Rīga +1°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Voldemārs Strīķis bija viens no tiem deputātiem, kurš 1990. gada 4. maijā nobalsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Viņam, dzimušam Lietuvas republikas pilsonim, Latvijas pilsonība nepienācās automātiski. Strīķa kungs to atceras ar smaidu, bet par darbošanos politikā runā kodolīgi. Jā, tie bija trauksmaini, intensīvi un sarežģīti, tomēr tikai nepilni trīs gadi, salīdzinoši neilgs nogrieznis garajā darba dzīvē. Jo profesors izvēlējās atgriezties augstskolā, kurā savulaik mācījās un vēlāk strādāja dažādos amatos, lai kļūtu par tās rektoru. Par Latvijas Lauksaimniecības universitāti, kādreizējo Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju un pašreizējo Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāti profesors runā labprāt. Tur viņam aizvien ir kabinets, kurā, kā saka dzīvesbiedre Margita, – pilns ar papīriem. Tie noteikti noderēs, kad Voldemārs pieķersies īstenot ieceri par kārtējo grāmatu par augstskolas vēsturi. Dārza sezonā jau tam nav laika! Kā stāsta Margita, abi uz dārzu brauc kā uz darbu – pēc brokastīm dodas turp un vakarā uz Panorāmu ir atpakaļ dzīvoklī. «Jā, visu gadu uz pusslodzi esmu sievas šoferis, bet sezonas laikā man ir pusslodzes dārznieka pienākumi,» pasmejas Voldemārs un jau nopietni turpina: «Kad citi kolēģi padomju laikā izmantoja piedāvājumu tikt pie dārza, nospriedām, ka mums to nevajag, nebūs laika un spēka to kopt. Un tad, man bija tikai 40 gadi, saslimu. Onkoloģija. Ārstējos, bet viena no darbiniecēm teica, ka man tomēr vajagot arī dārzu, tas dziedējot. Paņēmām! Jāsaka – palīdzēja gan, jo vajadzēja pa vakariem un brīvdienām šiverēt. Kustības jau palīdz. Tad vēl mūs – Ekonomikas fakultāti – izlika no pils un Svētes ielā piešķīra ēku šausmīgā stāvoklī, ko savedām kārtībā. Un tā es, ārstējoties un daudz strādājot, no onkoloģiskās kaites tiku vaļā.»
Noteikti palīdzēja humora izjūta. Arī mūsu sarunā bieži skanēja sirsnīgi smiekli. Profesors gan bija noraizējies, ka telefonkrāpnieki pēc tam, kad viņš piedraudējis ziņot policijai, aiz atriebības iznīcināja viņa feisbuka kontu. Tajā pati lielākā vērtība – saikne ar dzimtu. «Tur mums ir radinieku grupa – 72 cilvēki. Vīrieši esam seši Strīķi Lietuvā un es septītais – Latvijā. Cits citu apsveicam jubilejās un svētkos, uzzinām, kā katram klājas. Sarakste notiek lietuviski, jo brāļi un māsas apprecējās ar lietuviešiem un viņu bērni un mazbērni latviešu valodu neprot.» Bet kā tad Strīķu ģimene nonāca Lietuvā?
Latvieši Lietuvā
«20 kilometrus no Latvijas un Lietuvas robežas pie Eltišķiem bija liela latviešu diaspora,» iesāk Voldemārs Strīķis. «Mans vecvectēvs esot cēlies no Nīcas un, labākas zemes meklējumos, nonācis Geidžos, tas ir pie Mažeiķiem. Tur ap Ventu bijis apvidus, kur dalīta zeme tiem, kas 25 gadus nodienējuši cara armijā. Zaldāts dabūjis zemi, bet nebijis diez kāds saimniekotājs un zemi iznomājis. Tēvs stāstīja, ka uzreiz to pārdot zaldāts nedrīkstēja, tāpēc sākumā iznomājis. Mans vectēvs jau bija saimnieks 34 hektāriem. Viņa divi dēli – mans tēvs Ernests un viņa brālis Vilis – zemi sadalīja uz pusēm, katram 17 hektāri. Abi brāļi labi sapratās un uzcēla vienu kopēju māju – ar diviem galiem. Mājās mēs runājām tikai latviski. Kā es iemācījos lietuviešu valodu, to nemāku pateikt. Tas notika kaut kā pats par sevi. Jau runāju lietuviski, kad sāku iet skolā, un tur mācības, protams notika lietuviski.
Mēs nebijām vienīgie, apkārt mums diezgan daudzi latvieši dzīvoja. Bija arī latviešu kapsēta Mažeiķos, un uz kapusvētkiem brauca latviešu mācītājs. Vai no Latvijas, vai no netālajiem Eltišķiem, kur bija lielāka luterāņu baznīca? Es kā puika tam nepievērsu uzmanību, bet atceros, ka visi runāja latviski. Kapusvētki bija liels notikums, kam gatavojāmies. Tolaik jau brauca ar zirdziņiem, un mēs krāsojām ratiem riteņus, lai labi izskatās, tēvs lika alu, mamma cepa speķa raušus, un pēc kapiem visi satikās turpat Ventas malā – ieturējās, izrunājās, uzzināja jaunumus. Joprojām uz kapusvētkiem braucu, jo tur ir dzimtas kapi. Savukārt uz Jāņiem gājām pie kaimiņa Jāņa Zīles līgot.
Dzīvojām Lietuvā, bet turējāmies pie latviešu paražām. No lietuviešiem mūs šķīra reliģija, jo latvieši ir luterāņi, lietuvieši – katoļi. Līdz padomju laikam, kaut gan dzīvojām draudzīgi, latvieši Lietuvā nesajaucās ar lietuviešiem. Atceros, kad mans vecākais brālis noskatīja lietuviešu meiteni, un tas jau bija 1948. gadā, tēvs bija neapmierināts, ka dēls neprecēsies ar latvieti.
Tolaik abas neatkarīgās valstis šķīra robeža. Lai to šķērsotu, vajadzēja atļaujas, bet, kā vecāki tās kārtoja, nezinu, pārāk mazs vēl biju. Šad un tad jau tika braukts uz Latviju. Mans brālēns no mājas otra gala bija krietni vecāks, viņš pirms kara ieprecējās Latvijā, Zaņas pagastā, un tad turp brauca ciemos. Man spilgti atmiņā palicis, kā pēc daudziem gadiem, kad jau strādāju augstskolā, mans skolotājs profesors Jānis Vanags, kurš arī bija no Lietuvas, no Akmenes, reiz stāstīja, ka viņš mācījies vidusskolā Jelgavā, bet, uz mājām ejot, esot līdis pa robežas grāvi. Toreiz nepajautāju, kāpēc – vai nebija dokumentus nokārtojis, vai tā bija taisnāks ceļš?»
Kad būšu liels, sauciet par Voldemāru
«Vecākiem bijām seši bērni: Edvīns, Ilmārs, Lonija un Ilma vecāki par mani, tikai Lilija – jaunāka. Ilmārs gan nebija vecākais, bet viņš gribēja valdīt pār mums. (Smejas.) Agrā bērnībā teicu – par Voldemāru mani sauksiet, kad es būšu liels, tagad sauciet mani par Ulīti. Mājās mani sauca par Voldi. Vēlāk tehnikumā, kur bija vēl viens Voldemārs, bet varbūt tāpēc, ka esmu mazs augumā, meitenes mani mīļi sauca par Valdiņu, un tā tas aizgāja. Tagad pret vecumu gan esmu Voldemārs.
Tēvs Ernests bija kārtīgs saimnieks, prata arī kalēja un galdnieka darbus. Nevaru teikt, ka tēvs bija stingrs, bet tas bija bez vārda runas, ka visiem jāstrādā. Bija laiks, kad mans pienākums bija jau agri no rīta iet ganos. Tolaik man lielākais prieks bija, ka, ļoti agri cēlušies, vecāki pēc pusdienām aizgāja pagulēt, govis iedzītas kūtī, un es ar kaimiņu puikām varēju aizskriet peldēties. Tēvs spēlēja ermoņikas, un svētdienās mums mājās bija balles. Man gribējās dejot ar divus gadus vecāko māsu, bet vajadzēja dancināt jaunāko māsu. Tas man nepatika, jo viņa, kā jau piecus gadus jaunāka, vēl nemācēja kārtīgi dancot.
Mēs dzīvojām nomaļākā vietā, līdzās nebija lielu ceļu, un, kad Lietuvu, tāpat kā Latviju, pirmo reizi okupēja krievi, pie mums armija neparādījās. Kara laikā tas mainījās, netālu atradās vācu novērošanas punkts. Vācieši savus zaldātus sadalīja pa zemnieku mājām, kur viņiem vajadzēja dot pusdienas. Arī mums viens zaldāts tika. Reizi gadā viņš brauca atvaļinājumā, un man ar māsām dikti patika, ka viņš atgriezās un atveda mums saldumus. Reiz atveda un atstāja ragutiņas – tās bija feinākas par mūsējām, kas bija paštaisītas.
Kara laikā no vāciešu ieņemtās Ļeņingradas pievārtes atsūtīja ģimenes un sadalīja pa mājām. Pie mums dzīvoja par mani gadu vecāks puika ar māti. Atceros, mana mamma teica, lai Viktors man iemāca krievu valodu, bet viņš ļoti ātri iemācījās latviešu valodu. Viņi pie mums nodzīvoja gandrīz divus gadus, brauca atpakaļ uz mājām, kad atkal ienāca krievi. Mamma iedeva līdzi miltu maisu, un Viktora māte pēc tam vēstulē rakstīja, cik ļoti tas palīdzējis, jo pie viņiem valdīja bads.
Te uzreiz jāizstāsta, ka ar Viktoru kontaktus uzturējām visu dzīvi. Kad viņš brauca šurp ciemos, atcerējās un dziedāja latviešu dziesmas. Interesanti, ka arī viņš Pēterburgā strādāja augstskolā par pasniedzēju, zināja franču valodu, vairākus gadus strādāja Alžīrijā. Nu jau Viktors ir mūžībā. Pēdējo reizi tikāmies viņa 80 gadu jubilejā 2014. gadā. Mani uzlūdza, un es aizbraucu. Svētku vakariņas bija restorānā, un tur viena sieviete sāka runāt – nu, tie hoholi, tie taču ir cilvēkēdāji, es zinu! Pirmo reizi ko tik šausmīgu dzirdēju. Izraisījās diskusija, kāds piesardzīgi teica – nu, mēs gan tā nedomājam. Paliku pie Viktora un redzēju, ka viņš dzīvo švaki. Ieteicos – vai nav skumji, ka Putins sarausis tādas bagātības, bet jums jāknapinās. Viktora brālis uzreiz – nu gan jums amerikāņi to savu propagandu saborējuši! Tad es ieraudzīju, ko Krievijā propaganda nodarījusi, kā tā ar tautu manipulē. Padomju laikā vara vismaz maskējās – runāja vienu, bet darīja citu, un mēs to sapratām, klausījāmies un pie sevis smējāmies. Tagad tur vara nekautrējas izteicienos un diemžēl cilvēki tam tic.
Kad kara laikā ar lielām kaujām atgriezās krievu karaspēks, dikti bumboja Mažeiķus, dega baznīca. Mūsu mājās iekārtojās Bagramjana štābs (Maršals Ivans Bagramjans vadīja Lietuvas un Latvijas ieņemšanu, pēc kara bija Baltijas kara apgabala pavēlnieks. – aut.).
Mūs no mājas izlika, izrakām dārzā bunkuru, kur dzīvojām, kamēr štābs izvācās.
Lietuvā nacionālo partizānu kustība bija liela, pēckara gados pa dienu valdīja istrebiķeļi, pa nakti – mežabrāļi. Mēs dzīvojām pie meža, un viņi pie mums nāca, vienmēr vajadzēja ko ēdamu pietaupīt.
Protams, zemnieki negribēja stāties kolhozos, bet bija spiesti to darīt. Jo īpaši pēc izvešanām. Gan mūsu, gan tēva brāļa ģimeni no deportācijas paglāba tas, ka viņi savulaik sadalīja saimniecību uz pusēm, jo tos kaimiņus, kuriem bija 30 hektāri, visus izveda.
Mana mamma Alise bija ļoti uzņēmīga. Viņa veda uz Rīgas tirgu pārdot olas un ābolus un mani ņēma līdzi. Braukšana parasti notika kopā ar kaimiņiem, un viņi bija priecīgi, ka es varu palīdzēt, jo ar pircējiem sarunājos latviski. Kaut gan biju kautrīgs puika. Kad tēvs mani sūtīja pie brigadiera pēc zirga, man tas bija liels notikums – aiziet, saņemties un paprasīt. Pēc tam, kad sāku pa pasauli dzīvoties, kaut kā tiku pāri kautrībai. Vai man dzīvē palīdzēja lauku rūdījums? Es drīzāk teiktu – tā bija vajadzība izsisties. Jo pēckara laiks Lietuvas laukos bija ļoti trūcīgs. Mums bija radinieki Rīgā, onkuļi veda grāmatas latviešu valodā un pa cukura graudiņam. Pēckara laikā konfekšu nebija, un tad no Rīgas tev atved cukura graudiņu…
Bērnībā es vēlējos līdzināties Voiničas grāmatas Dundurs varonim. Dundurs sacēlās pret pastāvošo iekārtu un aicināja cīnīties par brīvību, viņš bija tā sevi norūdījis, ka viņu pat nevarēja uzreiz nošaut.
Es sevī biju iedomājies, ka arī man ir jānorūdās, un no bērna kājas es centos sevi norūdīt.»
No Klaipēdas uz Kazdangu
«Pēc 7. klases sāku strādāt kolhozā. Vecākais brālis tur bija grāmatvedis, un es kļuvu par viņa palīgu. 15 gadu vecumā rēķināju izstrādes dienas, mērīju, cik katra lauku brigādes sieva izravējusi, un tad tantes nāca man virsū, ka esmu nepareizi sarēķinājis… Tēvs tad bija zirgkopis, palīdzēju viņam – pa nakti zirgus pļavās pie upītes ganīju. Lai justos drošāk, sēdos zirgam mugurā. Reiz zirgs ielīda krūmos un mani nogāza. (Smejas.)
Un tad es aizgāju mācīties uz lauksaimniecības skolu, kas atradās vistuvāk mūsu mājām – 25 kilometrus. Brāļi kaut kur dabūja vecu velosipēdu, bet gultņi bija pagalam, un tos nevarēja dabūt. Ko darīt? Iesmērēju ar solidolu un minos uz skolu. Traki tas bija! Tolaik pat iedomāties nevarēju, ka kādreiz braukšu ar savu auto, tad jau brauca ar zirdziņiem…
Lauksaimniecības skolas laikā es dabūju pasi, bet skola bija divgadīga, tajā nebija iespējams iegūt vidējo izglītību. Tāpēc nolēmu, ka jāmācās citur. Sešus kilometrus no mājām atradās dzelzceļa stacija, kurā piestāja vilciens no Rīgas uz Klaipēdu. Līdz tai no mums bija 140 kilometri, bez pārsēšanās. Tas bija ļoti būtiski, lai es dotos mācīties uz lauksaimniecības tehnikumu Klaipēdā.
Laukos visi bija pieraduši, ka esmu latvietis, bet tehnikumā tas pievērsa man uzmanību, sākās izprašņāšana. Arī pats par to aizdomājos. Atceros, kā reiz draugam visā nopietnībā jautāju – ko man darīt, ja pēkšņi sāksies karš starp Lietuvu un Latviju, kurā pusē man būt? Viņš padomāja un, kā šodien atceros, prātīgi atbildēja – nekas, Voldemār, tu būtu mums starpnieks un mūs samierinātu!
Klaipēdā es sadomājos par Latviju, sāku skatīties, vai Latvijā arī ir lauksaimniecības tehnikumi, kur es varētu mācīties. Lietuvā pirmie kolhozu gadi bija dikti švaki, lietuvieši sāka pārcelties uz Latviju. Arī pirms kara lietuviešu puiši, tāpat kā poļi, gāja peļņā uz Zemgali.
Sagadījās, ka pie mums no Kazdangas tehnikuma atbrauca sportistu delegācija. Es darbojos kā tulks un arī iztaujāju par to, kas mani interesēja. Pēc tam uzrakstīju tehnikuma mācību daļas vadītājam Rozentālam vēstuli. Viņš atbildēja – atbrauc, tad izrunāsimies. Pēc trešā kursa vasaras brīvlaikā aizbraucu. Tas bija sarežģīts ceļš, vairs ne ar vienu vilcienu kā līdz Klaipēdai. Līdz Skrundai tiku, trīs reizes pārsēžoties, un tad vēl palika 25 kilometri, ko iet… Tomēr es izlēmu turpināt mācīties Kazdangā. Mājās mani neviens neatrunāja. Acīmredzot vecāki redzēja, ka esmu patstāvīgs un tikšu galā. Mammai un tēvam bija prieks, ka viens no bērniem aiziet uz Latviju. Tas bija pavērsiens manā dzīvē.
No Klaipēdas dzelzceļa stacijas kursabiedri mani pavadīja kā Hruščovu! (Smejas.) Neapdomīgi apsolīju – ja rakstīsiet man vēstules, es katram atbildēšu. Viņi bija 30, sadalīja mēnesi pa dienām un es katru dienu saņēmu vēstuli! Nākamajā vasarā Klaipēdas kurss atbrauca ekskursijā uz Kazdangu. Prom braucot iecēla mani mašīnā, vedīšot atpakaļ! Bet es jau biju iedzīvojies. Sākt mācīties latviešu valodā nebija grūti. Ātri apguvu – ja kādus jēdzienus nezināju, lietoju senākus vārdus, piemēram, mēs mājās neteicām kāpēc, bet kamdēļ, taču tie bija sīkumi.
Arī tas, ka ceļš uz mājām bija sarežģītāks, nešķita nekas traks. Atceros, vienos pistoļu svētkos – tā mēs revolūcijas gadadienu saucām – no tehnikuma ar smago mašīnu izvadāja apkārtējos pa mājām. Es ar kursabiedru aizbraucu līdz Nīgrandei un pie viņa pārnakšņoju. Līdz mājām bija palikuši pa taisno 40 kilometri. Otrā rītā cēlos un gāju. Kad ienācu mājās, māsas taisījās iet uz ballīti. Teicu – es jums iešu līdzi! Un aizgāju, kaut biju nogājis 40 kilometrus, un noballējos.»
Rīga, Jelgava un atkal Jelgava
«Atskatoties esmu domājis – ja es būtu turpinājis mācīties Klaipēdā, mani pēc tehnikuma aizsūtītu strādāt uz kādu kolhozu un diez vai es būtu ticis uz augstskolu. Taču Kazdangā man vajadzēja pierādīt, ka neesmu nekāds švakais ienācējs, tāpēc sāku centīgāk mācīties. Pacentos un tehnikumu pabeidzu ar sarkano diplomu. Ar to Lauksaimniecības akadēmijas Agronomijas fakultātē uzņēma bez eksāmeniem. Tā es tiku uz Rīgu, kur tolaik akadēmija atradās. Pirmie trīs kursi pagāja Rīgā, viens gads – Vecaucē, un pabeidzu studijas Jelgavā.
Tolaik es sāku nodarboties ar cīņas sportu. Tas mani noturēja pie disciplīnas, un tas bija labi, jo studentu dzīve jau bija jautra, un tad visādi varēja gadīties. Jau studiju laikā sāku strādāt par fiziskās audzināšanas stundu pasniedzēju cīņas sportā.
Es gribēju, lai mani pēc augstskolas beigšanas sūta strādāt uz Saldu – tuvāk vecākiem. Bet aizsūtīja mani uz Talsiem. Tur es biju septiņu kolhozu agronoms. Un vēl organizēju cīņu sporta sekciju. Margita bija vingrošanas trenere, man no viņas uz treniņu vajadzēja dabūt paklāju. Tā iepazināmies. Apprecējāmies 1962. gadā. Drīz pēc tam mans cīņu sporta biedrs Visvaldis Zauers no Lauksaimniecības akadēmijas aicināja strādāt jaunizveidotajā Ekonomikas zinātniskajā laboratorijā. Tā es atgriezos un paliku Jelgavā.»
Kā atceras Margita – Voldemārs vienmēr ir ļoti daudz strādājis. Tāpēc nav jābrīnās par viņa karjeru – sācis kā laborants, tad laboratorijas vadītājs, uzrakstījis un aizstāvējis disertāciju, 32 gadu vecumā kļuvis par Lauksaimniecības ekonomikas fakultātes dekānu, vēlāk par akadēmijas mācību prorektoru. Bet tas bija padomju laiks un padomju laika noteikumi. «Mans tēvs uzskatīja, ka politikā nevajag iesaistīties. Es gāju 2. klasē, kad atgriezās krievi un līdz ar viņiem uzreiz skolā ieradās pionieru vadītāja. Kā viņa mācēja runāt! Atnācu mājās un priecīgs stāstīju, ka stāšos pionieros, man būs smuks kaklauts… Tēvs teica – nē, nekādās partijas lietās nepinies, nekad! Mežabrāļi gribēja pierunāt manu vecāko brāli iet mežā, bet viņš taisījās precēties, neaizgāja, un tas viņu izglāba.
Es sāku sajēgt, ka visam ir jāpieiet ar prātu – nav jēgas līst zem braucoša vilciena,» atceras profesors.
«Tā kā biju nācis no Lietuvas un ar Lietuvu man visu laiku bija sakari, es zināju, ka lietuvieši paši ieņēma amatus, nelaida tajos krievus. Viņu iespaidā Zauers, pretēji mana tēva teiktajam, pārliecināja, ka vajag stāties tai kompartijā, lai paši esam pie lemšanas. Es biju laimīgs, ka akadēmijā mums tomēr bija latviska vide. Kaut gan, kad klāt bija rektors Timofejevs un viņa palīgs, visiem vajadzēja runāt krieviski. Rusifikācija notika, un sapratu, ka kaut kas ir jādara. Es nebiju disidents, tik drosmīgs es nebiju. Taču, kad sākās pārmaiņu vēsmas, bija skaidrs – šī ir iespēja, kas jāizmanto.»
«Augstākās Padomes vēlēšanās es nebūtu kandidējis, ja mani neuzrunātu akadēmijas beidzēji. Atbrauca pie manis no Puzes, viņi neuzticējās tiem, kas tur kandidēja. Sarunāja, lai aizbraucu uz Ugāli parādīties – tur mani aktīvisti dikti nopratināja. Man gan šķita, ka vajag izvirzīt kādu vietējo, bet, tā kā es tajā pusē kādreiz biju strādājis, mani daļēji pieņēma. Reģistrēja divus kandidātus, vajadzēja apbraukāt priekšvēlēšanu sapulces, un vēlēšanās es dabūju 90 procentus balsu. Tā es kļuvu par deputātu, nobalsoju par Latvijas neatkarību, kā gan citādi?! Tur taču nebija nekādu šaubu. Sevī domāju, ka tā mums beidzot ir iespēja – ja to neizmantosim, ja nevinnēsim, tad… Cīņā uz paklāja ir skaidrs – vai nu tevi noliek uz pleciem, vai arī tu uzvari, bet, ja esi gājis cīņā, tev ir jācīnās, jācenšas uzvarēt.
Vai man tolaik bija bail? Vairs ne. Kad pa Rīgu brauca tanki, domāju – kā liktenis būs lēmis, tā notiks.
Augusta puča pirmās dienas vakarā aizgāju uz deputātu kopmītni Valdemāra ielā, un pēkšņi viss izslēdzas. Vai tad mums nāks pakaļ? Gāju atpakaļ uz Saeimu. Tā kā biju ievēlēts par lauksaimniecības komisijas priekšsēdētāju, man bija savs kabinets – maza istabiņa. Nolikos tur uz grīdas gulēt, tomēr klausos radio un dzirdu, kā Aivars Berķis saka – man jau nāk pakaļ, un pēkšņi balss pazūd. Domāju – ak vai, paņēma Berķīti! Par laimi, tā nenotika, un arī pučs ātri beidzās.
Darāmā gan bija daudz – kolhozu privatizācija, agrārā reforma…
1992. gadā pie manis atbrauca trīs dekāni runāt, lai es kandidēju Lauksaimniecības universitātes rektora vēlēšanās. Bijām trīs pretendenti, mani ievēlēja. Saimniecība milzīga, kādas 40 ēkas, sarēķināju, ka pēc platības visas kopā – kā Jelgavas septiņas pilis, kas arī mūsu. Visas ēkas nolaistas, apkure slikta, degvielas nav, ziemu salām, bet izturējām. Pilsētas siltumtīkli piestādīja milzu rēķinus, bet nebija skaitītāju. Atvienojāmies no viņiem un uzbūvējām septiņas autonomas dabas gāzes katlumājas. Tikai pagājušajā vasarā, kad nāca krīze, universitāte pievienojās kopējam pilsētas siltumtīklam, jo tas kļuva izdevīgāk. Redzēju, ka netiksim uz zaļa zara, ja izpaliks sadarbība ar pilsētu. Tāpēc kandidēju pašvaldības vēlēšanās. 12 gadus biju Jelgavas pilsētas deputāts, tā ka no politikas neaizgāju.
Par to laiku un darbiem es varētu stāstīt vēl ilgi. Kad mani uz otro termiņu ievēlēja par rektoru, drīz vien dabūju infarktu. Man bija 62 gadi, un domāju, ka nu gan jāmet darbs malā. Tēvs nomira 63 gadu vecumā, nedēļu pēc tam, kad mums meita piedzima. Mēs jau esam infarktnieki – abi brāļi tā aizgāja, nesagaidījuši pilnus 60 gadus. Arī divu māsu vairs nav, palikusi vienīgi Lonija, izķepurojusies ar sirds operācijām, stimulatoriem. Bijusī medmāsa, nu jau viņai 89 gadi. Vienīgā no maniem Lietuvas radiem, kas stabili runā latviski. Bet toreiz prorektors Bušmanis mani nomierināja un teica – nesteidzies, aizbrauc mēnesi uz Vaivariem, un tad paskatīsimies, ja pēc tam galīgi nevarēsi… Pēc mēneša pārbraucu un atkal sāku strādāt!
Toties tā sanāca, ka manis dēļ meita nestudēja Jelgavā, pateica – neparko! Iestājās ekonomistos Latvijas Universitātē, pēc augstskolas beigšanas sāka Jelgavā strādāt, bet viena kolēģe bija izteikusies, ka Dace pieņemta tikai tāpēc, ka mana meita. Pie pirmās izdevības viņa pārcēlās uz Rīgu. Tāpat kā mums viena meita, arī Dacei viena meita. Mazmeita ir mūsu prieks!
Jūs jautājat, vai bērnībā varēju iztēloties, kādu dzīvi dzīvošu… Protams, ka ne! Esmu piedzīvojis Smetonas laiku, Lietuvas okupāciju, karu, krievu atgriešanos, deportācijas, padomju laiku, tad nāca atmoda un neatkarība… To gan es nevarēju iedomāties, ka mums varētu draudēt trešais pasaules karš! Šķita, ka pasaule kļūst civilizētāka, bet nekā. Milzīgā Krievija, kas nav apguvusi savu teritoriju, iebrūk kaimiņu zemē. Tas, kas tagad notiek Ukrainā, ir kas neiedomājams un nesaprotams…»
Personības
