Rīga +1°C 
Trauma lika apstāties
Rita Lūriņa pirms diviem gadiem piedzīvoja liktenīgu pavērsienu. «Ja tu pats neapstājies, tad ķermenis tev pasaka – tā, tagad atpūties, nedari!» secinājusi viņa. «Tas notika pēc emocionāli un fiziski ļoti darbīgas vasaras, nepārtraukti turpinot savu pedagoģisko praksi, kas ir tikai došana, došana, došana… Biju profesionālās pilnveides kursos, vingroju uz pilnu klapi, līdz kādā sestdienas rītā, kāpjot laukā no gultas, sapratu: man nekustas viena roka. Tieši tik vienkārši! Biju saplēsusi kreisā pleca saiti. Taču vēl iepriekšējā dienā, kad lēkāju visiem pa priekšu, jutos kā zvaigzne, pilna adrenalīna, un neko nejutu,» viņa atceras.
«Pagāja viss rudens, apmeklējot dakterus, un, it kā ar to vēl būtu par maz, uzzināju, ka plecu vajadzēs operēt. Vēl nolēmu aizbraukt uz Somiju, bet, kad janvāra sākumā atgriezos mājās, vajadzēja saukt neatliekamo medicīnisko palīdzību. Bija jāoperē aklā zarna, bet pleca operācija man bija paredzēta martā,» veselības problēmu uzliktos pārbaudījumus atminas Rita.
«Joprojām esmu sagraizīta un saenkurota, jo plecā man ir vairāki dzelži,»
viņa saka.
Beidzot telpa sev!
Rita apzinājās – traumas dēļ, iespējams, vairs nespēs pilnvērtīgi būt savā aktīvajā profesijā, kurā ar dažādiem kāpumiem un kritumiem darbojusies 30 gadus. Tomēr arī šajā situācijā kustību pedagoģe prata saskatīt pozitīvo. «Man beidzot bija pašai sava telpa un laiks. Kamēr vīrs un dēli bija darbos un savās darīšanās, es sēdēju mājās un sapratu: ar labo roku taču varu rakstīt,» atminas Rita.
«Vīrieši mani lutināja ar pusdienām, bet es atradu sevī prieku rakstot. Mana iegūtā telpa ir mana radīšanas iespēja,» apjautusi viņa.
Tieši tad Rita uzrakstīja savu pirmo nelielo grāmatiņu Dejot. Biogrāfiski pastāstiņi ar vingrinājumiem. «Jutu, ka esmu pārpilna ar dzīves pieredzi un man ir, ko teikt. Palūdzu, lai vecākais dēls Kristaps uzzīmē karikatūras, kurās redz mani. Bija āķis lūpā, jo zināju, ka man ir vēl citas tēmas, par kurām rakstīt. Sevis lutināšana nozīmēja, ka darīju to, kas man sagādā prieku, bet vīrs mani atbalstīja, pārlasot melnrakstus,» atceras Rita.
Uz rokām pagaidām vēl nestāv
Lai gan pati dzimusi Rīgā, Ritas dzimtas saknes ir Liepājā, un par tām viņa kolorītā tekstā, izmantojot apvidvārdus un liepājnieku īpašo runas veidu, sarakstījusi jauno stāstu grāmatu Vējmalas stāsti.
«Tas ir mans ķinis, ko veidoju, – stāsti ar biogrāfiskiem pieturas punktiem. Trīs ceturtdaļas grāmatā ir manas fantāzijas par tēmu sieviete Liepājā dažādos laika posmos.
Lai gan es un mana mamma jau esam rīdzinieces, pirms Otrā pasaules kara visi senči bija Liepājā. Un, ja tas viss interesēs vēl kādu, būšu priecīga,» saka horeogrāfe.
Pēc operācijas Rita pamazām un ar saudzīgāku slodzi atgriezās arī pie savas ierastās nodarbes – kustību pedagoģijas Latvijas Kultūras akadēmijā. Vienīgi uz rokām viņa vēl neriskē stāvēt. «Jāmācās sevi mazliet vairāk mīlēt,» atklāj Rita.
Tagad viņa ar nepacietību gaida brīvdienas, lai varētu strādāt pie nākamās grāmatas. «Tas būs manas iztēles stāsts. Laužos iekšā sev vēl nezināmā žanrā. Centrālais tēls ir Latvijas sieviete aptuveni manā vecumā, kura vēl piedzīvojusi padomju laikus,» pačukst Lūriņa.
Lūriņu ģimenes īstā burvība
Rita pasniedz kustību mākslu dažāda vecuma cilvēkiem, un biežākais jautājums, ko dzird, ir: «Vai jūs esat aktrises Ditas Lūriņas mamma?» «Tagad esmu iemanījusies visas savas meistarklases sākt ar tekstu:
«Labdien! Esmu Rita Lūriņa, sava pirmā vīra Valda Lūriņa trešā sieva un visiem zināmā aktrise ir mana pirmā vīra pirmās sievas Maritas meita,»,»
atzīstas pedagoģe.
Vismaz pāris reižu gadā satiekas visi režisora Valda Lūriņa bērni, viņu otrās pusītes un arī bijušās dzīvesbiedres. «Pateicoties ģimenes galvai, mums visiem ir labas attiecības. Mūsu paplašinātajā ģimenē esam radošas personības un respektējam reizes, kad vajag visiem satikties un – kad citam citu netraucēt. Viens ir skaidrs – ja grūtā brīdī kāds pakritīs, roka tiks pasniegta, bet piecelties un nostāvēt vajadzēs pašam. Tas ir labākais šajā mūsu vidē,» saka Rita. «Mēs visi esam muldētāji, kam patīk asprātības, anekdotes, dažādi jociņi, kur katram vajag mazo nadziņu, ko paķert līdzi. Man ir ļoti tuva šī humora izjūta,» tā Rita Lūriņa.
Vairāk lasi žurnālā Privātā Dzīve!
