, pašiem veikt dažādus uzdevumus. Viss saslēdzās – gan mani hobiji, gan kristīgie pamatprincipi, gan iespēja nodarbināt bērnus! Pirmoreiz sastapos ar cilvēkiem, kas kaut ko dara idejas vārdā, ar lielu dedzību – tādi ir visi skautu vadītāji. Turklāt viņi mācēja izstāstīt tā, ka man bija skaidrs: tā ir arī mana lieta, es to gribu. Noderīgi un interesanti arī bērniem: dzīvot mežā, gatavot ēst, darboties komandā… Apkārt ir dažādi pulciņi: sporta, rokdarbu un kādi tik vēl ne. Bet, ja grib atrast tādus, kuros domātu, kāds cilvēks no pulciņa apmeklētāja galu galā izaugs… Tādu nemaz tik daudz nav,» uzskata skautu vadītājs.
Bet šīs organizācijas mērķis ir apzināti strādāt pie tā, lai izaugtu godīgi, savu zemi, valsti mīloši, par sevi un citiem atbildīgi cilvēki. Piemēram, viens no skautu pamatprincipiem ir būt patiesam, un visi skauti cenšas to ievērot. Ivo kā piemēru min futbolu. Kāpēc tieši šo sporta veidu? Jo spēlētājus spēles laikā vēro pieci tiesneši – lai redzētu, vai kāds nav pārkāpis noteikumus, un piefiksētu, ja ir. «Skautiem vajadzētu spēt futbolu spēlēt bez neviena tieneša un bez noteikumu pārkāpšanas. Un, ja arī viņi tos pārkāptu, tad būtu gatavi atzīt savu pārkāpumu,» skautu principus raksturo Ivo.
Nesmejies par citiem…
«Mūsu īpašumā ietilpst septiņus hektārus liels mežs, par kuru ilgi nevarēju saprast, ko ar to darīt. Kad sāku darboties skautos, bilde noskaidrojās: rīkot skautiem nodarbības un nometnes. Cits teiks – sagadīšanās. Es saku: Dievs aizveda mani tur, kur man bija jābūt,» par savu dzīves ceļu saka Ivo.
Audzinot savus trīs dēlus, Ivo apzinājies pamatvērtības, ko grib tiem iemācīt. Gribējies, lai bērni ir kārtīgi, zinātkāri, atbildīgi, uzcītīgi… «Faktiski visu labo, ko vien varēju iedomāties, gribēju redzēt savos bērnos. Tagad, kad viņi jau ir lieli, ir pilnīgi skaidrs – lai kā tu audzinātu bērnus, viņi nebūs tādi, kā tu esi sadomājies. Lai arī bērni uzauguši vienādos apstākļos un šķietami vienādi audzināti, katrs ir pilnīgi citāds. No dabas ieliktais, no Dieva dotais raksturs, īpašības ir ļoti spēcīgi, un īpaši mainīt to nevar, tikai pielāgoties.
Kad bērni tikko bija dzimuši, man bija pārliecība – mani bērni nekad nedarīs tā un tā. Izdarīja! Piemēram, biju pilnīgi pārliecināts, ka bērni nekad man nerunās pretī. Tas šķita pilnīgi nepieņemami. Bet runā, strīdas, diskutē…
Un tagad man tas šķiet pat labi, jo nav nekā slikta tajā, ka cilvēks pats domā, nevis akli pakļaujas tam, ko viņam saka. Pat tad, ja to saka viņa vecāki…
Šādu lietu ir ļoti daudz. Arī tādā ziņā Dievs gan pamācīja, gan pārmācīja. Nemaz jau nerunājot par mani pašu – arī es esmu gan rājies, gan pacēlis balsi, gan pateicis kaut ko nepatīkamu. Izdarījis to, par ko iepriekš sacīju – nekad.
Pirms piedzima dēli, man bija padoms katram vecākam, kā tieši jāaudzina bērni un kā vajadzētu darīt labāk. Ar katru nākamo bērnu padomu krājums aizvien saruka, līdz pēc trešā bērna sāku skaļi deklarēt, ka padomus bērnu audzināšanā var sniegt tikai tie, kam ir trīs un vairāk bērnu. Bet labāk jau padomus nevienam nesniegt vispār…» smaida Ivo.
Paša pieredze palīdz, arī strādājot ar bērniem skautos, saprast, ka katrs bērns ir citāds, atšķirīgs. «Viens ir mierīgāks, cits žiglāks. Viens klusāks, cits nespēj klusu nostāvēt ne mirkli. Un nav jēgas pārmetoši skatīties uz viņa vecākiem, jo tā nav ne viņu, ne bērna vaina – tā vienkārši ir. Tāpēc arī mazskautos un skautos katru bērnu cenšos pieņemt, kāds viņš ir. Tas palīdz neprasīt neiespējamo, bet atrast katram piemērotu vietu komandā,» uzsver skautu vadītājs.
Mācīties darot
Bet ko tad vecāki var gaidīt, savam bērnam atļaujot dalību skautu organizācijā? «Visas Latvijas vienības sadalītas sīkākās vienībās: mazskauti – bērni vecumā no septiņiem līdz divpadsmit gadiem – saimēs, bet skauti – pusaudži no 12 līdz 16 gadiem – kopās. Loģiskā kārtībā būtu: bērns darbojas mazskautos, tad pieaugot pāriet uz skautiem, vēlāk darbojas roveros, kas ir trešā vecuma pakāpe un apvieno jauniešus pēc sešpadsmit gadu vecuma. Bet no roveru vidus vajadzētu nākt jaunajiem skautu vadītājiem, kas savas prasmes un zināšanas vienkārši nodod tālāk. Diemžēl padomju laikos skautisms Latvijā tika apkarots, un mūsdienās šīs tradīcijas bija jāsāk no jauna.
Skautu organizācijai ir vairāki būtiski pamatprincipi. Iestājoties skautos, jāiztur daži pārbaudījumi un jādod solījums. Skautiem ir arī attiecīgas formas, simboli. Viens no pamatprincipiem – uzturēties, darboties dabā. Vēl viens skautu pamatprincips – mācīties darot. Tas nozīmē, ka daudzas lietas mācāmies caur spēlēm un aktivitātēm, piemēram, gatavot ēst, sasiet dažādu veidu mezglus, iekurināt ugunskuru… Svarīgi tas, ka darbs vienmēr notiek komandā. Bērni visu laiku darbojas attiecīgās komandas ietvaros, iepazīst cits citu, dabiskā veidā uzņemas dažādas lomas komandā. Taču tas, ka darbojamies komandā, nenozīmē, ka nav personīgās attīstībās,» uzsver Ivo. Varbūt redzēts, ka ārzemēs skautu formas nošūtas ar dažādām emblēmām. Tās var iegūt par katru jaunu prasmi, ko bērns apguvis. Jo vairāk emblēmu, jo zinošāks, prasmīgāks skauts.
Jāpiebilst, ka darbošanās vienmēr notiek pieaugušo uzraudzībā un pieaugušie ir ne tikai atbalsts, bet arī piemērs bērniem. Kristīgajiem skautiem visam iepriekšminētajam pievienojas arī kristīgā mācība – katra nodarbība sākas ar īsu svētbrīdi.
Nedrīkst nepieminēt vēl vienu skautu pamatprincipu – būt uzticīgiem dzimtenei, valstij, kurā cilvēks dzīvo, sabiedrībai. «Šie bērni nav piedzīvojuši Atmodu, viņi nezina, kas ir patriotisms Atmodas izpratnē. Toties viņi iet lāpu gājienos, tiekamies Lāčplēša dienā, tāpat 18. novembrī, visi zina šīs valsts dibināšanas gadu un dienu, zina svarīgākos faktus. Bērni zina, kā izveidojās šī valsts, zina par cilvēkiem, kas atdevuši savu dzīvību, lai šī valsts būtu. Gribas cerēt, ka arī viņi būs uzticami pilsoņi un ar godu darbosies Latvijas labā. Ka starp viņiem nebūs cilvēku, kas kārtos lietas savā labā un aizmirsīs par savu valsti.»
«Par ko man žēl – tādu nometni, kādu drīkstēja veidot pirms simts gadiem, pašlaik īsti nevar noorganizēt. Varbūt mazliet pārspīlēju, bet… Kas tikai nav jāievēro – Pārtikas un veterinārā dienesta noteikumi, nometņu vadīšanas noteikumi… Anglijā, piemēram, bērnam nedrīkst būt līdzi nazis. Bet ko bez naža var darīt mežā? Ir jāiemācās darboties ar lietām, un tas jādara bērnībā. Nu kurš bērns iemācījies griezt ar nazi, kaut reizi neiegriežot pirkstā? Kurš iemācījies gatavot ēst, kaut reizi negūstot apdegumu? Tā vietā, lai mācītu, mūsu sabiedrībā tiek noteikti aizliegumi. Bet tas rada bezatbildīgu sabiedrību,» uzskata skautu vadītājs.
Vislabāk sākt jau mazskautos
Ivo novērojis: ja bērni atnāk uz skautiem tīņa vecumā, diemžēl ilgi organizācijā neaizkavējas, jo viņu brīvais laiks jau ir aizpildīts, jau ir citas intereses. Visilgāk organizācijā darbojas tie, kas sāk jau mazskautos. Bet vislabāk nevis tai pašā gadā, kad sākuši iet skolā, bet nākamajā. Tāpēc ka viņi jau apbružājušies skolā, tur pieraduši strādāt komandā, iemācījušies mācīties.
Ir bērni, kas pamatlietas apgūst ātri; ir tādi, kas mācās ilgi. Ir bērni, kas pēc daudzkārtējas atkārtošanas neatceras Latvijas valsts dibināšanas gadskaitli, ir tādi, kas to jau zina, jo iemācījušies ģimenē. Bet īstos darba augļus var redzēt tikai pēc tam, kad bērni organizācijā darbojušies vismaz trīs četrus gadus: viņi spēj iekurt ugunskuru, pagatavot ēst, sadalīties komandās, deleģēt pienākumus… Bērns prot parūpēties par sevi, sakārtot savas lietas, somu. «Vienmēr saku vecākiem: pirms pārgājiena vai nometnes ļaujiet bērniem somu kārtot pašiem, nedariet viņu vietā. Kāpēc? Lūk, piemērs no dzīves! Kārtējā nometne, kurā bērniem noteikts teltī visas savas lietas turēt somā, lai tās nesajūk ar cita bērna lietām. Eju garām teltij un dzirdu – viens šņukst. Ārkārtīgi rosās un saka: «Stulbā mamma, to visu nemaz nevar tai somā sastumt iekšā!» It kā smieklīgi, bet ļoti pamācoši.
Labāka Latvija – rīt
Bet, lai viss nešķistu pārāk ideāli, Ivo piebilst – tikai nevajag sacerēties, ka, atnākot uz skautiem, bērni pēkšņi kļūst par eņģeļiem. «Arī skautos jācīnās ar runāšanu pretī, nepaklausību un daudz ko citu, ko dara visi normāli bērni. Cita lieta, ka ar laiku redzi – bērni kļūst atbildīgāki, nopietnāki, spēj uzņemties atbildību par sevi un citiem. Māk sadalīties komandās, deleģēt darbus… Tas rada lielu gandarījumu.»
Jāpiebilst – arī visi trīs Ivo dēli darbojušies skautos. «Kad kļuvu par skautu vadītāju, vecākajam bija divpadsmit gadu, viņš uzreiz aizgāja uz skautiem. Vidējam dēlam bija astoņi gadi, viņš darbojās mazskautos. Jaunākajam tobrīd bija tikai divi gadi.
Pasmagi bija, kad vecākajam iestājās lūzums – viņš paziņoja, ka vairs negrib braukt uz nometnēm. Ļoti pārdzīvoju, šķita – esmu vainīgs, neesmu ticis galā ar saviem pienākumiem.
No otras puses, sapratu arī, ka agri vai vēlu dēlam jānostājas pret tēvu, jānostājas uz savām kājām. Pašlaik viņš ir atgriezies un vada skautu nodarbības, nododot savas zināšanas jaunākajiem. Jā, un ir lietas, ko Jānis dara daudz labāk nekā es.
Pirms diviem gadiem arī vidējais dēls pateica, ka vairs negrib darboties skautos. Tāda bija viņa izvēle, un es to respektēju. Jaunākais skautos darbojas joprojām,» stāsta Ivo. Viņš piebilst – skautu ietekmi redz arī paša dēlos. «Viņi ir labi organizēti. Vai tā būtu, ja dēli nedarbotos skautos? Dēli arī māk uzņemties atbildību, izdarīt to, ko uzņēmušies. Tas gan noved pie tā, ka viņi nereti saka: «Nē, to es neuzņemšos, jo nevarēšu izdarīt.» Vai: «Nē, to neuzņemšos, jo gribu būt ar draugiem, bet abus nepaspēšu.» No vienas puses, tas ir kaitinoši, no otras – ļoti augstu to vērtēju. Dēli arī nebaidās būt laukā dažādos laikapstākļos, prot darīt dažādus darbus, viņi ir vīrišķīgi. Arī tas ir liels gandarījums.»
Bez sievas atbalsta nevarētu
Ivo saka – darbošanās skautu organizācijā daudz ko prasījusi arī no viņa sievas Lienes. Vismaz pacietību un iecietību noteikti. «Skautu vadītājam jāapzinās, ka organizācijai, bērniem būs jāvelta diezgan daudz laika. Tas nav iespējams, ja nav ģimenes atbalsta. Man tāds ir – sieva vienmēr atbalstījusi to, ko daru.
Ja tu dzīvo privātmājā, ir skaidrs – tā nekad nebūs pabeigta, visu laiku ir lietas, kas jāizdara. Bet… tam atliek diezgan maz laika. Sieva nereti saka: «Ļoti daudz varētu izdarīt, bet nav jau vīriešu roku…» Vīriešu rokas ir, tikai to nekad nav mājās (smejas) – gan es, gan dēli ļoti bieži esam ārpus mājām.
Lienes aizraušanās ir ainavu dizains, augu, koku stādīšana, dobju apkopšana. Tur būtu vajadzīgs vīrieša spēks un atbalsts, bet ne vienmēr tas pieejams. Līdz ar to varu teikt, ka darbošanās skautos ir laiks, kas atņemts Lienei. Taču viņa nekad nav žēlojusies. Tas noteikti nav velti iztērēts un zemē nomests laiks – to apzinās visa mūsu ģimene. Zināmā mērā tas, ko darām šodien, palīdzēs veidot labāku Latviju rīt,» uzsver Ivo.
