Rīga +2°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pieturzīmes
- Šefpavārs, uzņēmējs, Pica Lulū līdzīpašnieks.
- Picu ēšanas kultūras pamatlicējs un ieviesējs Latvijā.
- Bijis 14 restorānu īpašnieks un šefpavārs.
- Šobrīd veido jaunu studiju-restorānu-viesu namu Augšlīgatnē.
- Viens no veselīgas ēšanas koncepta Ēst prieks īstenotājiem Bērnu slimnīcā.
- Uzsācis dārza darbu ķerru MaziRati ražošanu.
- 55 gadi.
- Trīs bērni, viens mazdēls.
- Tic labas enerģijas un īsto vārdu spēkam.
GUNDEGA: Interesanti vērot, kā cilvēki tagad sasveicinās. Tu izvēlējies dūrītes. Esi pielāgojies jaunajai situācijai, visiem ierobežojumiem?
ELMĀRS: Jā, esmu pielāgojies. Latviešiem ir tas slavenais citāts – pastāvēs, kas pārvērtīsies. Tas bija Rainim, ja? Bet jāsaka, ka pašā sākumā, pavasarī, man bija ļoti, ļoti liels stress par šo visu. Ļoti nobijos, informācija bija pretrunīga.
Smadzenes sāka trakot – raizējos par biznesu, veselību. Tagad redzu, ka daudziem viņu veiksmīgais bizness tiešām arī zudis. Bet ir jāmainās un ir situācijai jāpielāgojas. Arī Pica Lulū iesākumā slēdza septiņas picērijas, bet tad ātri pielāgojāmies – paldies komandai! Galu galā mēs jau divdesmit sešus gadus specializējāmies piegādē, tāpēc bijām gatavi. Taču restorānu biznesā iet ļoti grūti, es teiktu – tur ir pilnīgs sviests.
– Tu jau kādu laiku neesi šajā biznesā. Kā tas nākas, ka Tannis ir bez sava restorāna?
– Bija viens mirklis, kad jutu – visa ir par daudz. Nezinu, kā lai precīzāk pasaka, bet viss bija tāds baigi šķidrs palicis. Biju izlicis visu enerģiju. Tas atspoguļojās tajā, kā jutos pats kā cilvēks, tas parādījās finansēs. Krīzē pirms divpadsmit gadiem biju riktīgi dabūjis pa dupsi.
Gāja laiks, un sapratu – kaut kas jāmaina, no kaut kā vajag atteikties. Tā es lēnām gāju ārā no restorāniem un ar tiem saistītajām lietām. Kaut patiesībā joprojām vairāk jūtos kā restorators – cilvēks, kas darbojas restorānu biznesā –, nevis kā šefpavārs. Restorāni manā dzīvē vienmēr ir bijis tas lielais passion – aizraušanās.
– Bet tas jau ir kā paša izauklētus bērnus palaist. Žēl nebija?
– Es eju uz priekšu un atceros labo. Neturu arī ne uz vienu ļaunu prātu, pat ja būtu bijis iemesls. Tāpēc – nē, nav žēl. Varu tām vietām pa ielu mierīgi paiet garām. Sāku strādāt jau piecpadsmit gadu vecumā, šajā biznesā esmu ļoti ilgi. Vienā mirklī arī pazuda jēga. Domāju, ka ļoti daudzi restoratori arī šobrīd cīnās tieši ar šo jēgas jautājumu. Tu strādā, strādā, strādā…
Esmu gājis cauri ļoti grūtiem laikiem. Bijuši tādi amerikāņu kalniņi! Bet jāatzīstas, ka nu man jau atkal nāk virsū vēlme kaut ko jaunu izveidot. Mans jaunākais dēls Robijs ļoti iedvesmo ar savām idejām, mani kā uzņēmēju stimulē domāt. Kovida laikā iegādājos īpašumu Augšlīgatnē – ilgāku laiku neapdzīvotu deviņdesmitajos celtu ēku. Visu vasaru strādājām, lai šo vietu attīrītu, sakoptu. Tur ir ozolu parks, dīķi, no kuriem viens ir Latvijas formā. Gribu to visu atjaunot, meklēju sadarbības partnerus. Šī vieta ir mans jaunais iedvesmas avots, personīgais mākslas darbs un izaicinājums.
– Kas tieši tur taps?
– Atklātā virtuve-studija, kur varēs notikt gan meistarklases, gan filmēšanas, dažādi mazie pasākumi. Iespējams, Ziemassvētku laikā un vasarā tur īslaicīgi darbosies arī restorāns. Man kādreiz bija Garšu laboratorija – vieta, kas bija atvērta ne katru dienu, tikai konkrētiem pasākumiem. Šis formāts šobrīd ir ļoti populārs.
Gribu atkal darīt lietas, kas man reāli patīk, – gatavot ēdienu, mācīt, filmēties. Patīk saikne ar cilvēkiem, smaidi, apmierinātas sejas, mūzika, skaņas, smaržas, garšas. Patīk, ka viss ir garšīgi! Tā vieta Augšlīgatnē pati par sevi jau ir garšīga un būs vēl garšīgāka. Citi teica – viss vecs, jauc nost! Nē, es to uztaisīšu foršu. Iespējams, kādreiz tur būs arī viesu nams. Bet sākšu ar virtuvi un vienu zāli, lai decembra sākumā jau varētu braukt pirmie viesi. Tāds jau arī bija mans aprēķins – ja kovids noslēgs visu pasauli, tur varēšu pats daudz ko audzēt, uz vietas tirgoties.
– Kas iedvesmoja atkal iet un darīt?
– Vienu brīdi gan nobijos – tiešām būs jādara… Jo līdz ar darīšanu atkal nāk līdzi bagāža ar atbildību, attiecības ar daudziem cilvēkiem – darbiniekiem, partneriem, klientiem, jāmaksā fiksētas algas. Bet labāk ir darīt nekā nedarīt. Man iekšā vēl ir, ko dot, un man patīk dot.
Mans tētis – viņš aizgāja pirms trim gadiem – man vienmēr mācīja jebkuros apstākļos atrast ko labu un pasmieties. Viņš uzskatīja – ja tu to vari izsapņot, tad tu to vari izdarīt! Manā ģimenē visi rosījās, kaut ko darīja, man tas ir iekšā.
Un tad bija mirklis, kad vajadzēja padzīvot mierīgi un tikt ārā no tā lielā, resnā biznesa, no nepārtrauktas strādāšanas, tā milzīgā stresa, jo restorānu biznesā var strādāt diennakti.
Kad aizgāju no tā visa, sapratu, cik forši ir katru dienu iet vakariņās mājās! Tagad man atkal rodas vēlme pēc jauniem izaicinājumiem. Priecājos par visiem, kas Latvijā attīsta, dara kaut ko tādu, no kā ir labums pašiem un citiem. Ir vērts darīt skaistas lietas, un skaistums rada enerģiju!
– Tu esi arī iesaistīts projektā, kas iepriecinās daudzus vecākus, kuru bērniem jāārstējas Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, – tagad bērni tiks labāk ēdināti. Kā tu iesaistījies šajā projektā?
– Pirms runāt par šo, es vaicāju meitai atļauju, un viņa atļāva runāt. Tagad viņa ir pilnīgi vesela, taču trīspadsmit gadu vecumā meitai atklāja ļoti nopietnu slimību – Hodžkina limfomu, vēzi ceturtajā stadijā. Tādi brīži dzīvē maina visu. Tad saproti – tas, ko cilvēki mēdz saukt par problēmām, patiesībā nav nekādas problēmas. Tās ir ikdienas lietas, ko var atrisināt. Problēmas ir tad, kad tev nav labi ģimenē, kad nav veselības, – lūk, tās ir problēmas.
Tos pārdzīvojumus grūti izstāstīt, gadu dzīvojām bērnu slimnīcā. Mana meita tur sadraudzējās ar citiem bērniem, un bija draugi, kas aizgāja aizsaulē. Tas bija neticami briesmīgi, un es to nenovēlu nevienam, nevienam, nevienam nekad! Vecāki cīnās, un visiem ir bailes, bērniem varbūt mazāk, jo viņi to visu īsti nesaprot. Tad ir jābūt ļoti spēcīgam, neatlaidīgam, pozitīvam un nekad, nekad, nekad, nekad, nekad nedrīkst padoties. Jo tā slimība ir velns, un tu nevari nolaisties.
Un liela daļa šīs cīņas ir ēdināšana – tas, ko bērniem dod, lai viņi varētu izveseļoties, lai būtu spēks, enerģija. Slimnīcās uzturs ir domāts, lai tas palīdzētu ārstēties. Un daļēji tā ir visas sabiedrības atbildība – mēs nevaram skatīties tikai no budžeta viedokļa, nevaram tikai būvēt nenormāli dārgas bibliotēkas, šosejas, tiltus. Pašai veselības sistēmai ir jābūt veselīgai. Man likās – kaut kas ir jādara.
Es jau tolaik, kamēr paši bijām slimnīcā, mēģināju tur iebāzt galvu virtuvē, bet tā tas tolaik nestrādāja. Tad es vismaz fiksi uzrakstīju grāmatu Brīnišķīgas receptes, un ieņēmumi no tās tika Bērnu slimnīcai.
– Un tālāk? Kā tikāt līdz pašreizējām pārmaiņām slimnīcas virtuvē?
– Idejas par pārmaiņām man bija galvā gadus desmit. Teicu tā laika slimnīcas vadībai: esmu gatavs palīdzēt. Bet tolaik bija grūti ko mainīt. Pirms diviem gadiem slimnīcas jaunais vadītājs Valts Ābols mani uzrunāja – beidzot esot reāla iespēja. Izveidojām darba grupu, izdevās piesaistīt sponsorus, sākām darboties.
Tas nav restorāns, bet slimnīca, tāpēc bija jāņem vērā daudz specifisku lietu, standartu, bet galā beidzot tapa projekts Ēst prieks – jauna koncepta ēdināšana un virtuve. Virtuve ir tiešām moderna, skaista, tajā izveidota jauna ēdināšanas sistēma – katrs bērns tiek pie savas termopaplātes, pārsegtas ar vāku, kur ir silts, garšīgs ēdiens. Ir arī specializētās maltītes tiem, kuri kaut ko nedrīkst ēst. Sadarbībā ar uztura speciālisti veidojot jauno ēdienkarti, daudz laika pavadījām sarunās, lai bērniem, redzot ēdienu, būtu arī wow faktors.
– Tā tiešām ir laba ziņa.
– Jā, bet, ja nu kādam kas nepatiks, lūdzu, nevainot mani, jo es tur ikdienā nestrādāju (smejas). Tās arī nav Taņņa receptes. Tās ir veselas komandas izveidotas un ieviestas labas pārmaiņas. Dažādi konsultanti, padomdevēji ir strādājuši bez samaksas, arī es esmu divus gadus gājis uz sapulcēm, un caur smiekliem un strīdiem esam mēģinājuši mainīt lietas. Žēl, ka vēl nevar ieviest tādu sistēmu kā room service viesnīcās, kad ēst var dabūt tad, kad bērns grib, nevis kad dod.
Piemēram, bērniem, kam ir onkoloģiskās slimības, apetīti ietekmē specifiskas zāles, ķīmijterapija – tad apetītes nav, bet ir jāēd, vajag to enerģiju, vitamīnu devu. Un, ja bērns grib ēst divos naktī, tad jādod viņam ēst divos naktī! Vecākiem tā ir liela laime, ka bērns vispār kaut ko uzēd. Šis Bērnu slimnīcas projekts mani iedvesmoja. Tur iesaistījies tik daudz labu cilvēku, daudz firmu, uzņēmumu. Cilvēki grib dot. Tie ir tādi tīri projekti, ar jēgu – cerams, ilgtermiņā.
– Tava personīgā sāpīgā pieredze noderēja.
– Jā, protams. Bet to visu esam centušies aizmirst. Vairs nedzīvojam ar to, ir jāiet uz priekšu, un tagad viss ir labi un skaisti. Esmu ļoti pateicīgs ārstiem, slimnīcai, ka mēs tikām cauri. Mana meita Natālija paveica brīnumu – jā, bija operācijas, ķīmija un starošana, bet tā bija viņas enerģija, kas to paveica. Bet viss jau tomēr nebeidzas ar izrakstīšanos. Tu turpini dzīvot ar tām bailēm, izjūtām.
Vēl ilgi bija vajadzīgas regulāras vizītes pie ārstiem, jo tas monstrs jau ir neprognozējams. Bet vecākiem ir jārod enerģija, jādod tā bērnam. Un, protams, tajā laikā nebija tā, ka mierīgi vari iet uz darbu un turpināt strādāt.
Tādos brīžos darba bosiem ir jāsaprot – cilvēkam ir bērns slims, tad visa ģimene ir skarta!
Atceros – tolaik vēl veidoju TV raidījumus – ienāku pie kolēģiem viss tāds sašļucis, saņemos, daru, bet tas smaids ir tāds izspiests, un tuvākie jau to saprot… Un fonā vēl visas citas krīzes. Bet nu tas viss ir beidzies. Life is good, vai ne?
– Natālijai tagad ir dēliņš, un Elmārs Tannis ir vectētiņš! Kā jūties šajā lomā?
– Tā ir kolosāla lieta! Tagad, kovida laikā, meitas ģimene dzīvo pie manis Baltezerā, tā ka man tiešām ir bijusi iespēja iepazīties ar mazdēlu. Man ļoti patīk, ka viņš rītos uznāk augšā pa trepītēm, kad es dzeru kafiju. Šobrīd Noa ir jau gandrīz pusotra gada. Tik mīļš, grib runāties, un tad sākas visas tās jautrības! Baigi feini.
– Vai tad, ja vajadzīgs, vari mazbērnam arī muti nomazgāt un pamperus nomainīt?
– Varēt varu, bet nedaru (smejas). Tomēr esmu mainījies, jo saviem bērniem pamperus nomainīt nespēju – nevarēju to smaku izturēt, bet dzīve iet uz priekšu, tagad mazdēlam varu nomainīt. Man arī var atstāt viņu pieskatīt uz kādu laiku, lai bērna vecāki var kaut kur aiziet.
Kad man piedzima pirmais puika, man bija trīsdesmit, bija jāvada bizness, bija banketi, darbs televīzijā, tas un šitas – tam visam nāca līdzi liels nogurums, nebija bērniem tik daudz laika. Tagad ir drusciņ citādi – man ir laiks, varu mierīgi apsēsties un parunāt ar mazdēlu. Un vēl – galu galā, tu viņu kuru katru brīdi vari atdot vecākiem. Kad ir savi bērni, jau kopš piedzimšanas mirkļa viņi vienmēr ir prātā. Protams, viņi izaug, tomēr līdz gadiem divdesmit diviem bērns tev visu laiku ir kaut kur prātā, tu nevari atslābt. Tagad ar mazdēlu ir tā – tu zini, ka bērniņš ir visu laiku prātā viņa mammai un tēvam, viņi rūpējas un domā. Un arī es esmu kopā ar mazdēlu, bet tas ir citādi. Man viņš patīk!
– Tad tev nekāds tukšās ligzdas sindroms nedraud?
– Noteikti nē. Man patīk, ka viņi pašlaik ir pie manis. Protams, ir plusi un mīnusi tādai kopā dzīvošanai, bet ir labi. Galu galā – man ir tikai piecdesmit pieci gadi. Vispār man pēdējos gadus ir laba sajūta – jūtu, kā mainījusies mana domāšana, esmu iemācījies kontrolēt stresu. Man patīk viena gudra cilvēka teiciens: kad esi jauns, tu zini, ko gribi, kad kļūsti vecāks – zini, ko negribi. Un tur ir liela gudrība.
Kad biju jauns – gribēju visu! Gribēju vai apgāzt šo pasauli, visu darīt, visu nopirkt, visu lielāku, varenāku!
Tā tu apkraujies ar visu iespējamo. Kad kļūsti vecāks, saproti – nē, paldies, šito es negribu un šito arī ne. Esmu iemācījies pateikt nē, atteikties no kaut kā. Tāpēc man ļoti patīk šis mans vecums, kaut reizēm tas man arī šķiet jocīgs – kad, ejot uz kādu mītingu ar partneriem, saproti, ka esi vecākais istabā (smejas). Uzskatu, ka vīrietim ir svarīgi būt jauneklīgam, pie tā ir jāpiestrādā. Jābūt arī dzinulim dzīvē.
Latvijā cilvēki ap sešdesmit jau bieži jūtas veci, bet mans tētis, pirms aizgāja aizsaulē, teica: «Nekad, nekad, nekad nesaki, ka tu esi vecs!» Viņam jau bija astoņdesmit seši gadi. Tēvs jebkurā brīdī varēja uz līdzenas vietas izdarīt divas lietas – aizmigt jebkādos apstākļos uz 15 minūtēm un sākt nevaldāmi smieties.
Reizēm es sevi noķeru pie domas – nu kāds es vecs! Sevišķi, kad aizbraucu pie mammas uz Kanādu, pie viņas ciemos sanāk draugi, un visiem, kas sēž ap galdu, vidējais vecums ap deviņdesmit. Viņi dzer vīnu, apspriež lietas un jūtas tik jauneklīgi! Tad es saprotu – jābūt pateicīgam par to, kas mums ir. Ka varam elpot. Vienmēr! Arī tagad, kad jāvelk maskas. Vēl man ir plāns nomest svaru, pie tā man jāpiestrādā, tāpēc iestājos sporta klubā. Gribu arī vēl vairāk piedomāt par ēšanu.
– Bet tu taču jau tā daudz domā par ēšanu!
– Jā, bet cilvēki bieži ēd un arī dzer neapzināti. Es te nerunāju par alkoholu, bet, piemēram, par kafiju, soft dzērieniem. Tev tik bieži piedāvā – varbūt vēl šo un šo? Bet padomā – varbūt to nevajag? Gribu sākt lietas darīt apzinātāk. Gribu rūpēties par sevi, savu ķermeni.
Es ticu, ka dzīvē vienmēr ir jāēd garšīgi, bet ir tik daudz garšīgu lietu – gan veselīgu, gan neveselīgu –, vienkārši jāizvēlas apzināti! Pat ja izvēlos diētu, tai ir jābūt garšīgai, jo dzīve ir pārāk īsa. Bezgaršīga diēta? Met to nost! Visai dzīvei ir jābūt garšīgai! Taču, lai tā būtu, ir jāpiestrādā. Esmu pateicīgs, ka dzīvoju Latvijā un izbaudu visu to labo, kas te ir. Te ir tādas iespējas, brīvība un drošība! Te ir forši.
– Kādā krīzes brīdī nav bijusi doma braukt atpakaļ uz Kanādu?
– Ir bijuši tādi brīži, bet es tam tiku pāri, jo – zālīte vienmēr ir zaļāka tur, kur tā tiek laistīta. Ja situācija nepatīk, no tās vienmēr varam izkāpt un veidot savu zālāju. O, šito es labi pateicu, vai ne? (Smejas.)
Katrs ir pats savas laimes kalējs, un es tam ļoti ticu. Nevajag vainot pasauli savās neveiksmēs ikdienā. Tu pats izdari izvēles, pieņem lēmumus. Ja nezini pats, prasi palīdzību, ir arī speciālisti, pie kā var vērsties. Un dzīve ir gara – ja tev kādā posmā dzīvē ir gļuks uz dažiem gadiem, tad iesper sev pa dupsi un tiec ārā, jo tas ir tikai gļuks. Jā, nu runāt par to visu es māku. (Smejas.)
– Pats esi lūdzis kādam palīdzību?
– Protams. Esmu gājis cauri depresijai un zālēm, problēmām ar alkoholu, attiecību šķiršanai. Tās lietas var sakārtot. Reizēm vajag Dievu, reizēm terapeitu, reizēm draugu, reizēm kādu ļoti gudru cilvēku. Ir terapeiti, un ir kouči, un man liekas, ka ļoti daudziem cilvēkiem noderētu koučings. Tas ir kā treneris basketbolā, kas parāda, kā komandai dabūt bumbu grozā un kā to visu aizsargāt, jo mēs jau nezinām, kā dzīvot.
Un vēl – cilvēkiem, kam nav problēmu ar mentālām slimībām, ir jāmēģina atrast sevī empātiju pret tiem, kuri saka, ka nejūtas labi.
Ir jāvēro savi līdzcilvēki. Komiķis Robins Viljamss arī visiem šķita laimīgs un priecīgs, bet atņēma sev dzīvību. Tas nav slinkums izkāpt no dīvāna, tas nav nogurums, bet ķīmisks disbalanss smadzenēs, un tad vajag to palīdzību. Ir zāles, kas var palīdzēt, ir arī citi veidi – sports, daba, tomēr var būt arī tā, ka nav enerģijas nekam. Kaut arī mēs katrs pats esam savas laimes kalējs, reizēm ir jāvar prasīt palīdzību.
– To laimes kalšanu tu piemini vairākkārt.
– Man šitas teiciens šausmīgi patīk – tas ir ģeniāls! Mīļi cilvēki man dzimšanas dienā uzdāvināja kolosālu dāvanu – biju laukos pie Cēsīm īstā smēdē pie kalēja, un es tur īstenībā kalu pats savu laimi! To dāvanu var nosaukt par tādu vīriešu dvēseles SPA. Divas dienas es kopā ar meistaru Krišjāni Grīnbergu pats taisīju savu īpašo šefnazi! Es tur tiešām kalu pats savu prieku! Perfekti…
Mācījos no meistara, dabūju riktīgi zāģēt un kalt. Karsēju un staipīju pamatīgu metāla gabalu, tad to griezām, vērpām. Tad bija jāformē un jāslīpē rokturis, lai piegulst rokai. Un tā būs mana roka un mans nazis! Tās man bija vēl nepieredzētas izjūtas – es kaļu pats savu laimi! Laime galu galā nāk arī caur ēdienu, un man nu būs savs nazis, ar ko gatavošu citiem kolosālu ēdienu. Tas bija reāls piedzīvojums, reāls metāls, dzirksteles, uguns, smēde – nekad nebiju domājis, ka tas ir tik ģeniāli! Tik laba sajūta. Katrs pats tiešām ir savas laimes kalējs – burtiskā nozīmē.
