Rīga -7°C 
Igors: – Tev ir bijusi salauzta sirds?
– Kādreiz žurnāliste, redaktore un gudra sieviete Monika Zīle man teica, ka nevar veidot sieviešu auditorijai domātu žurnālu, ja nav bijusi salauzta sirds. Bet tas nozīmē, ka tev ir sirds, kuru var salauzt. Es nevarētu pilnvērtīgi rakstīt, ja to nepazītu.
Iveta: – Izskatās, Igors domā, ka laulība atceļ risku iemīlēties.
– Tu jau nevari visu mūžu nodzīvot ar vienu vīrieti un neiemīlēties nevienā citā, emocionāliem cilvēkiem tas nav iespējams, tad tu sev dari pāri. Tu vari iemīlēties, jautājums, vai tu ar viņiem guli.
Godīgi sakot, es visos savos interviju varoņos mazliet iemīlos, jo citādi jau nevari šo cilvēku attēlot.
Saprotu, Igor, tavu jautājumu par attiecību tīrību – tas, protams, ir skaisti. Bet, ja tu nevari iemīlēties, tas arī nekam neder. Kaut kā uz tā naža asmens ir jābalansē. Starp tīrību attiecībās un kaislību. Var jau būt, ka tā ir arī mana bērnības pieredze. Mani vecāki bija kopā piecdesmit gadus. Bet kā viņi bija kopā? To jau līdz dziļumiem nezinu, jo – ko mēs patiesībā zinām par saviem vecākiem? Es tikai sešpadsmit gadu vecumā uzzināju, ka cilvēki vispār šķiras, jo manas draudzenes vecāki to izdarīja. Esmu pateicīga saviem vecākiem, ka man tas nebija jāpiedzīvo. Tiešām ļoti pateicīga. Bet cik godīgi ir vecāki paši pret sevi un bērniem? Tas jau ir viens no būtiskajiem jautājumiem. Un vai to vispār vajag? Var būt, ka ir labi kā franču sievietēm – katram ir savs noslēpumu dārzs. Man arī šķita, ka vecāki mani nesaprot, ne jau vienmēr jutos uzklausīta un saprasta, bet drošību es jutu gan. Tas laikam dod to sērfa dēļa sajūtu, ka jebkurā situācijā noturēsies, ka ir pasaule, kas nemainās. Tas dod arī pārliecību par savu spēku.
Igors: – Man par tevi ir viens novērojums – tu esi pārliecināta, tev patīk būt sadzirdētai, pajokot tā, lai visi dzird. Tu šauj ārā, ko domā, un pārāk par to neuztraucies, kas man liekas ļoti forši. Bet vienlaikus ievēroju, ka tu nereti arī nosarksti.
– Tā ir. Manī šī proporcija ir piecdesmit pret piecdesmit. Tiešums zināmā mērā ir no Liepājas un žurnālistikas, un esmu piedzīvojusi, ka tas atkausē cilvēkus. Tad visi kļūst citādi, mazliet nomet maskas. Kā teica kāds mans draugs – satikšanās ar mani ir kā Opus dziesmā Dzejnieka karnevāls, kurā dzejnieks mēģina atņemt visiem maskas.
Visu interviju lasi portālā Santa+ vai žurnāla SANTA jaunākajā numurā!
