Rīga +2°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Andreja privāto senlietu kolekciju cilvēki brauc skatīties no malu malām, ekskursanti reiz ieradušies pat pirmajā gada dienā. Vasarās – tad Saipetniekos iet pavisam karsti. Andrejs ik dienu sēstas traktoram pie stūres, lai gādātu lopiem barību ziemai, bet iebrauc pagalmā viesi un gaida, jo grib, lai par muzeja eksponātu tūkstošiem stāsta tieši saimnieks.
Bet vai saimniekam vaļa runāt? Siena prese niķojas, rokas eļļainas, bet govis skaita dienas līdz ziemai un rēķina, vai jau gana siena sagādāts. Rūpēties tikai par muzeja apmeklētājiem arī Andrejs nevarētu – privātlietu kolekcijas izrādīšana apmeklētājiem noteikti nenestu tādu peļņu, lai saimnieki būtu paēduši. Tādēļ jāstrādā ierastie lauku darbi.
«Tiem, kas grib izrādīt citiem savu kolekciju, jārēķinās, ka tas prasa ļoti daudz laika. Cilvēki taču grib zināt, kas katra par mantu un ko ar to savulaik darīja. Vislabāk man patīk izrādīt savu kolekciju vecākiem cilvēkiem, jo no viņiem varu daudz ko pats uzzināt par senlietām,» stāsta Andrejs. Viņš atzīst, ka ļoti noderētu eksponātu apraksti, tos vajadzētu izlikt arī pie visām mašīnām un agregātiem, kas glabājas ārā, bet tas prasa papildu ieguldījumus un, protams, laiku.
Andrejs saka: «Kas to būtu domājis, ka man reiz būs tik plaša senlietu kolekcija! Viss sākās pavisam nejauši. Padzirdēju, ka pie kādas mājas stāvot pagājušā gadsimta 20.–30. gados ražots motors, ko savulaik ar zirgu pārvilka no vietas uz vietu, lai darbinātu dažādus agregātus, piemēram, kuļmašīnu.
Aizgāju pie motora saimnieka un prasīju, lai pārdod, – pajaukšu, paskatīšos, kā tas darbojas. Bet motora īpašnieks saka: ko tur daudz pārdot – paņem man vienu polšu, un motors būs tavs.» Tā arī noticis – šņabja pudele iemainīta pret motoru. Drīz vien kaimiņi Andrejam pastāstījuši par vēl citiem veciem dzelžiem tuvējā apkārtnē. Tā pamazām, pamazām – viena senlieta, otra un trešā, līdz tagad muzeja eksponātu skaits ir jau ap 10 tūkstošiem.
Liela pļaušana
Visa Saipetnieku viesiem izrādāmā teritorija aizņem trīs hektārus, un tur jābūt gludi nopļautam zālājam. Ar mazo traktoriņu pļaušana aizņem divas dienas, turklāt ap katliem un tehniku zāle jāizpļauj ar trimmeri. Ziemā Andrejs katlus apgāž otrādi, lai tajos nesalīst ūdens, jo ledus katlus var saplēst. Bet eksponāti jāsargā!
Dzirnakmeņi
To Andrejam pāri par diviem simtiem, tādēļ sakrauti grēdās. Jā, jā, ar rokām sakrauti. «Laukos ēdam daudz putras, tāpēc spēka gana,» smejas Andrejs.
Ekskluzīvi
Tas nav tikai vēja rādītājs, tas ir putnu būris. Kad Andrejs vienu rudeni būri nocēlis, lai ziemā paglabātu zem jumta, izrādījies, ka tajā patiešām dzīvojis strazds. Perēklītis bijis kārtīgs, gan jau bērni arī pasaulē palaisti. Labā, pat ekskluzīvā mājoklī dzimuši.
Dzelžu vecis
No savas kolekcijas eksponātiem Andrejam pašam visvairāk patīk dzelži – instrumenti, motori, tehnika. Reizēm, kad garāžā pietrūkst kādu atslēgu, viņš ceļas kājās un nāk uz muzeju. Tur noteikti var atrast vajadzīgo instrumentu. Parasti, kad iebrauc viesi, Andrejs sakot: «Nu, tad veči uz dzelžiem, sievas – uz puķēm!» Tā nu gan gluži nenotiekot. Arī ļoti daudzām sievām interesējot dzelži, un viņas kopā ar vīriem skatoties ne tikai puķēs.
Lai laime krīt
Pakavus Andrejs stiprina dažādi: gan ar ragiem uz augšu, gan ragiem uz leju, bet daļu arī šķērsām. Viņš saka: «Saka jau, ka laime krīt no debesīm vai nāk no zemes, bet es gan domāju: tam, kā pieliek pakavu, nav lielas nozīmes – ja tā laime kritīs, kritīs tāpat.»
Piena separatori
Andrejam ir sapnis iekārtot veselu piena pārstrādes stūrīti. Viena piena kanna ar govi virsū viņam ir no 1922. gada. Andrejs arī sapņo izveidot vietu, kur parādīt grauda ceļu – no iesēšanas līdz pat maizei. Visas mantas, ko Andrejs iegūst, viņš cenšas uzreiz salabot un uzpucēt tā, lai tās var ķerties pie darba.
Muzejs kā istaba
Vislabāk mājlietas izrādīt, sakārtojot tās istabā. «Ja saliktu visu lielā angārā, nebūtu nekāda skata,» domā Andrejs. Te ienākot, rodas sajūta, ka istabā patiešām kāds dzīvo, tikai nupat izskrējis ārā notīrīt piesnigušos celiņus vai atnest avīzi no pastkastes.
Trauki
Atsevišķās vietās izkārtoti gan porcelāna, gan māla trauki. Bet šovasar Andrejs iepircis vecus misiņa traukus. Viņš smejas: «Es jau kā žagata – kārs uz spīdīgām mantām.» Bijuši arī citi pirkumi, un Andrejs sarēķinājis, ka senlietās vienvasar ieguldījis divarpus tūkstošus latu. Ko sieva? Neko! Sakot, lai pērk vien. «Bet, ja nu kādreiz kļūst bēdīgi ap sirdi, izstaigāju visu, apskatu savu kolekciju un saprotu, ka nav gan nauda zemē nomesta,» spriež Andrejs.
Bet nav arī tā, ka viņš pirktu pilnīgi visu, ko kāds grib pārdot.
Jā, cilvēki arvien piedāvājot dažādas senas lietas, diemžēl reizēm pat par pussalūzušu mantu prasot naudu ar visu maku.
Andrejs tomēr vairāk meklē tādas mantas, kas ir pilnībā nokomplektētas vai kuras vismaz ir cerība salabot.
Vajadzētu reģistrēt
Andrejs atzīst: ja kolekciju sāktu veidot tagad, viņš noteikti akurāti pie reģistrētu katru eksponātu – kur, kad un no kā dabūts, kas tas ir. Sākumā jau šķiet, ka visu izdosies atcerēties, bet kur nu! «Lai visu paturētu prātā, tur jau vajadzētu tik lielu galvu kā zirgam,» smejas saimnieks.
Materiāls publicēts 2014. gadā žurnālā Ievas Māja Nr. 2.
Senlietu privātkolekcija Saipetnieki sākta veidot 2002. gada vasarā, kad tika pārvests vecs motors, kas kļuva par aizsākumu tagadējā muzeja ekspozīcijai. Senlietu privātmuzejs sniedz priekšstatu par to, kā Latgales ziemeļaustrumu pusē mūsu senči dzīvojuši no 19. gs. beigām līdz 20. gs. 70. gadiem. Kolekcijā iekļauti gan seni sadzīves priekšmeti un lauksaimniecības darbarīki, gan arī dažāda tehnika un transportlīdzekļi. Muzeja apkārtni vasaras mēnešos papildina daiļdārzs, kas ietver neskaitāmas krāšņu puķu kompozīcijas, strūklakas, austrumu meditāciju tiltiņu, dīķus, pergolu, lapenītes u.c.
