Skarbais skaistums puantēs

– Bet ko jūs gribējāt? Lai es guļu un vaimanāju vai lai adu zeķes?! Es nemāku adīt zeķes, – it kā tīši kaitinādama, BIRUTA BAUMANE brīnās, kad esmu viņai izteikusi komplimentu par mutuļojošo aktivitāti.

 Šodien, 14. martā, Nacionālajā Mākslas muzejā viņa atklāj savu darbu personālizstādi.

 

Būvē māju un neprot izlikties

«Es neesmu dzīvesgudra ­ – esmu briesmīga muļķe. Bulduru hiromante kļuva gluži dusmīga: «To savu likteni apgriezusi pilnīgi ar kājām gaisā un nemaz sev negrib palīdzēt…» Viņa it kā pie sevis kreņķējās: «Būtu kaut cik aktrise vai kā… Bet nu nemaz neprot izlikties,»» Biruta Baumane mani uzreiz brīdina, kad esmu aizgājusi pie viņas ciemos. Gleznotājas māja ietupusies gandrīz pretī Rīgas Stradiņa universitātei, tikai ielas pretējā pusē, dziļumā.

«Akadēmijas laikos dzīvoju pie Beļcovas (gleznotāja Aleksandra Beļcova – A. P.) un to uzskatu par savu otro māju pēc Tērvetes skolas, kur pavadīju bērnību. Man vēl tagad sapņos rādās kā burvīga vīzija… Pēc tam mēs (Birutas Baumane ar vīru tēlnieku Kārli Baumani – A. P.) dzīvojām Ģertrūdes ielas 64. nama divās istabās un tad atnācām uz šejieni. Uz Pārdaugavu, kur lielā steigā būvējām paši savu māju. Bet mēs izšķīrāmies. Un tad jau es cēlu viena…»

Istabā ar šūnakmens kamīnu, vienu melni krāsotu sienu un sarkanu nobružātu koka grīdu centrā stāv atvērts flīģelis. Uz tā guļ notis. Flīģelis esot no dzimtajām Tērvetes mājām. Tāpat lielā puķe istabas stūrī, kura nu stiepjas no grīdas līdz pašiem griestiem un robainās lapas ir tenisa raketes lielumā. Monstera.

– Pie jums ir labi, – saku.

– Nē, bija labi. Vairs jau nav. Viendien augšā, otrajā stāvā, gleznoju, un uzreiz – kas notiek?! Kāds it kā laistu spogulīti acīs. Izrādās, pretējā mājā iestikloti logi, saule atspīd, zibeņo un man visu gleznošanu bojā. Mēs taču speciāli darbnīcu taisījām ziemeļu pusē, lai būtu mierīga gaisma.

 Es saprotu: māksliniece runā par jauno daudzdzīvokļu īres namu, kas pusgada laikā uzslējies tieši pretī viņas privātmājiņai ar karmīnsarkanajiem logu rāmjiem.

«Agrāk te bija brīnišķīgi. Puķaina pļava ar ceriņu rindu gar nebruģēto Dārza ieliņu. Man bija tā laime dzīvot tieši pretī mūsu lielā aktiera Jāņa Oša mājai. Tas bija viņa tēva nams. Jāņa Oša brālis, kad sāku dzīvot kaimiņos, mīlēja ienākt un stāstīt par seniem laikiem. Kā toreiz abi ar brāli braukuši ar zirgu uz Rīgu teātri spēlēt. Jo te jau bija gandrīz kā laukos.

Mums bija labas kaimiņattiecības. Kad es pa kaklu pa galvu kopā ar radošiem cilvēkiem devos Sibīrijas izpētes braucienā un pametu savu māju tukšu, vilcienā pēkšņi attapos – vai tik steigā būšu izštepselējusi gludekli? Laikam ne. Rēzeknē skrēju pie stacijas priekšnieka un zvanīju aktierim Osim, lai viņš izsit ķēķa logu, iekāpj iekšā un izrauj gludekli no kontakta. Biju pārbijusies. Kad atgriezos, Osis stāstīja, ka viņš paņēmis trepes, pakāpies pie loga un vispirms paskatījies – deg vai nedeg. Nav dedzis. Bet turpmāk, kad trolejbusā satikāmies, viņš mani vienmēr piezoboja: «Nu, vai pletīzers izštepselēts?»

Bet tad nomira Jāņa Oša brālis, pēc tam arī pats aktieris un mājā saimniekoja viņa mantinieki. Ap māju pavasaros, kā vienmēr, ziedēja ābeles un bumbieres, vasarā – sarkanās vīteņrozes. Pagalmā auga liels koks, kas visu ziemu zaļoja. Domāju, ka tas ir dzīvībaskoks, bet Drāmas teātra aktieri teica, ka tas bijis kas cits, retas sugas. Un ceriņi – kā tie pēdējā pavasarī ziedēja! Manējie arī tiem līdzi. It kā tie būtu dzīvi un iepriekš zinātu visas tās šausmas, kas te notiks.

Bet nu Oša māja ir pazudusi no zemes virsas, tās vietā slejas septiņstāvu īres nams, kas jaunajiem biznesmeņiem, kuriem nekas nav svēts, tikai nauda, nesīs vēl vairāk naudas…»

Gleznas mākslinieces darbnīcā ir apklātas ar avīzēm. «Viņi te visu vasaru muļļājās, apakšā cēla divstāvu garāžas. Celtnieki laida virsū prožektoru, bet man darbnīcas jumtā ir logi, un tad es tās bildes slēpu. Gleznu krāsa taču bojājas.

Tas viss ir tik pazemojoši, kā viņi izturas. It kā šeit cilvēki nemaz nedzīvotu. Briesmīgi.

Viņi man, var teikt, pilnīgi nolaiduši asinis.

Tas bija 27. jūlijs, es augšā darbnīcā gleznojos, un man sāk gribēties ēst. Viena pati mājās. Domāju – jāaizskrien līdz «Neldai», kaut kas jānopērk. Veru vaļā veikala durvis un nākamajā brīdī attopos, ka man pa ausi tek asinis un šausmīgi sāp galva. Tur pie durvīm nebija nolikts tepiķītis, un es slīdēju. Izsauca ātro palīdzību, un visu augustu mani lāpīja. Vārdsakot, sakarā ar to man pasliktinās redze. Oktobrī ārstējos slimnīcā, pēc tam atnācu mājās, bet man actiņas šauriņas, šauriņas. Izrādās, vīruss piemeties. Tāpēc uz Autortiesību Bezgalības balvas pasniegšanas ceremoniju decembrī uzliku melnās brilles. Vīruss turējās līdz pat Ziemassvētkiem, kā nelabā sapnī. Bet – runāsim par kaut ko priecīgāku!»

 

Poēzija un proza

«Jurim Petraškevicam, kas gatavoja manu izstāžu katalogu un vāka noformējumu, es asociējos ar diviem sarkanumiem. Dullo rozā un koši sarkano. No sākuma man tā kā nepatika. Bet tagad neko vairs nesaku, es pat tīšām izaicinu. Varbūt vajadzētu vēl ellīgāki rozā. Tā doma bija: salikt kopā it kā nesavienojamo…»

Māksliniece ir dzimusi 1922. gada 6. jūnijā, un viņas laimīgās dienas aizritējušas zem Tērvetes skolas lielajiem kokiem, skolotāju ģimenē. Par gleznošanu viņa tad nesapņoja. Tā kā liels pārsteigums nāca vēlāk.

«No sākta gala es gribēju dejot. Man bija spārni! Tie mani pacēla un nesa, kad skrēju pa Tērvetes lejām vai dejoju, lidodama savā nodabā. Mājās, kad pa grīdceliņu skrēju garām spogulim, allaž apstājos, uztaisīju kādu baleta pozu vai lēcienu un norūpējusies vēroju, cik augstu man kāja iet arabeskā, un vasaras beigās, kad negausīgi ēsti āboli, šausminājos, cik resna esmu kļuvusi. Vispār domāju, ka būs tā: vispirms dejošu, bet tad, kad man būs apmēram četrdesmit gadu un būšu kaut ko piedzīvojusi, studēšu filozofiju un rakstīšu. Biju sev noteikusi mērķi uzrakstīt traktātu, iemācīt cilvēcei dzīvot. Lai tā ieraudzītu, apzinātos, cik dzīve ir skaista, kāda balva tā ir. Lai cilvēki nenodzīvo aizvērtām acīm un nezināšanas dēļ ar muļķīgām izdarībām to nesabojā. Tā tas bija domāts.

Es ļoti mīlēju deju. Vēlāk, kad jau mācījos Jelgavas ģimnāzijā, pa kluso aizšmaucu uz Rīgu un iestājos Operas baletskolā. Pirms tam biju dabūjusi diloni, bet ar visu slimo plaušu katru dienu, citreiz aizbēgot no pēdējās stundas, muku prom uz baletstundām, kas notika «pirtiņā» aiz Operas, bet vakaros sēdēju Operas balkonā otrajā (tagadējā pirmajā) – mēs no turienes varējām vērot izrādes. Tas bija pasakains laiks. Kamēr vecāki dabūja zināt – internāta meitenes mani izspiegoja un nosūdzēja.

Vecāki negribēja, lai es dejotu. Teica, ka dejotājām esot ne īpaši veiksmīgs mūžs. Viņi domāja kā jau vecāki: vai bērns iegūs profesiju, ar kuru varēs pelnīt naudu… Bet, kad astoņpadsmit gadu vecumā Rīgā sāku mācīties gleznošanu (tā nez kāpēc maniem vecākiem likās mazāk nelaimīga nodarbe), man bija pilnīgi vienalga, vai ar to pelnīšu vai ne – māksla mani vienkārši iesūca sevī.

Vispirms nonācu Romana Sutas studijā, kas bija ļoti vērtīgi. Viņš man deva lielo atvēzienu uz mākslu, sajēgu, kas tā glezniecība vispār ir. Suta iedeva īsto saprašanu par kompozīciju. Viņš bija neparasts cilvēks, pilns ar visādām ekstraidejām, ko viņš dāļāja pārpilnīgi un kolorīti, pavisam neikdienišķi un dzīvi, veidojot ap sevi īsti radošu gaisotni. Vispār viņš tikai pāris reižu pie mums atnāca, viņš bija aizņemt ar filmas «Kaugurieši» taisīšanu. Laiks Sutas studijā bija īss – nepilns gads. Sākās baisas lietas. Tolaik Rīgā dzīvoju pie sava krusttēva Friča Frīdberga. Es pat savā dzīves mīlēšanas pārpilnībā nebūtu zinājusi, ka ir notikusi lielā latviešu izvešana, ja vien 14. jūnija naktī, kad krusttēva nebija mājās, neatnāktu kratītāji čekisti. Otrā dienā krusttēvs man lika nekavējoties braukt mājās uz Tērveti. Virs Rīgas stacijas riņķoja vācu lidmašīnas, Jelgavā visiem pasažieriem bija jāatstāj vilciens, šāva… Bet Tērvetē, kā vienmēr, viss mierīgi. Kā Dieva ausī…

Rudenī, kad atgriezos Rīgā, Sutas vairs nebija – viņš bija aizrauts līdzi krieviem uz Padomju Savienību. Studiju pārņēma Leo Svemps. No viņa sulīgajām gudrībām atceros tādu: «Ja pa nakti nevar pagulēt tāpēc, ka nevar sagaidīt rītdienu, kad atkal varēs gleznot, tad viss ir kārtībā.»

Un tā man tiešām bija. Gan toreiz gleznoju kā apsēsta, gan tagad.

Es ārkārtīgi brīnos, ja kāds mākslinieks gleznošanu nosauc par darbu. Tā taču ir izprieca! Augstākā izprieca, kāda vien var būt. Tāpat kā deja un mūzika. Nekad gleznošanu neesmu izjutusi kā darbu: jāiet, jādara… Ja uznāk tādi brīži, tad pie molberta nav ko meklēt.

Bet, redz, kāds likteņa pavērsiens! Akadēmijā mācīdamās gleznot un līdztekus ņemdamās pa Tangijevas baletstudiju, sadraudzējos ar Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas meitu Taņu Sutu. Beigu beigās, kad dzīvoju pie Sutām, es taču gulēju viņa darbnīcā!

Manas dienas bija piesātinātas līdz malām, es vēl iestājos Universitātes Filozofijas fakultātē. Tomēr gleznošana sāka aizņemt arvien vairāk manis pašas. Tur bija vainīgs Valdemārs Tone ar savu personību. Viņš bija gara aristokrāts.»

 

Mīlestība

«Mīlestība dzīvē ir visaugstākais. Neesmu varējusi saprast, kā mīlestība var pāriet. Kā tad tā?! Kā mīlestība var izbeigties? Vai arī – ka varētu mīlēt citu? Ja tā ir mīlestība. Nē, es droši zinu, ka mīlestība nebeidzas nekad!

Vārdsakot, ja mīlestību negiljotinē, tad tā dzīvo.»

Biruta par to rakstījusi savā grāmatā «Es dzīvoju». Viņai bija šī lielā mīlestība, kad ikdienas rūpes kļūst mazsvarīgas. «Kas par to, ka mūsu istabā tikai četri grādi, ka ēdam to lētāko – zaļos sieriņus, sāļās reņģītes, maizes zupu, sviesta vietā margarīnu. Drūmi un tumši visapkārt, bet ar lielu, siltu laimi vidū, dziļi pašā sirdī. Vakarā apguļoties uz viņa rokas, laime atnāk klusa un neredzama un atnes mieru un drošību.» 1951. gada 12. maijā viņa apprecas. «Viesi ir mūsu akadēmijas kursabiedri, mans profesors Džons (Jānis Liepiņš) ar lielu, smaržīgu ievu pušķi, Svemps, bet Ubāns ar Lidiju Palepu ir mūsu vedējpāris, kad pēc trim nedēļām salaulājamies arī Doma baznīcā pie mācītāja Liepiņa un nosvinam atkāzas. Kārlis joprojām strādā Universitātes Arhitektūras fakultātē. Mūsu lielajā istabā, ko šad tad pārkrāmējam, es gleznoju. Kad Kārlis beidz veidot kādu portretu – dzejnieka Kārļa Krūzas, arhitekta Birznieka, aktrises Almas Ābeles, cīkstoņa Ābeltiņa –, mūsu lielā un sākumā vienīgā istaba pārvēršas par baltu ģipša lietuvi. Tad visu atkal iztīrīt un savest kārtībā nav tik viegli, mazgāju vairākas dienas, līdz dabūju baltumu nost. Kārlis arī uzsācis rakstīt monogrāfiju par Zaļkalnu, un, kad raksta, tad es nedrīkstu pat pāriet pāri istabai – tas viņu traucē. Pa to starpu piedzimst Lainīte.

Vācu laikā mēs ar režisoru Andri Blekti bijām lieli draugi un, kad dzīvoju pie Taņas Sutas, viņš nāca mani pavadīt. Toreiz mēnešrakstā bija nodrukāts Ādamsona dzejolis «Laine». Man tas vārds ļoti iepatikās, un pēc tam, kad piedzima meita, tā arī viņu nosaucu.  Tas bija 1953. gada 31. augusts.

Baumanis mani atveda mājās no slimnīcas, bija aizkustinoši rūpīgs, lai es tikai guļot. Bet kas tev dos, ik pa pāris stundām jābaro mazais tīstoklītis, ar kuru neprotu apieties. Tā sākās manas dzīves posms, kurā gandrīz veselus četrus gadus nedabūju gleznot.»

Bet tad kādā dienā ieradās Leo Kokle ar Uldi Zemzari. Viņi apstaigājuši jaunos māksliniekus, kuriem varētu būt kādi darbi – taisīšot jauno mākslinieku izstādi. Šis pasākums atrāvis vaļā spundi latviešu glezniecībai kā viesulis. Arī Birutai nāk bilde pēc bildes, par spīti tam, ka viņa nav uzņemta Mākslinieku savienībā, jo Eduards Kalniņš esot izteicies, ka Biruta Baumane nākot ar pretenzijām. Bet arī tas drīz nokārtojas: republikas izstādē tiek izlikts Baumaņa vecāku portrets, par kuru viņa saņem uzslavas, un jau pēc gada Biruta Baumane ir Mākslinieku savienības biedre. «Dzīve ir ņēmusi citu ieskrējienu, tā atkal rit. Es atkal dzīvoju. Esmu atkal kļuvusi jauna. Ar mani ir draugi, daudz draugu,» vēlāk rakstīs Biruta.

 

Francija

«Šī mīlestība man ir sena un pamatīga. Otras tādas zemes kā Francija taču nav, un mēs varam tikai no tās mācīties, mācīties…

 Pirmoreiz uz Franciju aizbraucu piecdesmit astotajā gadā. Es jau biju beigusi akadēmiju, un man vajadzēja vienu dienu nedēļā strādāt skolā. Sarkandaugavā. Nenopelnīju neko, bet tā vajadzēja. Reiz Drāmas teātrī satiku tā laika vislielāko huligānu, tad viņš jau strādāja dekorāciju darbnīcā. Viņš mani ierauga: «Vai dieniņ! Piedošanu, ka skolā slikti uzvedos.» Jauks puisis. Bet es galīgi nepratu ar bērniem tikt galā. Nāves mokas. Iepriekšējā dienā biju tikpat kā beigta. Un tad par visām tām mokām man tika Francija, es uz turieni aizbraucu no skolas.

Divdesmit dienas Francijā! Jau izkāpjot no lidmašīnas Parīzē, mani apņēma gaiss, kurā jūt brīvību! Visur smaidi, bezrūpība. Es jutos kā atbraukusi mājās – garā te jau bija dzīvots. Sēnas krastos glezno, pārīši staigā apkampušies, skūpstās, sēž kailām kājām trotuāra malā, dzer vīnu un piekož klāt baltmaizi… Redzēju Sezanu, van Gogu, Renuāru, Šagālu…

Deviņdesmito gadu sākumā katru gadu braucu uz Franciju. Tie jau bija grūtie gadi, un bija tāda latviešu dāma no francijas, kas no māksliniekiem pa smiekla naudu savāca bildes un Parīzē taisīja aukcionus. Taču labums no tās reizes, ka viņa mūs uzaicināja pie sevis brīnišķīgās lauku mājās. Astoņdesmit devītā gada pavasarī bijām ar Ozolu, Vecozolu, Heinrihsoniem, bija arī mana meita Laine Kainaize. Otrā reizē mēs ar meitu dzīvojām Monmantrā, blakus Moulin Rouge, tur bija noīrēts mazs dzīvoklītis, to arī tā dāma noorganizēja. Bet mana personālizstāde Parīzē notika deviņdesmit trešajā gadā.

Francija jau no sākta gala bijusi mana… Nezinu, kā to nosaukt?… Sapņu zeme ir muļķīgs vārds, drīzāk – mēraukla. It īpaši, kad līdzās akadēmijai studēju romāņu filoloģiju, manā dzīvē ieradās Maija Silmale. Kā viņa mani ieveda franču literatūrā! Kā viņa lasīja priekšā Bodlēra dzejas! «Kains un Ābels»… Viņa brīvi tulkoja priekšā, un mēs, uz grīdas sagūlušies, klausījāmies. Maija Franciju izjuta līdz matu galiem. Un domāju, ka es tāpat. Maija sarakstījās pat ar Pompidū, tas viņu aicināja ciemos. Mums bija jāsmejas! Viņa, kura nekur prom no Latvijas netika, vienīgi uz Sibīriju, kad arestēja «franču grupu». 

Pēc tam manā dzīvē ienāca Prusts, Maijas tad jau vairs nebija. Mans draugs Juris Staune, kas dzīvo Parīzē, ir ārkārtīgi gaišs, smalks, inteliģents cilvēks. Viņš emigrēja vispirms uz Zviedriju un pēc tam devās uz Parīzi studēt teoloģiju – lai vēl labāk saprastu mākslu, kuru viņš tik tiešām izjūt līdz matu galiem. Juris toreiz man uzdāvināja visus Prusta sējumus, un tad es tagad ar vārdnīcu moku. «Atrastais laiks», Le temps retrouvé… Līdz pederastiem tiku, un tad man noštopējās, kļuva slikta dūša. Rakstīju Jurim: bet vai tagad varu lasīt no otra gala? Viņš atrakstīja: pilnīgi droši…

Tagad jaunatnei padomju gadi šķiet galīgi tumšs laiks. Bet garīgā ziņā tas bija gaišāks nekā šodien, kad arī modē it kā nāk franciskais. Bet tas viss ir tik pavirši, tukši, ka tur nekā nav no īstas Francijas.»

 

Kritiens un izrāviens

«Baumanis ir sācis ņurdēt un nikni saka: «Tu aiziesi postā ar tiem jefiņiem! Citās mājās vīri uzdzīvojot un nākot vēlu, pie mums ir otrādi.» Jā, Baumanis šajā barā neiederas, viņš ir vecāks un arī citāds.» Biruta raksta savā grāmatā. Ir nodibināts jauno mākslinieku klubs, kurā ir ne tikai gleznotāji, bet arī aktieri, dzejnieki, mūziķi. Viņi pulcējas Lāčplēša ielā reizi nedēļā, trešdienās, pulksten desmitos vakarā.

«Nolieku Lainīti gulēt, apliecu stūri pa kreisi, nākamo pa labi un esmu jau tur, Poligrāfiķu klubā. Tur arī paspēju sapazīties un sadraudzēties ar pianistu Valdi Janci un čellistu Māri Villerušu, kas ar laiku kļūst mani paši tuvākie draugi. Ir mainījusies Baumaņa izturēšanās pret mani, kļuvis neiecietīgs, despotisks, rupjš un kauslīgs. Viņš ir ievēlēts par tēlnieku sekcijas priekšsēdētāju, un starp jaunajām tēlniecēm ir tādas, kas savu karjeru domā taisīt ar viņa palīdzību…»

Pēc vienas tādas tēlnieku sekcijas balles viņa pēc vīra vēlās pārnākšanas desmitos no rīta pasaka, ka šķiras. «Iespējams, to pasaka kāds ārpus manis – mans otrais «es», lepns, nespēdams pieņemt nodevību – mīlestības nodevību. Pirmais «es» vēl joprojām ir mēms un sastindzis, toties otrā gāžas ārā viss sašutums, aizvainojums. Jo ir taču tā, ka piedots jau bezgala daudz… Un tomēr, kad Baumanis iet prom, es skrienu pa ielu viņam pakaļ un lūdzos – izmisīgi un briesmīgi. Un bezcerīgi. Tas ir noticis. Beigas.

Es iedzeru nitroglicerīnu – negribu ilgāk dzīvot. Viss kļūst neskaidrs, miglains, redzu tikai sev līdzās apstājušos Lainīti baltajā kažociņā, viņai nu ir deviņi gadu, un pēkšņi saprotu, ka atstāju viņu stāvam mana kapa malā vienu, neaizsargātu. Sasparojos un pamazām attopos. Bet mēs esam vienmēr vienas. Un apzīmogotas – esam pamestas un nosmādētas. Es kaunos par to, tātad esmu noniecināta kā sieviete…»

Un kā ir tagad?

«Ja nekas tāds nebūtu noticis, mana dzīve būtu bijusi daudz trūcīgāka, es nebūtu satikusi daudz jauku cilvēku. Un absolūti nekāda naida man pret viņu nav. Bet viņam gan. Kad mana grāmata bija iznākusi pirmoreiz, viņš bija ārkārtīgi dusmīgs. Tagad viņš vispār nekur nevar iet, viņam liela nelaime. Tā kā mēs vairs netiekamies. Bet to dāmu, ar kuru viņš ir kopā, reiz satiku, un viņa vaicāja, vai esmu piedevusi. Šāds jautājums man bija pārsteigums. Teicu: «Ko jūs? Tas taču tik sen pagājis…» Bet acīmredzot sirdsapziņa vai kas… Bet man tiešām tas dzīves posms ir tik tāls un sen aizmirsts. Periods, kas noslēdzies.

Lainīte ar tēvu uztur attiecības. Domāju, ka viņa tēvu varbūt mīl pat vairāk nekā mani.

Kāpēc tā?

Dzīves izspēlētas spēles…»

 

Vecāki un bērni

«Es dzīvojot izjusti?… Tas ir par maigu sacīts. Esmu sviesta uz augšu un uz leju un to visu sajūtu daudzkārtīgi, caur sirdi.

Esmu bijusi ļoti slikta meita. Vecāki mani ir mīlējuši. Un mana skaistā bērnība, tas, ko esmu guvusi… Cieņa pret kultūru, mūziku, kas tēvam bija. Viņš vadīja korus un spēlēja baznīcā, kā jau beidzis Valmieras skolotāju semināru.

Kad mācījos Rīgā akadēmijā, mammiņa gaidīja vēstules, bet es nevīžoju uzrakstīt. Nevīžoju vai arī uzšņāpu galīgi formāli, pāris teikumiņus.. Kad mammiņa negaidot atgriezās no Sibīrijas izsūtījuma, es šajā pirmajā atkalredzēšanās vakarā aizskrēju uz oktobra svētku balli akadēmijā… Tagad domāju: ak Die’s! Uzskatu, ka pret vecākiem esmu bijusi slikta meita. Man būtu vajadzējis mammiņu nēsāt uz rokām, lai atdotu kaut niecīgu daļiņu mīlestības parāda. Bet diemžēl tā saprašana nāk ar gadiem. Kad vecāki ir līdzās, vecāku mīlestība kļūst pati par sevi saprotama un to tā kā nejūt. Bet, kad tas viss zūd, kad mammiņa nomira, tikai tad sapratu, ka nu jau gan neviens nekad mani vairs tā nemīlēs. Vairs nevienam nesāpēs par mani.

Kad mammiņa teica, ka viņa būtu ar mieru visu atdot, lai tikai mums ar brāli Zigīti būtu labi, tad gan nodomāju: katram taču jādzīvo sava dzīve, nevis bērna dzīve! Bet tagad es to ļoti saprotu. Es neesmu upurējusies savas meitas dēļ. Toreiz bija tā, ka es knapi virs ūdens noturējos. Domāju: nē, lai vismaz dzīva palieku… Bet mazdēls Krišjānis gan ir saņēmis no manis lielu mīlestību, un par to es tagad diezgan ciešu.

Kāds man jautāja – par ko es naktīs domāju?

Par viņu. Kreņķējos caurām naktīm. Bet, lūdzu, vairāk par to ne.»

 

Zem ūdens

Tā bija Maija Silmale, kas Birutai palīdzēja atjēgties. Viņa mācīja – ja tu nespēj vairs padzīvot uz priekšu dienu vai stundu, tad nodzīvo minūti. Ja nevari minūti, tad – sekundi. Nodzīvo šo mirkli un pēc tam gudro, kā nodzīvot nākamo. Un viss notika: lielās, priecīgās balles Birutai bija beigušās, taču viņa pamazām atgriezās dzīvē. Ar savu krāsu kasti Biruta iekāpa autobusā uz devās uz Upesgrīvu pie Maijas, kur viņa dzīvoja pie pašas jūras bijušā pirtī. Braucot atpakaļ, Biruta jau smaidīja – vai tiešām laimes izjūta ir atgriezusies?! Pēc saārdītās dzīves viņa atkal bija atgriezusies glezniecībā, spēja gleznot!

«Cik nu varēja, tik arī visu laiku mani centās pabāzt zem ūdens. Bet man tā galva vienmēr atkal izlīda uz augšu, ka nevarēja un nevarēja mani noslīcināt.

Pirmā personālizstāde notika sešdesmit sestā gada martā, tā sacēla lielu ievērību un troksni. Pēkšņi biju tapusi slavena. Un cik dīvaini – kad pamanīju, ka mani piemeklējusi slava, man tā vairs neko nenozīmēja un gribējās no tās pat aizbēgt. Līdz ar slavu ap mani atkal saradās pielūdzēju bari. Daudzi lūdza mīlestību, citi vēlējās, lai kļūstu par viņu sievu. Bohēma, kas valdīja manā mājā, bija vienīgie svētki, ko Lainīte, būdama līdzās otrā istabā, dzirdēja. Tāpēc esmu joprojām pateicīga Cīlītim, kurš Lainītei reiz paskaidroja, ka tie ir mani draugi, mākslinieki, kas apciemo mūs, un ka šai bohēmā nav nekā slikta un tā mums visiem ir dārga. Ojārs Vācietis man zvanīja un pa telefonu lasīja savas dzejas. Tā īsti nesapratu, ko viņš manī atradis. Man bija – es atvainojos – daudz pielūdzēju. «Bet – viņš… Kāpēc? Es izliekos, vai?» kādreiz gudroju. Taču tas, kā Ojārs saprata manu glezniecību, bija apbrīnojami. Jo mākslas kritiķes man brīžiem pieriebās. Izņemot pašu pirmo kritiku, kuru rakstīja Oļģerts Biete un manu gleznošanas stilu trāpīgi nosauca par skarbo skaistumu. Bet citas… Atceros, ka kritiķes man vienmēr prasa: kāpēc jūs gleznojat cirku? Mani kaitina, ja ir tāda glezniecības nesaprašana… Līdz šitai vietai! Kāpēc mālēju cirku? Tāpēc, ka cirks mani ierosina. Krāsas taču ir kā orķestris. Bet Ojārs manas gleznas uztvēra kā mākslinieks, kaut bija dzejnieks. Pie gleznām jāiet ciemos kā pie cilvēkiem, viņš rakstīja.

Tajā pašā gadā mums trim latviešu gleznotājiem biju personālizstādes Itāliešu paviljonā Lužņikos. Iltners atbrauca no Maskavas: par tevi vien tur runā. Tretjakova galerija no manis nopirka četrus darbus. To vienu es ar briesmīgām sirdssāpēm atdevu. Galvenais eksperts bija ļoti gaišs cilvēks, laikam kāds krievu aristokrāts, un viņš mani pierunāja. Tajā bildē esam mēs ar Lainīti. Gleznots tobrīd, kad man visa pasaule sašķobījās.»

Tos laikus māksliniece vairs negrib atcerēties, taču par to var izlasīt… «Aizmigt nevaru, līdzās, kur gulēja viņš, ir tukšums, viņa vietā – mazā Lainīte, pie kuras patvērumu no visām šīm pārestībām un sāpēm nerast, Lainīte pati sargājama. Pasaule man apkārt ir sabrukusi. Mīlestības, kura man likās visvarena, neuzvarama, mūžīga, pēkšņi – vairs nav. Lainīte saslima ar vidusauss iekaisumu un nonāca slimnīcā. Tad arī uzgleznoju šo «Pašportretu ar Lainīti». Domādama, ka tā ir mana pēdējā glezna, un ar to pateikdama, ko viņš ir izdarījis…»

Pēc tam ik pa desmit gadiem rīkoju personālizstādes. Otrā notika Rīgas pilī, Aizrobežu mākslas muzejā ar simts divdesmit darbiem, trešā – «Latvijā», Lielajā zālē.

Man nebija nekādu titulu. Vienīgi Mākslinieku savienības goda raksti, diplomi, kas ir vienkārši papīriņš… Un tad astoņdesmit sestajā gadā man uzreiz piešķīra Nopelniem bagātā mākslas darbinieces nosaukumu. Zvana Zēberliņa Biruta no Radio, mana paziņa: «Nū-ū-ū, ja jau jums abām – tev un Vizmai Belševicai – piešķīra nopelniem bagātos, tad gan es ticu, ka kaut kādas pārmaiņas valstī notiks.»

Tā pie mums toreiz runāja. Ja Maskava atzīst, tad arī mūsējie ar gariem zobiem bija spiesti atzīt.»

 

Rapšu lauks, Rēzija un Talsi

Jaunajā personālizstādē, kas būs Nacionālā mākslas muzeja Baltajā zālē, Biruta Baumane izstādīs tikai pēdējo piecu gadu darbus.

«Nevis pēdējās, bet jaunākās gleznas…

Reiz braucu ar savu žigulīti no Sabiles un ieraudzīju rapšu lauku. Pēkšņi kā zeltains prieks nolaidies no debesīm! Novakare, zaļums pretī… Brīnišķīgi! Tas bija pie paša ceļa uz Jaunmoku pili, un šis zemes reljefs mani vienmēr ir ļoti valdzinājis. Bet toreiz to rapšu lauku nedabūju uzmālēt. Tāpēc nolēmu, ka nākamgad braukšu turp atkal. Bet man jau bija nelabas aizdomas… Kur vienu gadu sēj, otru gadu nesēj… Aizbraucu – un rapšu nebija. Tad devos mājās un no galvas mēģināju mālēt. Bet tas vairs nav tas. Trešajā vasarā atkal devos uz Jaunmokām, bet jau tālāk.

Man tie rapši šausmīgi patīk. Un tad, kamēr vecajai šofera medicīniskajai apliecībai vēl nebija beidzies termiņš, spēros prom un apskaudu sevi, ka varu vēl visur pati piebraukt un gleznot! Un beigās dabūju to rapšu lauku. Tas, kas būs redzams izstādē, ir mālēts pērn pavasarī.

Vēl izstādē būs redzams pianists Vestards Šimkuss – ārkārtīgi gaišs zēns, viņu arī es gleznoju. Pirmajā reizē viņam atļāvu visu laiku runāt ar savu mazdēlu – viņi ir skolasbiedri. Līdz ar to es vienu aci biju salaidusi dēlī – Vestards kustējās, un tā taču nevar gleznot, bija jāizlabo. Tad mēs nākamo reizi divi vien strādājām. Un, kā viņš sprieda par Ameriku, par dzīvi, tāda gara radniecība! Kad šķīrāmies, mēs pat apkampāmies.

Rēziju Kalniņu es pati uzaicināju, un viņa piekrita. Tā bija vasara, viņai bija vaļas, un Rēzija man smuki pozēja.

Talsi man kādreiz ļoti patika, ierosināja. Bet tagad man tur vairs nepatīk, jo viņi ir pārcentušies: ezeriņa vidū ierīkojuši strūklaku. Pēdējoreiz, kad tur biju, nospļāvos un vairs nebraucu. Ja tu neesi saņēmis impulsu uzreiz, ja nav iekāriena, tad nedzīvi, mākslīgi kaut ko mālēt ir stulbi.»

Pajautāju, vai pēc izstādes atklāšanas būs balle.

«Man nav nekāda prieka taisīt balli, jo senāk, kad bija Boriss, Cīlītis… Boriss Bērziņš, Gunārs Cīlītis un daudzi citi. Toreiz, kad tie jaukie cilvēki bija ap mani, mēs brīnišķīgi ballējāmies. Bet tagad… Ļoti daudz kas ir uz neatgriešanos aizgājis, un viena daļa, kas ir vēl šeit… – es esmu pārvērtusies un arī viņi… Māris Villerušs tieši tai dienā, kad muzejā atklāj izstādi, aizbrauc prom uz Norvēģiju. Un ar tiem jaunajiem draugiem man nevelk. Tā nu tas ir. Katrā ziņā jūtu, ka man ir daudz labāk šeit, savā darbnīcā, nekā sabiedrībā.

Darbnīcā, pie manām bildēm, pie molberta jūtos vislabāk. Agrāk noballējies, atnāc mājās un varēji gleznot – nu tu zini, ka dzīvo! Bet tagad laimīgs, ka atkal esi savās mājās. Atgriezties mājās no šādas vietas ir skumji, neko it kā neesi guvis. Pat vīna garšu tu tur nejūti… Kad to konstatēju pirmoreiz, brīnījos: redz, cik dīvaini… Man visu laiku bija jādomā par Anšlava Eglīša «Malahīta dievu», ko lasīju vēl krievu laikos. Cik dīvaini cilvēki, tie amerikāņi. Viņi aizbrauc uz divām stundām, kājās stāvot, runā, sadzer, pēc divām stundām dodas mājās, un viss…

Tagad ir pilnīgi cits laiks, un es esmu pilnīgi citāda.

Viss ir pilnīgi citādi.»